“War Horse” ir ļoti sentimentāls stāsts par zirgu Džoiju, kurš tiek ierauts Pirmā pasaules kara notikumos. Stīvens Spīlbergs filmu ir veidojis uzsvērti vecmodīgu un brīžiem panaivu – neaizmirsīsim, ka filma ir balstīta uz bērnu grāmatas ar tādu pašu nosaukumu. Lai gan, filmu skatoties, nepamet sajūta, ka Spīlbergs ļoti apzināti manipulē ar savu skatītāju jūtām un pārdzīvojumiem, tas tomēr nostrādā – ja man nebūtu zināmas rezervācijas pret raudāšanu publiskās vietās (manuprāt, es izskatos traģiski raudot), jau pēc kādām 15 minūtēm no filmas sākuma būtu pinkšķējusi līdz pašām beigām kā bārenis, kuram ir nogalināts viņa mīļākais kucēns.
Spīlbergs lieliski ilustrē kara bezjēdzību un cilvēku vispārējo stulbumu, sekojot līdzi tam, kas notiek ar neparasto zirgu Džoiju. Filmas sākumā skatītāji tiek iepazīstināti ar Džoiju un viņa saimnieku Albertu, 16 gadus vecu zēnu, kuru starpā izveidojas cieša draudzība. Bet neilgi pēc tam sākas Pirmais pasaules karš, un Alberta tēvs ir spiests Džoiju pārdot britu armijai. Pēc tam filma seko Džoijam un visiem viņa turpmākajiem saimniekiem, kurus viņš maina ik pēc 15 minūtēm. Filmai tuvojoties beigām, atkal sastopamies ar Albertu, kurš, sasniedzis atļauto vecumu, ir pieteicies armijā un nevienu brīdi nav aizmirsis par savu zirgu, kuru bija solījies atrast, lai kur arī viņš nebūtu.
Kā jau minēju, Spīlbergs nekautrējoties stāstu veido vecmodīgi – filmā tiek atķeksētas praktiski visas iespējamās asaras izraisošās klišejas: Alberts ar lielām grūtībām iemāca Džoiju art, tādējādi (vismaz uz brīdi) izglābjot fermu, Alberts ar asarām acīs atvadās no Džoija, kad tas tiek pārdots kapteinim Nikolsam, kurš svinīgi apsolās Džoiju atgādāt atpakaļ (brīdī, kad Nikolss dod šo solījumu, kļūst skaidrs kā diena, ka viņam tas noteikti neizdosies), stāstā figurē arī smagi slima meitene, kurai Džoijs ir vienīgais prieks dzīvē, zirgs liek karojošajām pusēm pārtraukt apšaudi, lai kopā palīdzētu dzīvniekam utt. Ne brīdi nepamet sajūta, ka Spīlbergs perfekti apzinās, ka, lūk, šajā brīdī tev, skatītājam, ir jāsāk liet asaras, taču jocīgā kārtā šoreiz tas nekaitina, kā tas reizēm ir citās uzsvērti sentimentālās filmās.
Ja filmai var kaut ko patiešām pārmest, tad tā ir daudzo tēlu diezgan epizodiskā klātbūtne. Džoijs nonāk pie viena īslaicīga saimnieka pie nākamā, un nevienam netiek dots pietiekami daudz laika, lai patiešām viņus iemīļotu un par viņiem šausmīgi uztrauktos, lai gan, protams, katram tiek sava deva klusi norītu asaru kinozālē. Viņus visus gan vieno viena raksturīga īpašība – visi pret Džoiju izturas ar cieņu un mīlestību. Gan sākot ar kapteini Nikolsu, gan zēnu vācu armijā, pēc tam arī slimo meiteni un pārējos. Bet to visu, protams, caurvij stāsta galvenā ideja: kara traģēdija un bezjēdzība. Viens no filmas vissmagākajiem kadriem ir pēc neveiksmīgā britu armijas uzbrukuma vāciešu nometnei, kad tiek parādīts kaujas lauks, kurā cilvēku līķu ir tikpat daudz, cik zirgu. Filma gan nav pārāk brutāla par spīti tam, ka tā ir kara filma, – Spīlbergs atrod dažādus risinājumus, kā nepataisīt to par asiņu jūru.
Tēlu filmā bez paša zirga ir daudz (pašu Džoiju, starp citu, esot atveidojuši veseli 14 zirgi), un Spīlbergam ir izdevies sapulcināt iespaidīgu aktieru sastāvu. Emīlija Vatsone, Deivids Tjuliss, Benedikts Kamberbačs (tās viņa ūsas gan ir traģiskas), Pīters Mullans, Toms Hidlstons, Tobijs Kebels un pārējie ar savām nelielajām lomiņām paspēj izdarīt, cik nu ir viņu spēkos, lai liktu vairāk vai mazāk noticēt viņu tēliem un nobirdināt kādu asaru, sekojot viņu pārdzīvojumiem. Jaunpienācējs Džeremijs Īrvains arī atstāj pieklājīgu iespaidu, Albertu tēlojot ar patiesu naivumu un dedzību.
Tagad jāķeras pie Maikla Morpugo grāmatas izlasīšanas (tā ir rakstīta pilnībā no Džoija perspektīvas). Interesanti, ka Lielbritānijā pirms pāris gadiem bija uzvesta luga, kura bija balstīta uz šīs grāmatas, un tajā zirgus uz skatuves atveidoja mehāniskas, iespaidīgu izmēru un konstrukciju lelles. Spīlberga filmā mēs redzam īstus un dzīvus zirgus, taču būtu ļoti interesanti redzēt, kādu iespaidu šis stāsts atstātu teātrī.
