2023. gads ir bijis īpaši dāsns pret mums, sagādājot jaunas filmas no tik daudziem iecienītiem režisoriem, ka, šķiet, tās ir birušas kā no pārpilnības raga.
Visu redzēto un apdomāto apkopojām tradicionālajā Kino Kulta topā, ko nu atrādām gan paši sev, gan jums – salīdzināšanai, apstrīdēšanai, špikošanai, ko pielikt klāt saviem skatāmsarakstiem, vai jebkam citam. Šoreiz visos dalībnieku topos kopā figurēja 43 dažādas filmas, kurai katrai veltām pa kādam vārdam. Līdz top 20 izskrienam cauri triecientempā, savukārt 20 par vislabākajām atzītās filmas katru aplūkojam nedaudz tuvāk. Aiziet!
Kino Kulta gada tops veidots, katram balsotājam iesniedzot savu top 10 filmu sarakstu, attiecīgi katrai filmai piešķirot punktu skaitu no 10 līdz 1 un summējot rezultātu. Par filmām balsoja Kino Kulta paplašinātā autoru komanda: Uldis Burkevics, Toms Cielēns, Roberts Kuļenko, Sergejs Musatovs, Līva Spandega, Zane Timoņina, Sergejs Timoņins, Justīne Ulvinde, Reinis Važa, Nataļja Zagradska.
43.–39. vieta: “Cocaine Bear” “Evil Dead Rise”, “Jawan”, “#manhole”, “Viss būs labi”
Tradicionāli topa jestrākā daļa ir pats sākums (jeb topa otrs gals), kurā atrodas vieta visneparastākajām filmām, kuras šad tad var dēvēt par “an acquired taste”. Bet nenoliedzami ir tas, ka katra no tām ir kādam aizķērusies sirsniņā gana daudz, lai vismaz tiktu pie vismazākā pieminējuma. Tā nu šogad kaut vienā sarakstā ir ielāčojis “Cocaine Bear”, Elizabetes Benksas vardarbības pilnais ārprāts par lāci, kas sašņaucas kokaīnu (vai tad pēc nosaukuma gaidījāt ko citu?). Savukārt “Evil Dead Rise” gan bija pārsteigums – viens no simpātiskajiem gadījumiem, kad baidījāmies, ka iemīļota franšīze varētu tikt bezzobaini apžļembāta, bet beigās izrādījās, ka Lī Kronina veikumam iekšā tomēr ir pamatīga (un baisi asiņaina) duka. Pēdējo gadu laikā “Kino Kultā” ir notikusi ievērojama aizraušanās ar mūslaiku Indijas kino (rekomendējam sekot līdzi kinoteātros notiekošajiem īpašajiem seansiem), tāpēc diezgan loģiski, ka topā vieta atradusies arī trillerim “Jawan” ar superzvaigzni Šāhruhu Hānu galvenajā lomā. Sarakstā atzīmējas arī spraigais japāņu trilleris “#manhole”, kura darbība norisinās vienā vietā – filmas galvenais varonis nejauši iekrīt neaizvērtā kanalizācijas caurumā un netiek ārā. Bet šo sadaļu noslēgt ir tas gods Staņislava Tokalova dokumentālajai filmai “Viss būs labi”, kas izraisīja ne mazumu diskusijas Latvijas sabiedrībā, un kaut vai šī fakta dēļ vien ir pelnījusi jūsu uzmanību.
38.–37. vieta: “Beyond Utopia”, “Ferrari”
Kā jau pamanījāt iepriekšējā sadaļā, topā allaž atrodas vieta dokumentāliem stāstiem, kas īpaši iespiedušies atmiņā, un tā nu šogad vienu no vietām ieņem arī “Beyond Utopia” – stāsts par vairākām ģimenēm, kuras cenšas izbēgt no Ziemeļkorejas. Tā dala vietu ar Maikla Manna “Ferrari”, kura pie mums kinoteātru repertuārā nonāks pēc mēneša, taču dažiem šo stāstu par Enco Ferrari un viņa dzīves peripetijām kaucošu riepu pavadībā bija iespēja redzēta vēl šogad – tā ka šo varam uzskatīt par tīzeri nākamajam kino gadam pie mums.
36.–35. vieta: “El Conde”, “Teenage Mutant Ninja Turtles: Mutant Mayhem”
Čīliešu režisors Pablo Larains šogad pievērsās savai dzimtajai zemei, izstāstot stāstu par Čīles diktatoru Augusto Pinočetu, taču piešķirot filmai īpašu odziņu – Pinočets, ko redzam filmā “El Conde”, ir… 250 gadus vecs vampīrs. Viņš topā dala vietu ar vēl vienu stāstu, no kura sākotnēji negaidījām neko, bet tāpēc patīkamais pārsteigums bija vēl jo lielāks – animācijas filma “Teenage Mutant Ninja Turtles: Mutant Mayhem” iepriecināja gan ar neparasto vizuālo stilu, gan pārdomāto stāstu, gan asprātīgajiem jokiem, gan skaņu celiņu. Cowabunga!
34.–32. vieta: “Asteroid City”, “Afire”, “Talk to Me”
Vess Andersons savus fanus šogad ir tā lutinājis, ka viņa filmu pārbagātībā pilnīgi nav iespējams izvēlēties, ko izcelt, – šķiet, tas varētu izskaidrot, ka viņa burtiskā nozīmē daudzslāņainā “Asteroid City” (kas ir arī ,iespējams, visvesandersonīgākā no viņa filmām) knapi vien iespraukusies šī gada topā. Eiropas kino cienītājiem īpašu interesi izraisīs vācu drāma “Afire” – filma, kas stāsta par četriem cilvēkiem, kas ir iestrēguši savā vasarnīcā, kuru ir ielenkuši meža ugunsgrēki, Berlīnes kino festivālā saņēma “Sudraba lāci”. Savukārt šausmu žanram šogad saviļņoties lika austrāliešu režisoru duets Denijs un Maikls Filipū, kas pamatīgi sabaidīja skatītājus ar savu pilnmetrāžas debijas filmu “Talk to Me”, tikai vēlreiz apliecinot, ka tīņi ir un paliek tīņi un viņus neapturēs pat aizsaules rēgu draudi.
31.–29. vieta: “Dogman”, “Maestro”, “Still: A Michael J. Fox Movie”
Šogad Venēcijas festivālā pirmizrādi piedzīvoja Lika Besona jaunais asa sižeta trilleris “Dogman” – pie mums kinoteātros filma nonāks janvārī, kad to varēs novērtēt visi. Bredlijs Kūpers, liekot lietā visus savus multitalantus (režisora, scenārista, producenta un aktiera), beigu beigās atstāja iespaidu ar “Maestro”, kas (uz situāciju lūkojoties lokāli savtīgi) diemžēl stāsta nevis par Raimondu Paulu, bet gan Leonardu Bernstainu. Dokumentālā kino lauciņā vēl viens pārstāvis topā ir “Still: A Michael J. Fox Movie”, kas, kā jau nosaukums saka priekšā, stāsta par Maiklu Dž. Foksu un to, kā viņš sadzīvo ar Pārkinsona slimību – rekomendējam ne tikai aktiera faniem.
28.–24. vieta: “After Yang”, “Aftersun”, “May December”, “Pamela: A Love Story”, “Tetris”
Režisora Kogonadas filma “After Yang” līdz mūsu ekrāniem nāca ļoti ilgi, tos sasniedzot vien šogad, bet gaidīšana bija tā vērta, un šo stāstu par kādas ģimenes centieniem salabot savu saplīsušo robotu, kas dzīvo ar viņiem kā ģimenes loceklis, ir vērts pievienot savām skatāmlistēm. Gada pirmajā pusē pie mums nonāca arī viena no pagājušās balvu sezonas dalībniecēm, Šarlotes Velsas pilnmetrāžas debijas filma “Aftersun”, kas izrāva ārā sirdi ikvienam skatītājam, kas bija gatavs doties tās piedāvātajā ceļojumā. Savukārt nākamajos “Oskaros” noteikti dzirdēsim piesauktu Toda Heinsa brīžiem melni komisko, bet sirdī tomēr smago drāmu “May December” – tie, kas filmu noķēra festivālu seansos vēl šogad, īpaši izceļ Čārlza Meltona sniegumu filmā, “Riverdale” zvaigznei šeit spīdot pat spožāk nekā Džulianai Mūrai un Natālijai Portmanei. Dokumentālā kino pārstāvniecību topā turpina arī “Pamela: A Love Story”, kas stāsta par 90. gadu superzvaigzni Pamelu Andersoni, viņas dzīvi un karjeru parādot jaunā gaismā. Šai tik dažādajai kompānijai pievienojas arī filma “Tetris”, kas laimīgā kārtā nevis veido sižetu par no gaisa krītošiem klucīšiem, bet gan stāsta par autortiesību un patentu cīņu šīs spēles dēļ, kas norisinājās pagājušā gadsima 80. gadu nogalē Padomju Savienībā un ārpus tās.
23. vieta: “Argentina, 1985”
Īsā pārskrējiena daļā, bet tomēr – topā savu vieta atradās arī pagājušajos “Oskaros” kandidējušajai vēsturiskajai drāmai “Argentina, 1985”, kas stāsta par 20. gadsimta 80. gados notikušo tiesas prāvu, kurā tika tiesāti Argentīnas pēdējās civili militārās diktatūras vadoņi.
22.–21. vieta: “The Banshees of Inisherin”, “Dungeons & Dragons: Honor Among Thieves”
Pie mums kinoteātros nonākusi šogad, topā savu vietu atrod arī Mārtina Makdonas melnā traģikomēdija “The Banshees of Inisherin”, nodrošinot dubultu Kolina Farela pārstāvniecību rakstā. Bet “Dungeons and Dragons: Honor Among Thieves” izvērtās par vienu no gada simpātiskākajiem pārsteigumiem – no filmas, kas balstīta uz populārās spēles, neviens, šķiet, negaidīja pilnīgi neko, bet saņēma amizantu, izdomas pilnu un asprātīgu piedzīvojumu gabalu vislabākajās “Mūmijas” un tamlīdzīgu jestro amizierēšanās stāstu tradīcijās.
20.–17. vieta: “20 Days in Mariupol”
Droši vien jau pamanījāt, ka šī gada topā dokumentālais kino ir pārstāvēts biežāk nekā citas reizes. Tā nu topa divdesmitnieku ir tas gods atklāt ukraiņu dokumentālajai filmai “20 dienas Mariupolē”. Tā stāsta par pirmajām 20 kara dienām, Krievijai uzsākot iebrukumu Ukrainā. Filmas režisors un žurnālists Mstislavs Černovs kopā ar kolēģiem tobrīd bija Mariupolē, uzņemot kadrus, kas pārējai pasaulei vēsta par Ukrainā notiekošo. Ukraina tieši šo filmu izvēlējās kā savu kandidāti nākamā gada “Oskaru” ceremonija labākās ārzemju filmas kategorijā, tā ka ir ļoti iespējams, ka par to dzirdēsim vēl arī turpmāk – filma jau pārvarēja pirmo kvalifikācijas barjeru, iekļūstot “šortlistā” decembrī un turpinot sacensību par zeltīto statueti.
20.–17. vieta: “Babylon”
Pašā gada sākumā arī pie mums nonāca un līdz ar to arī topam kvalificējās Deimiena Čazela oda Holivudai pagājušā gadsimta 20. gados – “Babylon”. Šis trīs stundu garais eposs piedzīvoja krasi pretējas reakcijas, bet, pirmajām kaislībām norimstot un tērgām par filmas finansiālo neveiksmi noplokot, atrodas arvien vairāk un vairāk “Babilonas” cienītāju. Un ne velti, jo Čazels filmā iegrieza gada neprātīgāko ballīti visnotaļ burtiskā nozīmē – “Babilonas” pirmās 40 minūtes ir pilnīgs haosa iemiesojums, kam neviens Jaungada pasākums nespēs turēt līdzi. Bet varat mēģināt, it sevišķi tad, ja fonā vēl ieslēgsiet Džastina Hurvica fantastisko skaņu celiņu.
20.–17. vieta: “The Covenant”
Papildus Vesam Andersonam vēl viens režisors, kurš šogad mums sagādāja vairākas filmas, izrādījās Gajs Ričijs. Viņa jestrajam, bet nekādus pārsteigumus vai īpašu oriģinalitāti nesagādājušajam piedzīvojumu gabalam “Operation Fortune: Ruse de Guerre” vieta topā nav atvēlēta, bet viņa grodajam un teju pat negaidīti lieliskajam kara trillerim “The Covenant” gan atradās vairāki cienītāji. Ričija filma ar Džeiku Džilenholu (kurš ir savā bojeviku ērā) un Daru Salimu galvenajās lomās nestāstīja gluži patiesu stāstu, bet iedvesmu gan tam smēlās pavisam reālā situācijā, kādā bija nonākuši vietējie tulki, kas Afganistānā bija palīdzējuši ASV armijai un kuri tika atstāti likteņa varā pēc tam, kad ASV spēki Afganistānu pameta.
20.–17. vieta: “Guardians of the Galaxy Vol. 3”
Mēs piedzīvojam absolūtu pārgurumu no supervaroņu filmām, kas vai nu ir zaudējušas savu spozmi un dzirkstelīti, vai arī mēs paši vienkārši esam pieauguši (vai arī to vienkārši ir par daudz). Bet Džeimsa Gana savādā un nesaderīgi saliedētā savādnieku ģimenīte jau kopš pirmās sastapšanās reizes ir bijusi mums īpaši tuva, tāpēc laikam ir tikai pašsaprotami, ka viņu atvadu stāsts “Guardians of the Galaxy Vol. 3” tomēr izpelnījās vēl gana daudz mīlestības, lai kļūtu par šajā topā vienīgo supervaroņu pārstāvi, kas nav animācijas filma. Brīžiem pat negaidīti emocionāli smagais stāsts atgādināja vecos labos “Marvel Cinematic Universe” laikus, kurus vairāk jau diez vai vēl piedzīvosim, tā ka saldsērīgā piegarša šim piedzīvojumam tikai un vienīgi piestāvēja.
16.–15. vieta: “Sisu”
To, ka lieliskus un aizraujošus trillerus brīnišķīgi māk taisīt ne tikai Holivudā, mēs it kā zinājām jau sen. Bet nevarētu teikt, ka mēs pārāk bieži būtu lūkojušies Somijas virzienā, kad meklējām kādu šī žanra pārstāvi. Turpmāk, iespējams, situāciju būs mainījis režisors Jalmari Helanders, kurš pārsteidza ar savu asa sižeta neprātu “Sisu”. Vārds “sisu” ir līdz galam nepārtulkojams somu koncepts, kas raksturo drosmi, pretestību, drosmi un mērķtiecību. Tā nu šis vārds lieliski piestāvēja nežēlības, bet enerģijas pilnajam stāstam, kas sevī sakombinēja gan kara filmas, gan vesterna elementus, vēstot par kādu zelta meklētāju, kuram nākas aizstāvēties no uzbrūkošiem nacistiem Otrā pasaules kara laikā. Viens no filmas iedvesmas avotiem esot “First Blood” jeb Rembo – lai zināt, uz ko parakstāties.
16.–15. vieta: “The Wonderful Story of Henry Sugar”
Īpaši bieži negadās, ka topā iekļūst kāda īsfilma (iespējams, ka tā gadās pat pirmoreiz), bet, ja tās autors ir Vess Andersons, tad pārsteiguma elements par šādu notikumu pavērsienu uzreiz mazinās. Kā jau minējām pie “Asteroid City”, Andersons mūs šogad ir iepriecinājis vairākkārt, un šajā režisora labumu pārbagātībā kā galvenā uzvarētāja izrādījās Vesa “Netflix” veidotā Roalda Dāla īsā stāsta “The Wonderful Story of Henry Sugar” ekranizācija. Bet patiesībā jau uzvarētāji esam mēs visi, jo papildus jau minētajām filmām varam sevi priecēt ar vēl trim šogad iznākušām Vesa īsfilmām (“The Swan”, “The Rat Catcher”, “Poison”), sarīkojot sev īsteni simetriskus svētkus. Un tad jau diskusija par to, kurš no veikumiem ir labāks, ir vien kā ķirsītis uz ļoti gardas kūkas.
14. vieta: “Fair Play”
Erotisko trilleru žanrs pēdējā laikā bija kritis diezgan pamatīgā aizmirstībā – arī Adrianam Lainam to pagājušogad neizdevās īsti atdzīvināt ar visnotaļ neveiksmīgo “Deep Water”. Taču kaut ko lietas labā būs izdevies darīt režisorei un scenāristei Hlojai Domontai ar savu debijas pilnmetrāžas filmu “Fair Play”. Sandēnsas kino festivālā pirmizrādi piedzīvojušais stāsts par kādu savā starpā darbavietā konkurējošu pāri iepriecināja ar veiksmīgi savērpto sižetu, aktuālajām tēmām un lieliskiem aktieriskajiem sniegumiem, par kuriem parūpējās Fībija Dainevora un Aldens Ērenraihs. Pēc tik spilgta un daudzsološa pieteikuma ar interesi gaidīsim, ko Domonta iesāks turpmāk.
13. vieta: “Air”
Šogad kaut kā esam atmaiguši pret lielu korporāciju slavinājumiem uz lielā ekrāna – līdz lielākajam un skaļākajam piemēram vēl tiksim, bet neaizmirsīsim arī par “Nike” triumfiem piepildīto “Air”, kas stāstīja par… kurpēm. Taču Benam Aflekam un viņa komandai izdevās stāstu par to, kā “Nike” savulaik pierunāja Maiklu Džordanu noslēgt līgumu tieši ar viņiem, izstāstīt tik vijīgi un humorpilni, ka filmas skatīšanās laikā skatītāji pat brīžiem aizmirst, ka patiesībā vēro, kā bagāti cilvēki kļūst vēl bagātāki. Diskusijas par filmas lēmumu nevienā kadrā tā arī neparādīt Džordana seju pie kopsaucēja gan tā arī nenonāca, bet, ja tas nozīmēja vairāk ekrānlaika Violai Deivisai Džordana mātes lomā, sūdzēties arī gluži nesāksim.
12.–11. vieta: “Are You There, God? It’s Me, Margaret.”
Lai gan dažas Džūdijas Blūmas grāmatas ir izdotas latviski, cik var noprast, viņas populārākais, 70. gados publicētais pusaudžiem domātais romāns “Are You There God? It’s Me, Margaret.” pie mums nav tulkots, un attiecīgi tā arī nekad nav piedzīvojis tādu popularitātes vilni, kā tas ir bijis ASV. Tāpēc nav arī nekāds lielais pārsteigums, ka tā ekranizācija nenonāca līdz mūsu lielajiem ekrāniem, bet tos, kas šo Kellijas Fremonas Kregas režisēto veikumu sameklēja straumēšanas servisos, sagaidīja brīnišķīgs pārsteigums. Blūmas romāns ir izsenis bijis slavens kā iejūtības un humora pilns pieaugšanas stāsts, kurā sevi saskatīt gan jaunām meitenēm, gan zēniem. Rakstniece ilgstoši bija pret tā ekranizāciju, uztraucoties, ka filmai neizdosies uzķert to, kas romānu padara tik īpašu, bet beigu beigās bažām nav bijis pamata – kas lēni ir nācis, ir labi tomēr atnācis.
12.–11. vieta: “Past Lives”
Nekad nevar paredzēt, kurā brīdī uzšķilsies iedvesmas dzirksts – var gadīties, ka tas atgadās, vienkārši sēžot restorānā pie galda kopā ar vīru vai sievu un savas bērnības labāko draugu. Tieši tā notika ar rakstnieci un režisori Selīnu Songu, kura savu pieredzi, pārdomas par dzīves līkločiem un sakritībām tajā pārcēla nedaudz autobiogrāfiskā, autentisku sajūtu pārpildītā stāstā “Past Lives”, kas turklāt ir viņas debijas pilnmetrāžas filmu režijā. Par filmu un arī tās galvenās lomas atveidotāju Gretu Lī mēs noteikti dzirdzēsim vēl daudz un dikti, “Oskaru” sezonai pieņemoties spēkā, un šis iejūtīgais, smalkais stāsts to patiešām ir pelnījusi.
10.–9. vieta: “The Fabelmans”
Reizēm filmām, kas ASV ir iznākušas vēl pagājušajā gadā, bet pie mums kā balvu sezonas spēlētājas uz ekrāniem ir nonākušas vien šogad, neveicas ar iekļūšanu gada topā pie mums, jo līdz brīdim, kad varam par filmu atcerēties, vietā jau ir stājušās jaunas rotaļlietas, ar kurām aizrauties. Bet tāds nu ir Stīvena Spīlberga talanta spēks, ka viņa autobiogrāfiskā filma “The Fabelmans” ne tikai ir tomēr izcīnījusi vietu sev topā, bet pat ir iekļuvusi tā desmitniekā. Stāsts par savu bērnību un vecākiem (un tiem skaudrajiem brīžiem, kad bērni saprot, ka arī viņu vecāki tādi paši cilvēki vien ir) Spīlbergam ir padevies tik izjusti smalks, ka tajā brīžus no savām bērnu dienām atpazīs teju ikviens, it īpaši tie, kas patvērumu no ikdienas kņadas allaž ir meklējuši kino.
10.–9. vieta: “John Wick: Chapter 4”
Reti kas dzīvē sniedz tik priekpilnu kinobaudījumu kā iespēja nolūkoties tajā, kā Kianu Rīvss piemočī vienu riebekli pēc nākamā. Arī reti kura franšīze savā ceturtajā laidienā spēj ne tikai saglabāt iepriekšējo filmu sparu, bet to pat palielināt. “John Wick: Chapter 4” virzienā noteikti var mest lērumu kritikas par nu jau pārsarežģīto mitoloģiju, bet tas viss galu galā pilnībā aizmirstas brīdī, kad ar puspavērtu muti skaties, kā Viks izdemolē trīs ceturtdaļas Parīzes, plosās pa Berlīnes baisāko naktsklubu vai krīt pa bezgalīgām kāpnēm kā tāds multfilmas varonis. Arī “Džons Viks 4” pievienojās šī gada aktuālākajam filmu trendam – nenormāli garas filmas, šajā gadījumā 2 stundas un 49 minūtes –, bet, kad notikumi risinās ar tādu stilu un glanci, kā tas notiek šeit, un kad visa centrā ir mūsu mīlulis Kianu, katra minūte ir īsts un vardarbības pilns baudījums.
8. vieta: “Godzilla Minus One”
Nav tā, ka pēdējo gadu laikā mums būtu trakoti pietrūcis Godzillas – “Legendary” kūrētā “MonsterVerse” plaukst un zeļ, un arī nākamgad mūs gaidīs jauns milzu ķirzakas iznāciens kopā ar Karali Kongu. Bet Japānas “Godzilla Minus One” tomēr atstāja dziļāku iespaidu, nekā tas līdz šim ir izdevies visām ASV veidotajām versijām, kopā ņemtām. Par budžetiskajām starpībām nemaz nerunāsim (par to jau visur sausas mutes izrunātas), jo galvenais galu galā ir efekts, kādu filma panāk, neatkarīgi no izmantotajiem līdzekļiem. Un šis stāsts, kura darbība norisinās īsi pēc Otrā pasaules kara, mums atgādināja, kāpēc vispār šos milzu monstru stāstus esam iecienījuši – tiem tomēr ir jāsasaucas ar mūsu pašu cilvēcību.
7. vieta: “Mission: Impossible – Dead Reckoning Part One”
Toma Krūza vicošanai no punkta A līdz punktam B prātam neaptveramā ātrumā ir līdzīgs efekts kā Kianu Rīvsa slepkavnieciskajām mahāšanās sesijām “Džonā Vikā”. Viņi abi skatītājiem sagādā vienkārši neaprakstāmu prieku, liekot vērot viņu izdarības uz ekrāna ar smaidiem sejā. Tieši to arī Krūzs un viņa čoms Kristofers Makverijs sagādāja septītajā “Neiespējamās misijas” franšīzes daļā ar pārsarežģīto nosaukumu “Mission: Impossible – Dead Reckoning Part One”. Nosaukums te ir tikpat samudžināts un galu galā tikpat nesvarīgs kā filmas sižets. Nav svarīgi, kādam hlamam vai kam citam Ītans un viņa komanda dzenas pakaļ – pats filmas stāsts jau labu laiku Krūzam un Makverijam ir bijis vien kā iegansts Ītanam Hantam nokļūt situācijās, kas pieprasa veikt arvien pārgalvīgākus trikus (nav nekāds noslēpums, ka viņi šos kaskadieru meistardarbus, ko Krūzam veikt, izdomā vispirms, tikai vēlāk piepinot klāt kādu nebūt stāstu). Kamēr vien tas notiek tikpat izklaidējoši, kā tas ir bijis līdz šim, mēs turpināsim skandēt: “Skrien, Tom, skrien!”
6. vieta: “Barbie”
2023. gada vasara vēl ilgi paliks atmiņā ar vienu dominējošo krāsu – rozā. Bet laimīgā kārtā, skatoties Grētas Gervigas režisēto un sarakstīto “Barbie”, spilgtās reklāmas kampaņas uzliktās rozā brilles no acīm nenokrita. Reiz jau mēs bijām guvuši mācību, ka tikai tāpēc, ka filma ir balstīta uz zīmola un rotaļlietas, mums to nevajadzētu “norakstīt” (skat. “The Lego Movie”). Gerviga un Margo Robija, kura bija gan filmas zvaigzne, gan producente, spilgti rozā toņos izstāstīja nopietnu, pat eksistenciālas pārdomas raisošu stāstu, kas veselīgi pajokoja arī par pašu Bārbiju ražotāju “Mattel” (viņi gan ir tie, kas smejas pēdējie un līdz ar to visgardāk, jo bail pat iedomāties, kāds rozā dāvanu apjoms šogad gaidīja Bārbijfanus Ziemassvētkos). “Barbie” turklāt paveica šķietami neiespējamo, sagādājot personību pat Kenam – par to, protams, sakām lielu paldies Raiena Goslinga gatavībai nodoties lomai par visiem 100 procentiem. Varam vien cerēt, ka viņu pielauzīs nodziedāt “I’m Just Ken” “Oskaros” – liec lietā savu kenerģiju, Raien!
5. vieta: “Spider-Man: Across the Spider-Verse”
Ja “parastajām” supervaroņu filmām, kā “Ant-Man”, “The Flash” un citām, pienākuši smagi laiki, tad vismaz animācijas žanrā gan šī radošā krīze galīgi nav jūtama. Tā nu topa pieciniekā pārliecinoši ir ielidinājies arī svaigākais animācijas Zirnekļcilvēks – pareizāk sakot, Zirnekļcilvēki, jo to “Spider-Man: Across the Spider-Verse” bija reibinoši daudz, Mailzam Moralesam iepazīstot visu plašo multiversu, kur katrā pasaulē ir pa Zirneklēnam. Tas pat ir diezgan apbrīnojami, ka šajā milzu zirnekļjūklī filma nepazaudēja pašu galveno – Mailza stāstu un pārdzīvojumus. Lai gan “Pāri Zirnekļpasaulei” izstāstīja tikai pusi stāsta, turpinājumam vēl sekojot, filma neatstāja mazuma piegaršu. Protams, ka gribas vēl, un to mēs arī sagaidīsim, bet, kamēr gaidām, varam vēl un vēlreiz paviesoties šīs filmas piedzīvojumos, lai atklātu arvien jaunas detaļas, kas apslēptas krāšņajā Zirnekļvisumā.
4. vieta: “Poor Things”
Fakts, ka “Poor Things” pie mums ir bijusi skatāma vien pāris seansos, bet jau ar tiem ir bijis gana, lai filma iecilpotu stabilā topa pieciniekā, ir tikai kārtējais apliecinājums tam, cik īpašs darbs ir izdevies režisoram Jorgam Lantimam, atkal sadarbojoties ar Emmu Stounu. Ar “Nabaga radībām” Lantims izcako tik savdabīgu, bet pašos pamatos cilvēcīgi saprotamu pasauli, ka kopējais efekts ir teju galvu reibinošs. Frankenšteinīgais stāsts par sievieti, kura izzina pati sevi, līdz atrod savu vietu pasaulīgajā haosā, skatītājus paķer aiz rokas un ierauj virpuļojošā neprātā, kas eksistē savādi krāšņā un groteskā paralēlā realitātē, kurā uzkavēties gribas vēl un vēl. Lantima spēles noteikumi pieprasa totālu gatavību darīt jebko arī no aktieriem, un gan Stouna, gan Marks Rafalo, gan Vilems Defo, gan ikviens cits spēles dalībnieks šim eksperimentam ir nodevies ar vislielāko prieku. Un par to visu gandarījums skatītājiem ir neizmērojams.
3. vieta: “The Killer”
Lūkojoties Deivida Finčera filmogrāfijā, pirmajā acu uzmetienā īsti tā varbūt neliksies, bet, ja palūkojamies dziļāk, sapratīsim, ka Finčers jau sen ir savus darbus piesūcinājis ar melni sausu humoru pat šķietami tam nepiemērotākajās situācijās. Tā nu viņa jaunāko veikumu “The Killer”, kas stāsta par it kā perfekcionistu algotu slepkavu, kuram viss kādudien saiet pilnīgā grīstē, varam pat uzdrošināties dēvēt par, ai, cik melnu, bet tomēr komēdiju. Starpība starp to, ko Maikla Fasbendera vārdā nenosauktais killeris mums kā skatītājiem stāsta par sava darba augstajiem standartiem, un to, kas viņam patiesībā sanāk, ir apsmīkņāšanas vērta. Finčers to lieliski apzinās, protams, papildus vēl velkot uz zoba visu kapitālistisko pasauli, kur pat slepkavnieka darbs nu jau ir kļuvis līdz ārprātam garlaicīgs. Viss, protams, šeit kā allaž ir līdz pēdējai detaļai nopulēts, kā jau mēs to no Finčera sagaidām, bet šajā filmā jo īpaši gribas izcelt tās skaņu, kas spēlē īpaši svarīgu lomu spriedzes un tempa uzturēšanā. Lielisks “Gone Girl” kompanjondarbs.
2. vieta: “Oppenheimer”
“Bārbenhaimers” dominēja visu vasaru, bet topā abi dalībnieki tomēr ir pašķīrušies, Kristofera Nolana trīsstundīgajai biogrāfiskajai filmai “Oppenheimer” gūstot virsroku. Nolanu, kurš šad tad savā karjerā ir ļāvies klajai sentimentalitātei (piem., “Interstellar” – tas gan nav domāts kā pārmetums), šķiet, pēdējā laikā ir pārņēmis krietni pamatīgāks izmisums par cilvēci un virzienu, kurā tā dodas. “Oppenheimer” ir fatālistisks skats uz pasauli un cilvēkiem kā sugu, un, ja pirms filmas iznākšanas šur tur bija manāmas bažas, ka tā varētu kļūt par “mērķis attaisno līdzekļus” tipa slavinājumu Openhaimera darbiem, Nolans visas šīs bažas pārliecinoši kliedēja ar savu kritisko pieeju pašam pret savu galveno varoni. Lai gan Nolans, protams, pārsteidz ar tehniskiem blīkšķiem un blākšķiem, īstā filmas spriedze šoreiz ir atrodama varoņu savstarpējās sarunās un Kiliana Mērfija spoži zilajās, mokpilnajās acīs. Nolanam ir izdevies brīžiem asinis stindzinošs darbs, kas vairs pat nav brīdinājums par to, ka, spēlējoties ar uguni, var apdedzināties. Tā ir sērpilna nožēla par to, ka visu jau sen esam nosvilinājuši, izstāstīta caur Openhaimera prometejiskajām mokām pēc baisā padarītā darba, tikai pēcāk sākot aizdomāties, vai to vispār būtu vajadzējis darīt.
1. vieta: “Killers of the Flower Moon”
Mārtinam Skorsēzem 2023. gads ir izdevies vienkārši lielisks – viņš ne tikai kļuva par “TikTok” zvaigzni (svarīgi!), bet (vēl jo svarīgāk!) arī izlaida vienu no savas jau tā iespaidīgās karjeras lieliskākajām filmām. “Killers of the Flower Moon” ir vesternīgi gangsterīgs eposs, kas vienlaikus ar iejūtību un skarbu nežēlību izstāsta vienu no neglītākajiem stāstiem ASV vēsturē, pašam Skorsēzem pat ļoti burtiski uzņemoties daļu atbildības par cilvēku ekspluatatīvo kāri un gatavību bagātības vārdā iet pāri līķiem. Par filmas garumu tērgu visapkārt ir bijis tik daudz, ka neko jaunu par to pateikt vairs nav iespējams. Taču varam tikai vēlreiz atkārtot, ka, lai gan Skorsēze pieprasa no skatītāja pacietību, tā tiek atalgota ar fantastisku filmas ritmu visu trīsarpus stundu garumā. Kā jau to bijām sagaidījuši, gan Leonardo Dikaprio, gan Roberts Deniro, sadarbojoties ar savu seno draugu, abi ir uzdevumu augstumos – Dikaprio ir fantastisks pļerzaks, savukārt Deniro ir absolūti ļaunuma caurausts, bet tik cieši iekrampējies savā virs vilka kažoka uzmestajā aitādā, ka pilnīgi šermuļi skrien pār kauliem. Taču īstā filmas dvēsele ir Lilija Gledstouna, kuras acu dziļumā slēpjas viss filmas pāridarījums un sāpes. Varam vien katrs sev novēlēt, kaut mēs Skorsēzes 81 gada vecumā būtu tik vērīgi un godīgi šerpi, un enerģijas pilni konfrontēt savas kļūdas un bezdarbību.
