Viedokļi

“mother!” jeb Darena Aronofska ego “trips”

Darena Aronofska jaunākais veikums “māt!” ir viena no šī gada skandalozākajām filmām. To, vai arī, gadam noslēdzoties, mēs to atcerēsimies kā lielākā trača radītāju, rādīs laiks. Bet jautājums, kas, protams, nodarbina gandrīz ikvienu, kurš ir noskatījies filmu, ir - ko tas viss nozīmē?

01.10.2017

Šeit, protams, spoileru paradīze.

Darena Aronofska jaunākais veikums “māt!” (es spītīgi saglabāšu viegli pretenciozo mazo sākumburtu filmas nosaukumā, jo tas lieliski piederas visam pārējam) ir viena no šī gada skandalozākajām filmām. To, vai arī, gadam noslēdzoties, mēs to atcerēsimies kā lielākā trača radītāju, rādīs laiks, bet vismaz pagaidām tieši Darens ir tas, kurš ir parūpējies, lai kinomīļiem visā pasaulē būtu viela pārdomām un idejām, par ko kulstīt mēles no rīta līdz vakaram.

Jautājums, kas, protams, nodarbina gandrīz ikvienu, kurš ir noskatījies filmu, ir – bet ko tas viss nozīmē?

Double rainbow

Pats Aronofskis un filmas galvenā zvaigzne Dženifera Lorensa kopš filmas iznākšanas uz ekrāniem un tās neviennozīmīgās uzņemšanas intervijās diezgan cītīgi (a.k.a. “damage control”) metās tomēr stāstīt “oficiālo” “mother!” interpretāciju, kurā Lorensa simbolizē Māti Dabu, Bardems – Dievu un viss pārējais ārprāts – tās šausmas, ko mēs dabai nodarām. Tas arī jauki iet roku rokā ar Aronofska iepriekšējo filmu “Noah”, kur arī varam saskatīt tēmas par un ap vides aizsardzību.

Bet, lai kā arī tur nebūtu “īstenībā” un vai nu tas pašam Aronofskim patīk, vai ne, skatītāji tāpat filmā redzamo tulko pa savam, nākot klajā ar savām teorijām un skaidrojumiem – reizēm tikpat amizantiem, kāda ir pati filma. Tāda nu ir tā mūsu prerogatīva – pats filmas autors var kaut ar putām uz lūpām plosīties, ka tā to viņš galīgi nav domājis, bet, ja skatītājs kaut ko tur ir saredzējis, tad neko viņam padarīt īsti nevar. “Autora nāve” (kad, protams, tas ir izdevīgi) & all that jazz.

Kāpēc šāds ievads? Jo tas, ko es saskatīju “mother!”, neatbilst Aronofska postulētajam par dabu un Dievu, un cilvēces briesmīgumu. Es, protams, netaisos apstrīdēt šī skaidrojuma leģitimitāti – ja Darens tieši to bija vēlējies pateikt, miers ar viņu. Taču tāda nu ir šo dziļi metaforisko stāstu ēnas puse – katrs tajos var saskatīt kaut ko citu.

Šeit atļaušos nelielu humoristiski ilustratīvu atkāpi. Reiz universitātē mums tika uzdots radošais uzdevums, kurā bija jāuzraksta stāsts. Tas manai cīņubiedrei Gunai beidzās, lūk, šādi:

Mana “mother!” interpretācija ir tuvāka tiem skaidrojumiem, kas filmā notiekošo saskata kā pārdomas par radošumu, par mākslinieka dzīves grūtībām u.tml. Bet, ja lielākoties šī skaidrojuma piekritējiem Havjera Bardema tēls = Aronofskis un Dženiferas Lorensas tēls = viņa mūza/ciešanas piedzīvojošā/-usī partnere, es piedāvāju palūkoties uz to šādi:

Havjers Bardems = Aronofskis UN Dženifera Lorensa = Aronofskis

Ja Bardema Viņš ir mākslinieka Aronofska* ārējā čaula, tas, ko no viņa sagaidām mēs, publika, un tas, kā viņš sevi parāda pasaulei, tad Lorensas Māte ir Darens kā īstais mākslinieks, viņa patiesā dvēsele un radošums. Tur, kur šīs abas viņa puses saduras, rodas konflikts, BET arī māksla (= bērns, ko, protams, publikai atdod Darens Holivudas Režisors, bet par bērna saplosīšanu gabalos raud un galu galā par neveiksmēm tiek sodīta Darena Īstā Dvēs’le).

Lai varētu radīt savu mākslu un tajā dalīties ar pasauli, Darena vienai pusei nākas kanibalizēt un apbižot savu otru, patiesāko pusi. Un tā nu katrs jauns darbs nozīmē jaunas ciešanas un pārbaudījumus viņa radošajai pusei, bet citādi dzīvot arī nav iespējams – māksliniekam ir jārada. Māksla prasa upurus, tā teikt. Kā filmā saka Viņš: “Es esmu es.” (Bet protams.) Un tur neko nevar darīt – ja tā nieze būt visu apbrīnotam un mīlētam ārtistam neliek tevi mierā, tad ir jāpakasās. Nagi gan rētas uzplēš trauslajā mākslinieka dvēselē, kurai nākas pielāgoties visām sajūsmā gārdzošās publikas prasībām.

Mother!, Māt!

Šo metaforu tālāk varētu paturpināt ar vēl sīkākām detaļām, vēl tālāk iedziļinoties filmas notikumos un tēlos (piemēram, māja = prāts utt. utjpr.), jo, lai nu ko varbūt reizēm nevarētu par Aronofski teikt, bet apsūdzēt viņu nevērībā pret detaļām gan nevar. Arī izsaukuma zīme filmas nosaukumā nav iezagusies tāpat vien – es to saredzu kā brīnišķīgi sadomazohistisku viņa kliedzienu pašam sev, vēršanos pašam pie savas patiesās puses. Turklāt, jā, es domāju, ka Aronofskis ir gana pretenciozs (šis svešvārds, no kura parasti es izvairītos, kaut kā Darenam ļoti piestāv), lai savu “īsto” dvēseli vizualizētu kā sievieti ar visām no tā izrietošajām sekām.

Neaizmirsīsim, ka šī nav pirmā reize, kad Aronofskis spēlējas ar vienas personības daudzšķautnainību – “Melnajā gulbī” cilvēka iekšējais duālisms tiek gandrīz ar pirkstu acī iebakstīts, un arī citos viņa darbos varam atrast šīs idejas pēdas – “The Fountain” trīskāršās saites mēs varētu šķetināt vaļā dienām ilgi.

Piebildīšu arī, ka šī interpretācija būtībā sakņojas faktā, ka man Aronofskis vienmēr ir licies ļoti pats ar sevi apsēsts režisors** (un es to nedomāju sliktā nozīmē, turklāt neba nu viņš ir tāds vienīgais – kaut kādā mērā to var attiecināt uz jebkuru režisoru, bet citiem šī sevis manifestācija sanāk kaut kā… ne tik uzkrītoši). Un arī šī filma tikai piemet vēl vienu pagali manas teorijas par Aronofski ugunij: ka ikvienu viņa filmu var vērtēt pēc skalas, kas mēra, cik dziļi pats savā pēcpusē viņš ir ielīdis. Pēc “mother!” noskatīšanās šķiet, tālāk jau nu gan vairs nav kur.

Un par šādu uzdrīkstēšanos (un apzinātu vai neapzinātu troļļošanu***) es sajūsmā spiedzu.

* Lieki neākstīšos, es šo filmu pilnīgi un galīgi redzēju kā Aronofska filozofēšanu par sevi. Vai tas ir noticis apzināti vai ne, tas jau ir cits jautājums – čau, zemapziņa!

** Starp citu, šeit arī vēlos piebilst, ka šis ir vēl viens iemesls, kāpēc teorija par Lorensu kā mūzas iemiesojumu man īsti nedavelk. Ņemot vērā, ka visu filmu notikumiem sekojam līdzi no Mātes skatupunkta, kaut kā nespēju noticēt, ka Māte būtu tik ļoti atrauta no paša Aronofska.

*** Likt visai kino pasaulei skatīties būtībā divu stundu garu savas psihoterapijas seansu un pēc tam nolūkoties, kā visi plosās par to, ir diezgan amizanti. Starp citu, pēc šīs filmas nedaudz vēlīgāk lūkojos uz Vladislava Nastavševa “Cerību ezeru”, kam toreiz pēc noskatīšanās īsti jēgu nesapratu. Jo galu galā, ja tā labi padomā, kāpēc gan ne?