68. Berlīnes starptautiskais filmu festivāls, kurš ir arī gada pirmais liela mēroga kinofestivāls Eiropā, ir noslēdzies, balvas ir sadalītas, filmas ir noskatītas, un pirmie viedokļi par tām ir nosēdušies. Daudzas no filmām, kuras tika izrādītas Berlinālē, redzēsim uz kinoteātru ekrāniem pēc kāda laika, bet citām izlauzties ārpus festivālu īpašā burbuļa var būt pagrūti. Bet par visu pēc kārtas.
Berlināle lepojas, ka šogad uz festivāla seansiem ir pārdoti vairāk nekā 330 000 biļešu un pasākumu ir apmeklējis vairāk nekā 21 000 akreditētu profesionāļu no vairāk nekā 130 valstīm. Skaitļi izklausās iespaidīgi, un lielās cilvēku masas arī ikdienā varēja redzēt kā uz delnas – publiskie seansi pat agri no rīta bija aizpildīti gandrīz līdz pēdējai vietiņai. Šāds skats, protams, silda sirdi un atgādina, ka, kamēr būs skatītāji, kas ir gatavi doties ārpus mājas, lai baudītu labas filmas, kino un kopīgā filmu skatīšanās pieredze nekur nepazudīs, lai kādas izmaiņas ieviestu “Netflix” un pārējās straumēšanas platformas.
Filmu un seansu festivālā ir tik daudz, ka sava dienaskārtība ir ļoti rūpīgi jāplāno jau laikus, lai varētu paspēt redzēt pēc iespējas vairāk no tā, ko sirds kāro – un jāspēj arī samierināties ar faktu, ka pilnīgi visu tāpat neizdosies redzēt vienkārši laika trūkuma dēļ. Preses pārstāvju rindās visvairāk uzmanības, protams, tiek veltīts galvenajam festivāla konkursam, kurā pārstāvētās filmas cīnās par Berlināles galvenajām balvām – “Zelta lāci” labākajai filmai un vairākiem “Sudraba lāčiem” citās kategorijās.
Šogad par galvenajām balvām cīnījās viena par otru dažādākas filmas, kopā 19 – sākot ar “stop-motion” animācijas tehnikā veidotu stāstu par suņu salu (Vesa Andersona “Isle of Dogs”) un ieskatu slavena krievu rakstnieka dzīvē (Alekseja Germana juniora “Dovlatov”), beidzot ar terorakta upuru pārdzīvojumu atveidi (Ērika Popes “U – July 22”) un īpatnēju mīlas stāstu vācu lielveikalā (Tomasa Štūbera “In the Aisles”). Vācu režisora Toma Tikvera (“Run Lola Run”) vadītajai starptautiskajai žūrijai uzticētais darbs starp visām šīm tik atšķirīgajām filmām izvēlēties tās, kuras ir “labākās”, nav apskaužams uzdevums. Žūrijas pieņemtie lēmumi ne visus, kā jau tas ir ierasts, iepriecināja – “Zelta lācis” tika piešķirts seksualitāti, intimitāti un uzticēšanos pētošajai, pretrunīgajai rumāņu filmai “Touch Me Not”, kas pazīstamajam “The Guardian” kinokritiķim Pīteram Bredšovam sagādāja daudz sirdssāpju:
I am at the third stage of denial about Touch Me Not winning the Golden Bear. I am past shock, and past the guilt that I personally didn’t do enough to promote the obviously better films. Now I am into bargaining, ready to call Dieter Kosslick with a cash inducement #Berlinale
— Peter Bradshaw (@PeterBradshaw1) February 24, 2018
Bet arī pilnīgi visas galvenā konkursa filmas visiem neizdodas noskatīties – dažas nesanāk “noķert” saspringtā filmu skatīšanās grafika dēļ, bet citu mestajam izaicinājumam vienkārši neizdodas sadūšoties stāties pretī. Viens šāds pārbaudījums, kas bija pa spēkam tikai drosmīgākajiem un izturīgākajiem (man ne), bija filipīniešu režisora Lava Diaza četrstundīgā melnbaltā rokopera/antimūzikls “Season of the Devil”. Kaut gan, salīdzinot ar Diaza pirms diviem gadiem Berlinālē startējušo astoņstundīgo (!!!) “A Lullaby to the Sorrowful Mystery”, šis jau laikam tāds nieks vien būs patiesībā bijis.
Daudzu preses pārstāvju pacietības mēra tilpumu agri no rīta pārbaudīja arī Filipa Groninga filma ar, iespējams, īpatnējāko nosaukumu festivālā – “My Brother’s Name Is Robert and He Is an Idiot” (kaut gan Gasa van Santa “Don’t Worry, He Won’t Get Far On Foot” šajā kategorijā sagādāja nopietnu konkurenci). Trīsstundīgā, lēnā un filozofiskā filma par dvīņubrāli un dvīņumāsu, kuri nedēļas nogalē zviln pļavā, peldas ezerā un tiranizē vietējā benzīntanka pārdevējus un apmeklētājus ar savām spēlītēm un derībām, lika demonstratīvi pamest kinozāli ne vienam vien skatītājam. Šī gan nebija vienīgā filma, kuras laikā prom devās ievērojams skaits skatītāju – šādu godu izpelnījās arī festivāla uzvarētāja “Touch Me Not” un daudzas citas filmas. Iet prom vai ciesties līdz galam – tas ir katra paša ziņā. Aizejot prom ātrāk, vari paspēt uz kādu citu filmu, kas, iespējams, ies pie sirds vairāk, bet, ja paliec līdz galam, pēc tam pilnvērtīgi un ar pārliecību vari redzēto kritizēt. Es biju “palicēja”, bet kārdinājums celties kājās un iet prom reizēm bija pamatīgs. Neiztika arī bez seansa, kura beigās kāda filma tiktu izsvilpta – šo “godu” manis apmeklētajā publiskajā seansā (!) izpelnījās Benuā Žako erotiski neerotiskais psiholoģiskais, bet seklais trilleris “Eva”, kuru neglāba pat it kā vienmēr lieliskā Izabella Ipēra.
Bet ar festivāla galveno konkursu nekas nebeidzas – patiesībā viss tikai sākas, jo pārējās izlasēs var atrast ārkārtīgi daudz spilgtu un bieži vien ļoti neparastu filmu, kas atmiņā paliek vairāk nekā cīnītājas par galvenajām balvām. Piemēram, festivāla atmosfēru un lielo skatītāju interesi izmanto arī drīzumā iznākošas filmas, kuras festivālā startē ārpus konkursa, piedāvājot pirmizrādes un īpašus seansus – piemēram, Berlināles apmeklētājiem jau bija iespēja novērtēt režisora Hosē Padiljas jauno (bet diezgan viduvējo) veikumu “7 Days in Entebbe” ar Rozamundu Paiku un Danielu Brūlu galvenajās lomās. Berlīnē paviesojās arī mūsu visu iemīļotais multitalants Stīvens Soderbergs, kura jaunākais veikums “Unsane” (recenzija šeit) ir ievērojams ne tikai ar to, ka ir filmēts ar “iPhone” kamerām, bet arī ar spraigo atmosfēru, nekautrīgo vardarbību un lieliskiem aktierdarbiem. Un tieši Berlināle arī kļuva par pirmizrādes vietu dokumentālajai filmai “Songwriter” par dziedoni Edu Šīranu – prezentēt veikumu, kas neapšaubāmi būs īsta medusmaize dziedātāja daudzskaitlīgajiem faniem, Berlīnē bija ieradies arī pats mākslinieks.
Arī pārējās festivāla programmas piedāvā ārkārtīgi daudz interesantu veikumu, no kuriem izvēlēties – jāspēj tajā visā tikai neapmaldīties. Viens no festivāla patīkamākajiem pārsteigumiem gaidīja tieši ārpus galvenās festivāla programmas filmas “Becoming Astrid” veidolā. Filma stāsta par mums visiem tik ļoti labi zināmās un sirdij tuvās rakstnieces Astrīdas Lindgrēnas sarežģītajiem un smagajiem pārdzīvojumiem jaunības gados, par kuriem iepriekš nekad nebija nācies dzirdēt, un filma liek nedaudz citādi palūkoties uz dažām tēmām rakstnieces brīnišķīgajās grāmatās. Šis turklāt arī ir viens no daudzajiem veikumiem, kurā spilgti vērojama viena no dominējošajām tēmām festivāla filmās – sieviešu pārdzīvojumi, tiesības un statuss sabiedrībā.
Ar pilnīgu pārliecību ir iespējams apgalvot, ka Berlinālē kaut ko sirdij tīkamu atradīs ikviens – jāspēj tik’ rakt, tā teikt, jo novārtā netiek atstāts neviens. Arī dokumentālo filmu cienītājiem ir pieejama plaša izvēle – sākot ar nopietnām, pārdomas raisošām filmām par bēgļu krīzi, bet beidzot ar pasaulslavenu šefpavāru ikdienas piedzīvojumiem (starp citu, Berlināle īpaši rūpējas par gastronomisku stāstu cienītājiem, piedāvājot atsevišķu “Kulinārā kino” programmu). Kārtējo reizi apliecinot, ka robežas starp kino un televīziju mūsdienās sāk brukt arvien vairāk, festivālā ir iespējams arī apmeklēt gaidītu seriālu pirmo sēriju skates. Un ir padomāts arī par jaunākajiem skatītājiem ar īpašiem konkursiem pusaudžu un bērnu auditorijām. Tāpēc nemaz nepārsteidz fakts, ka pulksten 9.30 darba dienas rītā milzīga kinozāle ir gandrīz līdz malām pilna ar bērniem, kuri kopā ar vecākiem, skolotājiem un klasesbiedriem vēlas noskatīties animācijas filmu par milzīgu bumbieri (“The Incredible Story of the Giant Pear”, kas gan ar solītajiem pirātiem un pūķkuģiem diemžēl beigās “uz papīra” izrādījās interesantāka nekā patiesībā).
Atsevišķs “zvērs” Berlinālē ir Eiropas filmu tirgus, kas notiek vienlaikus ar festivālu. Tirgus čum un mudž ar filmu pārdevējiem, pircējiem, producentiem un preses pārstāvjiem, kuri tirgū iemaldījušies palūkoties uz filmām, kuras, iespējams, nāksies vērtēt nākotnē.
went on a quick walking tour of the #Berlinale market and it was an *adventure* pic.twitter.com/oBXZ4nHA4F
— david ehrlich (@davidehrlich) February 20, 2018
Stends “tirgus placī” bija arī Latvijai, kura šoreiz īpaši lepojās ar savām simtgades filmām un draudzīgi dzīvoja kaimiņos Igaunijas pārstāvjiem, kā arī savs stends bija atvēlēts filmu studijai “Rija”. To, kādi rezultāti sasniegti, protams, rādīs laiks.
Berlināles apskata turpinājumā pastāstīsim, kuras filmas kuram Kino Kulta pārstāvim festivālā vairāk gāja pie sirds un kurām iesakām pievērst uzmanību nākotnē!
