2017. gada top filmas

2017. gads ir bijis raibu raibais – un kino pasaule šajā ziņā nav bijis nekāds izņēmums. Mūs ir priecējuši un skumdinājuši ilgi gaidīti blokbāsteri, sajūsminājuši un likuši neizpratnē saraukt uzacis jau zināmi un iemīļoti lietpratēji, kā arī mūs ir pārsteidzis ne viens vien jaunais talants, kuru karjerām tagad sekosim līdzi ar īpašu vērību.

Gluži kā darījām iepriekšējos divos gados, arī šogad mēs, pagaidām vēl Kinoblogeri, katrs nosaucām savas šī gada top filmas, kuras visas salikām vienā sarakstā, lai paskatītos, kas tad šogad beigu beigās uzmanību ir piesaistījis visvairāk. Kopā balsis atdeva 11 no mums, un, kā jau to rādīja arī iepriekšējie gadi, mūsu kopējā gaume ir diezgan eklektiska, jo visi kopā nosaucām 44 dažādas filmas, turklāt neviena filma neparādījās pilnīgi visos sarakstos.

Pirms ķeramies pie lietas, vēl pēdējās piebildes. Tā kā Kinoblogeri nav vis nekādi puskoka lēcēji un apzinīgi un ar entuziasmu dodas uz dažādiem festivāliem, topā redzēsiet arī filmas, kuras vēl nav pie mums nonākušas plašākā izrādīšanā. Bet neļaujiet tam sevi frustēt – atzīmējiet savos plānotājos, ka šī manta noteikti ir jānobauda nākamajā gadā. Kā arī – topā iekļāvām filmas, kuras saprāta robežās varam dēvēt par šī gada filmām un kuras bija izdevība redzēt. Tāpēc ir arī veikumi, kuriem šeit vienkārši vēl nebija iespējas nonākt – tā ka Ridlijam Skotam un “All the Money in the World” nāksies vainot pašiem sevi, ka filma iznāk tikai piektdien, kad jau nākamais gads klauvē pie durvīm.

1 balss – 20 filmas

Lady Macbeth, Lēdija Makbeta

  • A Fantastic Woman – šogad topā pārstāvēto filmu izcelsmes valstu spektrs ir krietni dažādāks nekā iepriekš, un šī no Čīles nākusī filma, kas stāsta par kādas transseksuālas sievietes sāpēm, zaudējot mīļoto cilvēku, ir lielisks iemesls paplašināt savus kino apvāršņus.
  • A Ghost Story – Deivida Lauerija slepenībā filmētais projekts pārsteidza kā sniegs vasaras vidū, bet tikai un vienīgi labā nozīmē, sagādājot neparastu spoku stāstu, kur gan no šausmu kino nav ne atblāzmas.
  • Endless Poetry – Čīle sarakstā ir pārstāvēta arī ar neparastā čīliešu režisora Alehandro Hodorovska dziļi personīgo un brīnišķīgi skaisto “Nebeidzamo dzeju”, kas stāsta par paša Hodorovska dzīvi (starp citu, 12. janvārī “Kino Bizē” notiks īpašs filmas pirmizrādes seanss).
  • Lidojošo mūku templis – uzmanībai garām nav paslīdējuši arī Latvijā tapušie projekti, un šoreiz topā ir nonākusi Žanetes Skarules dokumentālā filma par ambicioza arhitektūras projekta īstenošanu Ķīnā.
  • Guardians of the Galaxy Vol.2 – Džeimsa Gana turpinājums 2014. gada filmai, kura satricināja visu pasauli, varbūt neizdevās tik iespaidīgs kā pirmais veikums (tādu pārsteiguma efektu atkārtot būtu būtībā neiespējami), bet mazā Grūta piemīlīgums un savādnieku bandas jaunie kosmosa piedzīvojumi pilnīgi bez ievērības arī nepalika.
  • Happy End – ja Mihaels Haneke izveido filmu un piešķir tai nosaukumu “Laimīgas beigas”, visiem uzreiz jau ir skaidrs, ka būs gaidāms kaut kas, kas ir tieši pretējs laimīgām beigām, un austriešu meistars savus cienītājus nepievīla arī šoreiz.
  • It Comes at Night – atrast jaunas vēsmas šausmu/spriedzes apakšžanrā “noslēgta vide un baiss, nezināms un neredzams apdraudējums” nav viegli, bet tieši tas izdevās Trejam Edvardam Šulcam, “It Comes at Night” režisoram un scenārija autoram.
  • John Wick: Chapter 2 – Kianu Rīvsa profesionālais slepkava Džons Viks šogad atgriezās ar dubultu jaudu, paverot durvis vēl plašāk uz savu ārkārtīgi stilīgo un savdabīgo slepkavnieku apdzīvoto pasauli.
  • Kingsman 2: The Golden Circle – Metjū Vona sīkvels 2014. gada bezkaunīgi pārsteidzošajam un stilīgajam spiegu stāstam neizpelnījās tik daudz mīlestības kā oriģināls, bet spēja sagādāt gana daudz jestru mirkļu, lai tomēr izpelnītos vietu sarakstā.
  • Lady Macbeth – Viljama Oldroita “Lēdija Makbeta” ar pārliecību un drošu soli lauza visus stereotipus par stīvo kostīmžanru, iedvešot tajā dzīvību un kaisli, kā arī nodrošinot Florencei Pjū īstas uzlecošās zvaigznes statusu.
  • Marrowbone – šogad šausmu kino mūs ir vairāk nekā lutinājis, un viens no šī žanra veikumiem, ko iesakām uzmeklēt, ja tas tika palaists garām gada laikā, ir Serhio Sančesa stāsts par aizdomīgo Meroubounu ģimeni.
  • Spoor – pēdējos gados arvien vairāk uzmanības tiek pievērsts arī Polijā tapušajiem kinodarbiem, un Agneškas Holandas un Kasjas Adamikas noslēpumainā drāma ir vēl viens lielisks veikums, kam noteikti ir vērts pievērst uzmanību.
  • T2 Trainspotting – Denijam Boilam & Co. divreiz iekāpt vienā upē īsti nesanāca, bet tomēr bija nostalģisks prieks atkal uz lielā ekrāna satikties ar pirmajā filmā iepazītajiem Edinburgas resgaļiem.
  • The LEGO Batman Movie – to, ka DC filmu pasaule nepiedzīvo tos labākos laikus, jau otro gadu pēc kārtas pierāda tas, ka gada filmu topā vieta ir atradusies Betmenam animētā formā, bet Batfleka iemiesojumam tiek čiks.
  • The Other Side of Hope – Somijas režisors Aki Kaurismeki savā šī gada veikumā nebaidījās pievērsties “karstajai” un diskusijas raisošajai bēgļu uzņemšanas tēmai, turklāt darīja to ar vieglu humora piesitienu.
  • The Party – Sallijas Poteres veikums sagādās īstu baudījumu visiem tiem skatītājiem, kuri ir iecienījuši filmas, kuru darbība norisinās slēgtā vidē un kur kopā sanāk izcila aktieru buķete, lai filmas gaitā nonāktu nevis no punkta A līdz punktam B, bet gan līdz punktam XYZ.
  • The Square – Kannu kinofestivāla “Zelta palmas zaru” par smukām acīm gluži vis nedod, tā ka noteikti iesakām nomēģināt zviedru režisora Rubena Ostlunda asprātīgo, neparasto un nekomfortablo darbu, kas neliks vilties nevienam viņa iepriekšējā farsa “Force Majeure” cienītājam.
  • Where Is Rocky II? – ticiet vai ne, bet stāsts par to, kā kāds franču mākslinieks kopā ar filmēšanas grupu un privātdetektīvu dodas tuksnesī, lai tur atrastu kāda cita mākslinieka atstāto darbu – neīstu akmeni -, nav nekāds izdomājums, bet gan patiešām savdabīga dokumentālā filma.
  • Wonder Woman – iespējams, gada beigās iznākusī “Taisnības līga” nedaudz sabojāja jau tā trauslo iespaidu par DC filmu pasauli, kā rezultātā ap decembri jau nedaudz bija aizmirsies tas, ko iespēja Brīnumsieviete savā revolucionārajā un nenoliedzami veiksmīgajā solo izgājienā gada pirmajā pusē.
  • You Were Never Really Here – milzu tracis ar aiziešanu no filmas “Jane Got a Gun”, šķiet, ietekmēja režisori Linnu Remziju tieši necik, jo šogad viņa Kannu kinofestivālā atgriezās fantastiskā formā ar trilleri “You Were Never Really Here”, kas Kannās ieguva gan labākā scenārija balvu, gan apbalvojumu Vokinam Fīniksam kā labākajam aktierim.

2 balsis – 10 filmas

Okja

  • Brawl in Cell Block 99 – mums jau bija “McCounaughssance”, “Reesesurgence” un “Farrellution”, un, vai varētu būt, ka Vinss Vons būs nākamais (“Vaughnderful?”)? Ar šo neprātīgi brutālo un ellīgo cietuma traci Vinss ir licis lielisku pamatu savas karjeras atdzimšanai.
  • Faces Places – šogad sarakstā vieta atradusies veselām trim dokumentālajām filmām, tajā skaitā franču režisores Anjēzes Vardas un fotogrāfa ŽR aizkustinošajam veikumam “Sejas, ciemi”, kas stāsta vienkārši par cilvēkiem. Arī šī filma saņēma atzinību ne vienā vien kinofestivālā, tostarp Kannās, un ieintriģētos lasītājus noteikti priecēs ziņa, ka filma būs skatāma arī pie mums jau no 2. janvāra!
  • Free Fire – no vienas noslēgtas telpas (daudzdzīvokļu nama) Bens Vītlijs šoreiz devās uz citu – noslēgtu noliktavu -, kurā satikās bariņš savādnieku un sāka īstu apšaudes baletu. Vītlija, šķiet, līdz šim “vieglākā” filma bija īsta medusmaize gan viņa faniem, gan jaunpienācējiem, nekautrējoties jau pirmo 45 minūšu laikā ielaist vismaz pa lodei katra varoņa ķermenī.
  • Logan – Hjū Džekmens pēc vairāk nekā 15 gadiem, kas pavadīti, atveidojot Vilknadzi, šogad šim tēlam pateica ardievas un izdarīja to vairāk nekā iespaidīgi. Vecais un šķietami sagrautais Vilknadzis vienā no neparastākajām komiksu filmām pēdējo gadu laikā tomēr parādīja, ka ir spējīgs sarīkot īstu elli saviem ienaidniekiem.
  • Okja – cīņa starp “Netflix” un kinoteātriem šogad kļuva jo īpaši sīva un skandāliem pilna, un šo abu cīnītāju krustugunīs nonāca tieši “Netflix” izplatītā “Okja”. Iespējams, tieši šie ķīviņi un blakusrunas nedaudz aizēnoja pašu filmu, un ļoti žēl, ka tā, jo “Okja” ir neparasts un aizkustinošs stāsts, kas noteikti ir pelnījis mūsu visu uzmanību.
  • The Big Sick – lai gan vārdu salikums “komas komēdija” neizklausās pārāk pārliecinoši (ļoti specifiska komēdijas niša), tieši to mums piedāvāja Kumails Nandžiani un Emīlija Gordone. Un, jā, šoreiz scenārija autori sanāk vairāk pieminēšanas vērti nekā pats filmas režisors, jo filmā Kumails un Emīlija aizkustinoši izstāsta patieso stāstu par to, kā abi iepazinās un kļuva par pāri (pa vidu tiekot galā ar negaidītu un baisu slimību).
  • The Disaster Artist – Tomija Vizo 2003. gada filma “The Room” laika gaitā ir kļuvusi par īstu kulta parādību, kura spīdošākos citātus zinās pat tie, kuri nekad tā arī pašu filmu nav redzējuši (“Oh, hi Mark”). Viss liecina par to, ka Džeimsa Franko filma par filmas “The Room” veidošanu un tās ekscentrisko autoru Vizo varētu kļūt par tikpat lielu fenomenu.
  • The Shape of Water – šķiet, vienīgais izskaidrojums tam, ka Giljermo del Toro jaunākais meistardarbs gada filmu sarakstā ir atrodams tikai šajā divu balsu kategorijā ir tas, ka filmu lielākā daļa no mums vēl vienkārši nav redzējusi. Tie, kuriem bija iespēja šo savdabīgo, deltoroīgo mīlasstāstu starp sievieti un… zivjcilvēku redzēt kinofestivālu seansos, ir stāvā sajūsmā.
  • Thelma – tiem, kuri šo Joahima Trīra meistardarbu palaida garām, kad tas tika izrādīts vietējos kinofestivālos, jākož pirkstos, jo “Thelma” ir šī savdabīgā režisora, iespējams, labākais darbs līdz šim. Mīlasstāsts, mistērija, šausmu filma un drāma vienā veselumā – “Telmu” ir vērts redzēt kaut vai tikai asinis stindzinošās pirmās ainas dēļ.
  • Wind River – Teilors Šeridans pēc vairākām lieliskām filmām, pie kurām strādāja kā scenārija autors, ar savu jaunāko darbu “Wind River” nolēma iesēsties vēl vienā – režisora – krēslā. Un arī ar šiem pienākumiem Šeridans tika galā lieliski, drūmajam un atmosfērīgajam slepkavības izmeklēšanas trillerim “Wind River” liekot stāvēt uz krietni augstāka pakāpiena nekā parastajiem krimiķiem.

3 balsis – 3 filmas

Thor Ragnarok/Tors Ragnarjoks

  • Call Me By Your Name – par Lukas Gvadanino šī gada veikumu mēs, visticamāk, runāsim vēl ilgi un dikti, arī tuvojoties “Oskaru” pasniegšanas dienai, jo filma ir spēcīga kandidāte ne vienā vien kategorijā. Balstīta uz tāda paša nosaukuma grāmatas, “Call Me By Your Name” reti kuru skatītāju atstāj vienaldzīgu, liekot katram izdzīvot līdzi mīlestības un sirdssāpju stāstam. Filma ne tikai iecēla slavas saulītē galvenās lomas atveidotāju Timotiju Šalamē, bet lika visiem ar citām acīm palūkoties arī uz smukpuisīti Ārmiju Hammeru.
  • It – par spīti dažiem klupieniem (khe-khem, “The Dark Tower”) šis gads šausmu kino jomā noteikti bija saucams par Stīvena Kinga gadu. Bez šaubām, vistriumfālākais sasniegums bija Endija Mušeti režisētā “It” ekranizācija, kas pagaidām izstāstīja tikai pusi no Kinga apjomīgā romāna, liekot ar milzu cerībām un interesi jau tagad lūkoties aiznākamā gada virzienā, kad gaidāms filmas turpinājums. “It” smiekli, šaušalas, joki un pārdzīvojumi gāja roku rokā – kā jau tas mēdz notikt gandrīz katra bērnībā.
  • Thor: Ragnarok – “Trīs lietas – labas lietas,” nodomāja jaunzēlandiešu režisors Taika Vaititi un iedvesa pilnīgi jaunas un līdz asarām smieklīgas vēsmas “Tora” franšīzē, kurai līdz šim pārāk viegli nebija gājis. Vaititi nekautrējās ieviest pats savu kārtību Tora pasaulē, nebaidoties ne iznīcināt visu Asgardu, ne apšņikāt galvenā varoņa matu rotu. “Led Zeppelin” “Immigrant Song” skaņu pavadībā Tors un viņa “revendžeri” sita naidniekus ar tik bezkaunīgu prieku, ka skatītājiem neatlika nekas cits kā vien vienkārši sajūsmā spiegt.

4 balsis – 3 filmas

Baby Driver

  • Baby Driver – trača ar “Ant-Man” dēļ mums jaunu veikumu no režisora Edgara Raita nācās gaidīt veselus četrus gadus, bet varbūt tomēr viss beigās notika tieši tā, kā tam bija jānotiek, jo kas to lai zina, kad mēs citādi sagaidītu “Baby Driver”. Raita muzikālā kriminālsimfonija noteikti bija gaidīšanas vērts darbs, sagādājot ne tikai lielisku lielā ekrāna piedzīvojumu, bet arī fantastisku pleilistu, ko vēlāk drillēt uz riņķi nonstopā. Katru kustību pielāgojot mūzikas ritmam, Raits radīja sajūtu, ka mēs nevis skatāmies parastu filmu, bet gan rūpīgi horeogrāfētu mūzikas video divu stundu garumā. Turklāt papildpunktus filmai noteikti piešķir lieliskais aktieru sastāvs, kur gan Ansels Elgorts, gan Džons Hamms, gan Džeimijs Fokss parāda sevi jaunā gaismā.
  • Revenge – vēl viens gadījums, kad tiem, kuri palaida garām šīs filmas seansu kinofestivāla “Spektrs” laikā, nākas rūgti nožēlot. Franču režisores Korālijas Faržē debijas filma ir asiņains, vardarbīgs un brīžiem bezprātīgs atriebes trilleris, kuru savā ziņā varētu pat dēvēt par “The Revenant” versiju ar sievieti galvenajā lomā. Bet, ja Leo pie sava “Oskara” līda caur dubļiem, šeit galvenā varone plosās pa spožām tuksneša smiltīm, tiekot galā ar saviem pāridarītājiem tā, ka asinis ar katartisku līksmību šķīst uz visām pusēm. Ņemot vērā ar #metoo saistītos notikumus, filma turklāt kļūst jo īpaši aktuāla.
  • The Meyerowitz Stories (New and Selected) – līdzīgi kā “Okja”, arī šī Noas Baumbaha filma bija viens no strīdus āboliem “Netflix” un kino pasaules karā. Bet visām ārpusekrāna peripetijām nevajadzētu aizainot pašu filmu, kas ir lielisks papildinājums Baumbaha jau tā interesantajai filmogrāfijai. Stāstā par Mairovicu disfunkcionālo ģimeni katrs atradīs kādu brīdi, kas liksies līdz kaulam pazīstams. Turklāt apsveicams ir fakts vien, ka šajā gadījumā frāze “Ādama Sandlera “Netflix” filma” neliek skriet šermuļiem pār kauliem.

5 balsis – 2 filmas

Loveless, Nemīlestība

  • Brigsby Bear – slavenais amerikāņu skeču šovs “Saturday Night Live” ir nodrošinājis ar spilgtām kino karjerām ne vienu vien komiķi. Protams, ne visiem vienmēr izdodas doto iespēju izmantot, bet, spriežot pēc “Brigsby Bear”, Kails Mūnijs, kurš ir viens no filmas scenārija autoriem un galvenās lomas atveidotājs, būs pieskaitāms pie veiksmīgajiem SNL “studentiem”. “Brigsby Bear” stāsts par jaunu vīrieti, kurš uzzina, ka visa viņa līdzšinējā dzīve ir bijusi neīsto vecāku vērpta ilūzija, vienlīdz aizkustināja un sasmīdināja. Mūnijam, protams, filmā nenācās censties vienam – viņam talkā nāca lieliska aktieru plejāde ar Marku Hamilu un Klēru Deinsu priekšgalā, epizodiskā lomā parādoties arī Endijam Sembergam. Laiks rādīs, ko Mūnijs darīs turpmāk, bet sākums viņa karjerai ārpus SNL ir vairāk nekā daudzsološs.
  • Loveless – krievu kino režisora Andreja Zvjaginceva vārdu, visticamāk, nu jau nezinās vien retais. Lai gan kopā filmu kā režisoram Zvjagincevam nav pārāk daudz, katra no tām ir spējusi atstāt neizdzēšamu iespaidu, un “Nemīlestība” šajā ziņā nav nekāds izņēmums. Ja daudziem jau pirms pāris gadiem iznākušais “Leviatāns” likās kā režisora augstākais sasniegums, Zvjaginceva atbilde uz to bija “Hold my beer”, sagādājot skatītājiem vienu no lieliskākajām drāmām šogad. Stāsts par izjukušo laulību un pāra pazudušo dēlu nav gluži tā jestrākā skatāmviela, bet neba nu mēs uz kino ejam tikai izklaides dēļ vien. Latviešu skatītāju interesi vēl nedaudz uzkurina fakts, ka filmā ir redzams arī mūsu pašu Andris Keišs.

6 balsis – 4 filmas

The Last Jedi, Pēdējie džedi

  • Blade Runner 2049 – kanādiešu režisoru Denī Vilnēvs tā pa īstam ir licis savam vārdam izskanēt tikai pēdējo septiņu gadu laikā, bet jau tagad varam teikt, ka bez viņa veikumiem (“Sicario”, “Enemy”, “Arrival”) šībrīža aina kino pasaulē izskatītos krietni bēdīgāka. Bet, neskatoties uz viņa sasniegumiem, Ridlija Skota meistardarba “Blade Runner” faniem tāpat, visticamāk, nedaudz nodrebēja sirds, kad tika paziņots, ka tiks veidots šīs filmas turpinājums. Taču Vilnēvam izdevās teju neiespējamais – ne tikai neizgāzties, bet arī izveidot oriģināla cienīgu turpinājumu, kas spēja gan atkārtot pirmās filmas pazīstamākās notis, gan čīgāt savu melodiju. Vilnēvam cīņas arēnā gan nenācās doties vienam – saņēmis svētību no paša sera Ridlija, viņš talkā sasauca fantastisku komandu, kurā vienīgais dadzis acī beigās izrādījās Džareds Leto. Tikmēr pārēji – Raiens Goslings, Harisons Fords (kurš pāris gadu laikā atgriezās jau pie otrās no savām ikoniskajām jaunības lomām), Robina Raita, Deivs Bautista utt. – rādīja, ko nu māk, liekot skatītājiem ar aizturētu elpu nolūkoties ekrānā visas gandrīz trīs stundas. Un neaizmirsīsim arī Rodžeru Dīkinsu, kurš parūpējās par to, ka “Blade Runner 2049” bija, iespējams, krāšņākais un skaistākais kino piedzīvojums šogad.
  • Get Out – daudzi zināja to, ka Džordans Pīls ir ārkārtīgi talantīgs un ļoti asprātīgs komiķis. Bet cik daudzi var lepoties ar to, ka vēl pirms filmas “Get Out” iznākšanas paredzēja, ka no viņa sanāks arī fantastisks režisors? Prognožu matemātiku atstāsim jūsu pašu ziņā un tikmēr labāk parunāsim par to, cik ļoti lieliska ir izdevusies Pīla režijas debija. Donaldam Trampam sēžot ASV prezidenta krēslā, “Get Out” apspriestās tēmas taimings nevarēja būt labāks, bet filmas efektīgums un asās satīras dzēliens nu nekādi nav oranžās radības nopelns – par to lauri pienākas tikai un vienīgi Pīlam un viņa komandai. Spriedze, šausmas un, jā, vietām arī smiekli (kas lielākoties gan ir “nervozu smiekliņu” ilustrācija) viss vienuviet parūpējās par to, ka kinozālē kopā ar “Get Out” pavadītās stundas bija vienas no jēdzīgākajām visa gada laikā. Pīls sev latiņu ir pacēlis ļoti augstu – viņa nākamais darbs tiks gaidīts ar milzīgu nepacietību.
  • Good Time – nav gluži tā, ka brāļi Safdiji, “Good Time” režisori, ir pirmo reizi ar pīpi uz jumta, bet nenoliedzami ir tas, ka līdz šim savā karjerā tik lielu uzmanību, kādu viņi ir izpelnījušies šobrīd, viņi vēl nebija baudījuši. “Good Time” neprātīgā skrējienā neaizmirstama skaņu celiņa pavadībā mums parādīja tādu Ņujorku, kādu vēl nebijām redzējuši. Ne velti filma bija iekļauta Kannu kinofestivāla galvenajā skatē. Vienu no galvenajām lomām šajā kriminālfilmā atveido viens no brāļiem – Benijs -, bet spēcīgāko iespaidu noteikti atstāj Roberts Patinsons un viņa blondā matu rota. Ja nu kādam vēl bija šaubas par viņa aktierprasmēm (bet vispār jau nevajadzētu būt), šeit Patinsons reizi par visām reizēm pilnībā atbrīvojas no vieglās “Krēslas” paēnas.
  • Star Wars: The Last Jedi – ja varējām teikt, ka Denī Vilnēvu negaidīja viegls uzdevums ar “Blade Runner 2049”, tas darbs, ar ko nācās tikt galā Raienam Džonsonam, vispār ir prātam neaptverams. Pēc jūsmīgās “Star Wars: The Force Awakens” uzņemšanas fani bija divus gadus pavadījuši, spekulējot par to, kas viņu iemīļotos tēlos gaidīs jaunākajā epizodē. Tāpēc vajag diezgan lielas iekšas, lai ņemtu un būtībā uzspļautu visām populārajām teorijām un pārliecinošiem soļiem ietu savu ceļu – un tieši to nolēma darīt Džonsons. Ne visi, protams, par šādu piegājienu bija absolūtā sajūsmā (lai neteiktu vairāk), bet “Pēdējie džedi” ir aizvirzījuši šo kosmosa sāgu virzienos, kādus līdz šim šī franšīze vēl nebija izpētījusi. Būvējot uz Dž.Dž. Abramsa kārtīgi ieliktajiem pamatiem, Džonsons atklāja jaunas šķautnes jau iemīļotajiem varoņiem, lika mums vēl tuvāk iepazīt iepriekšējā epizodē sastaptos jaunpienācējus un darīja to visu ar šajā franšīzē vēl neredzētu stilu (cīņa Snouka kambarī – 13 no 10 ballēm par interjeru vien). Turklāt Ādama Draivera personā esam tikuši pie sarežģītākā un, iespējams, fascinējošākā ļaundara visā “Zvaigžņu karu” vēsturē.

7 balsis – 2 filmas

Mother!, Māt!

  • Dunkirk – šogad topa augšgalā ir nonākušas divas šķietami pilnīgi pretējas filmas, bet tomēr tām ir viens vienojošais tematiskais raksturojums (kas turklāt būtu attiecināms uz visu 2017. gadu) – neprāts. “Dunkirk” gadījumā tas, protams, ir kara neprāts – Kristofers Nolans savā triumfālajā veikumā sarīko īstu elli uz zemes virsas, parādot kara haosu un sīkās sakritības, kas nosaka visu mūsu likteņus, visā to krāšņumā un nežēlībā. Nolans ir radījis netipisku kara filmu, kas militārā neveiksmē atrod iedvesmojošus triumfa brīžus (lai gan evakuācija, protams, bija veiksme, pats fakts, ka bija nepieciešama evakuācija, – vairs ne tik liela veiksme), turklāt nevienā brīdī nemaz neķēpājas ar ienaidnieku rādīšanu. Tā vietā viņš spēlējas ar hronoloģiju un nejaušībām, iztiekot bez kaut kā tik ierasta kā viens galvenais varonis. “Dunkirk” ir īsts aktierkomandas darbs, kur pat boibandists Harijs Stailzs iederas kā īstais puzles gabaliņš. Nolans ir arī pārliecināts kino kā labākās skatīšanās pieredzes aizstāvis, un “Dunkirk” ir filma, kas noteikti bija jāredz uz lielā ekrāna. Talkā viņam nāca jau ierastais čoms Hanss Cimmers, kura skaļās sirēnas un bazūnes palīdzēja saprast to, ka visskaļākais kliedziens patiesībā ir absolūts klusums.
  • mother! – to, ka Darens Aronofskis ir režisors, kurš dara to, ko pats vēlas, lieki neuztraucoties, ko citi par to domās, mēs zinājām jau senāk. Bet pat viņa iepriekšējo filmu pārzināšana diez vai varēja skatītājus sagatavot tam neprātam, kas mūs gaidīja filmā “mother!”. Jau filmas pirmais brīnišķīgi skaistais un baisais plakāts deva mājienus, ka šeit viss nebūs nemaz tik vienkārši. Ja pirmās divas filmas trešdaļas vēl viss šķiet nedaudz savādi, bet ne jau nu pilnīgi traki, tad tas jandāliņš, ko Aronofskis sarīko beigās, māju, kurā dzīvo Dženiferas Lorensas un Havjera Bardeman atveidotais pāris, pārvēršot kara zonā vārdu vistiešākajā nozīmē, lika galvām griezties uz riņķi vien. Teoriju par to, ko tas viss patiesībā nozīmē, ir ļoti daudz, sākot ar it kā “oficiālo” skaidrojumu, kur Lorensa ir Māte Daba, kuru cilvēce apbižo, un beidzot ar izklāstu, kur viss notiekošais simbolizē mākslinieka un mūzas ciešanas. To, ko katrs no mums un jums filmā ir saskatījis un kurus punktus ir savilcis kopā, atstāsim katra paša ziņā. Bet turpmāk svešiniekus savās mājās iekšā nelaidīsim un izlietnes nostiprināsim laikus.

Par gada filmām balsoja Alvis Gļeba, Agnese Žodziņa, Augusts Barkovskis, Ilgvars Čevers, Kristians Fukss, Līva Spandega, Reinis Važa, Sergejs Musatovs, Sergejs Timoņins, Uldis Burkevics, Zane Timoņina.