Jāatzīstas, ka pagājušā gadā, izlasot kādu ziņu virsrakstu, nodomāju, ka žurnālists ir saēdies suņa sēnes un pastulbi joko. Vairākkārt un uzmanīgi pārbaudot visus iespējamos avotus, sapratu, ka ziņa nav gluži safabricēta. Tomēr tik un tā nespēju noticēt, ka tas patiesībā varētu notikt. Visdrīzākais, ka tam nespēja noticēt vēl simti tūkstoši man līdzīgo. Pat ļoti slaveni ASV šovi izbrīnā burtiski plātīja mutes. Visdrīzākais, ka līdz pašam pēdējam brīdim tam nespējam noticēt arī paša notikuma varoņi. Tomēr TAS notika. Tikai nedaudz mazāks bija pārsteigums, ka atkal neiztika bez latviešiem. Rezultātā ir tapusi filma par neiespējamu mūzikas un kultūras sadursmi, kas brīnumainā kārtā tomēr izrādījusies iespējama.

Runa ir par (atvainojos par nodrāzto klišeju, bet šoreiz tā ir vietā) leģendāro industriālā un avangarda roku grupu “Laibach” un viņu koncertu Ziemeļkorejā. Nezinātājam grūti paskaidrot, kas ir “Laibach”. Avangards vai industriālais roks raksturo tikai mazu daļu no viņu daiļrades spektra. Latviešu lasītājus tīri veiksmīgi avīzes “Sestdiena” slejās rakstā “Roka lādiņš Ziemeļkorejā” apgaismoja apskatnieks Jānis Kincis. Visbiežāk “Laibach” tiek dēvēti par vācu rokgrupas “Rammstein” garīgajiem tēviem. Paši mākslinieki to komentē lakoniski – “”Rammstein” ir “Laibach” bērniem, bet “Laibach” ir “Rammstein” pieaugušajiem.” Patiesi – tie, kuri ir dzirdējuši agrīno “Laibach” mūziku, tam neapšaubāmi piekritīs – emocionālāki vājākām dvēselēm viņi varēja radīt bērnības muzikāli emocionālo psihotraumu.

Nav brīnums, ka varas iestādes viņus savulaik palūdza aizvākties tālāk no dzimtās Slovēnijas. Te gan jāatzīst, ka 80. gados izveidotā grupa (vai drīzāk varētu teikt – muzikālais projekts) savu skarbumu un dziļurbēju jaudu nav zaudējuši līdz pat mūsdienām. Viņu albums “Spectre” ar tādiem skaņdarbiem kā “Eat Liver!”, “Resistance is Futile”, “Koran” un Aklā Citrona Džefersona skaņdarba “See That My Grave Is Kept Clean” aranžējumu apliecina, ka “Laibach” nevaid miris. Turklāt pēdējos gados “Laibach” rindas ir papildinājusi jaunā un talantīgā taustiņinstrumentāliste un vokāliste Mina Špilere, kura šobrīd jau kravā somas ceļam uz Latviju.

Viena no visraksturīgākajām “Laibach” šķautnēm ir mūžīgā spēlēšanās ar totalitārisma noskaņām. Klausoties viņu ierakstus, šķiet, ka Ādolfs Hitlers kapā kāju sit taktī līdzi, bet Josifa Staļina nešķīstais izbāzenis zārkā kustina ūsas. Tiesa, apmēram pēc trešās dziesmas abi saprastu, cik “Laibach” nežēlīgi un rafinēti ņirgājas par totalitārisma un diktatoru idejām. Abu varas laikos nav šaubu, ka “Laibach” savu pēdējo dziesmu nodziedātu pa ceļam uz koncentrācijas nometņu krāsnīm vai čekas pagrabiem, kur honorāra vietā saņemtu svinu pakausī. Tomēr iegaumējiet – pat melomānam Hitleram vajadzētu vismaz trīs dziesmas, lai saprastu “Laibach” izsmalcināto ironiju. Ātru, bet ne pilnīgu izpratni par šo “Laibach” sniedz, piemēram, skaņdarbs “Tanz mit Laibach” (“Dejo ar “Laibach””).

Domāju, ka labas literatūras pazinēji nešaubītos, ka tieši “Laibach” būtu visprecīzākā izvēle Džordža Orvelu stāstu ilustrācijai. Īpaši jau baisi pravietiskajam darbam “1984”. Ja “Laibach” būtu būtu parādījušies maķenīt ātrāk, tad, visticamāk, dokumentālā kino leģenda Lenija Rīfenštāle (Leni Riefenstahl) izmantotu viņus savas filmas “Gribas triumfs” (“Triumph des Willens”) skaņu celiņā.

Ņemot vērā visu augstākminēto, Ziemeļkorejā varētu būt pati pēdējā vieta uz planētas Zeme, kur “Laibach” koncertēt. Īpaši jau pēc tādas albumā “Spectre” iekļautās dziesmas kā “Bossanova.” Tās vārdi ir kā visļaunākā diktatora patiesākā dvēseles caureja. Ieklausieties, un paskaidrojumi būs lieki. Lūdzu, ievērojiet – šis ir tas gadījums, kad skaļāk ir labāk.

Tiek uzskatīts, ka pašreizējais Ziemeļkorejas vadonis 1982. vai 1983., vai 1984. gadā dzimušais Kims Čonins (Kim Chŏng’ŭn) ir kādu laiku pa kluso ar segvārdu mācījies Šveicē un, iespējams, prot angļu valodu. Vai tiešām viņš būs atturējies lietot amerikāņu imperiālistu izgudrotos rīkus “Google” un “YouTube”, lai novērtētu “Laibach” mūzikas stilu un zīmīgo dzejas izvēli? Vai arī viņam ir nudien izsmalcināta humora izjūta? Nav cita izskaidrojuma, kā “Laibach” tomēr varēja nokļūt un pat koncertēt Ziemeļkorejā. Turklāt par šo neparasto koncertūri ir izveidota īpaša filma – “Atbrīvošanas diena.” Tās tapšanā aktīvi piedalījusies arī “Vides filmu studija”, režisors Uģis Olte un producents Uldis Cekulis. “Laibach” un latvieši ir sadarbojušies jau iepriekš. Albuma “Spectre” skaņdarba “Whistleblowers” videoklips tapis tieši Rīgā.

Tas, ka “Laibach” ir tik ļoti uzticējušies mūsu kinoļaudīm, pats par sevi ir augsts novērtējums. Izsmalcinātajā Lielbritānijā un citur tūkstošiem režisoru un producentu būtu laimīgi, ja varētu sadarboties ar “Laibach.” Tomēr grupa ir uzticējusies Latvijas kinoļaudīm. Intervijā avīzei “Diena” producents Uldis Cekulis joko, ka Ziemeļkorejā viņi varēja iesēsties cietumā vismaz 30 reizes.

Un tā jau piektdien, 24. martā, Rīgā kinofestivālā “Spektrs 7” notiks lielā pirmizrāde – Uģa Oltes un Mortena Trāvika rokumentālā filma par grupas “Laibach” rokkoncertu Ziemeļkorejas galvaspilsētā Phenjaņā! Klāt būs arī viens no grupas dibinātājiem Ivans Novaks un šarmantā soliste Mila Špilere. BIĻETES.

Otto Ozols, īpaši Kinoblogeri.lv