“Mēs visas esam blusu maisi” (“Fleabag”, 2016–2019)

“Dažkārt es baidos, ka es nebūtu tāda feministe, ja man būtu lielākas krūtis.”“Fleabag”, 2. sezonas 4. sērija.

Vai tiešām Fībija Vollere-Bridža jeb “Fleabag” tikko pateica to, ko domāju, bet baidos atzīt? Britu BBC seriāls pārsteidz ar to, cik tas ir patiess un atklāti runā par to, ko nevēlamies skaļi izteikt mūsdienu politkorektajā sabiedrībā. Arī man, šī raksta autorei un (laikam) pārliecinātai feministei, ievadošais citāts liek šaubīties par savu noturību pie feministes statusa. Jautājums, ko “Fleabag” uzdod, būtībā ir: “Vai es būtu tik liels pārmaiņu aizstāvis, ja gūtu labumu no “status quo”?”

“Fleabag” demonstrē, ka neesam vienas tādas sevi apšaubošās feministes, kas iesprūdušas ikdienas pilsētas skrējienā un nepiepildītu virspusēju attiecību gūzmā. Pati Fībija Vollere-Bridža atzīst, ka, ejot pa Londonas ielām, nereti apmainās ar smaidu ar kādu jaunu sievieti, it kā abām nodomājot: “Mēs visas esam “Fleabag”.”

Fleabag

Emīlija Nusbauma, “The New Yorker” televīzijas slejas kritiķe, par “Fleabag” saka: “Tā ir precīza, tumšā humorā ietērpta spēcīga fabula par vientuļu sievieti.” “Fleabag” ieskicē brutāli atklātu, intīmu un asprātīgu modernās sievietes portretu, pasniegtu caur sausu britu humoru, ko vajadzētu redzēt katram. Seriāls tiek dēvētas par mileniāļu “Seksu un lielpilsētu”, bet šoreiz, šķiet, ar prasmīgākiem un oriģinālākiem dialogiem.

Pēc trim “Emmy” balvām nu jau aizgājušajā 2019. gadā Fībijas Volleres-Bridžas seriāls ir godalgots arī ar diviem pelnītiem 2020. gada “Zelta globusiem” par labāko aktrisi komēdijseriālā un labāko komēdijseriālu. Šī atzinība liek vēlreiz atgriezties asprātīgājā britu aktrises, scenārija autores, seriāla veidotājas un galvenās lomas atveidotāja Volleres-Bridžas traģikomiskajā stāstā. Sausais, trāpīgais un tieši skatītājiem vērstais humors pārsteidz, pat šokē ar saviem atklātajiem komentāriem, bet pati “Fleabag” uzsmaida mums, skatītājiem, kamerā un kvalitatīvā metakino veidā lauž ceturto sienu. Volleres-Bridžas scenārijs ekonomiski, vien 2 sezonās un kopumā 12 sērijās seko līdzi “Fleabag” dzīves nedienām, ģimenes sarežģījumu un modernās mīlestības drāmai. Viņas tēla – eponīma “Fleabag” – vārds nekad netiek paskaidrots vai citādi definēts, un tas latviskā tulkojumā ir “Blusu maiss”, kas precīzi raksturo “Fleabag” esenci.

Fleabag

Pirmās sezonas sākumā “Fleabag” sevi iepazīstina kā vienpati, Londonas urbāno sievieti, kura guļ, kad un ar ko vēlas. Viņas apsēstība ar seksu kļūst par vienu no seriāla centrālajām sižeta līnijām, un viņa pati skaidro: “Es neesmu apsēsta ar seksu. Es vienkārši nevaru pārtraukt domāt par to. Tā izpildījums. Neveiklība. Tā drāma. Ne tik ļoti tā sajūta.” Sižetam attīstoties, kļūst arvien skaidrāks, ka “Fleabag” izmanto seksu, lai piepildītu savas salauztās sidrs tukšumu un lai aizbēgtu no savas nedrošības, raizēm un bravūras.

Tomēr zem “Fleabag” sausā humora, kas bieži tiek tēmēts pret ģimenes locekļiem, slēpjas kāds patiesi dziļš ievainojums un traģēdija. Soli pa solītim, iepazīstinot ar citiem kolorītiem tēliem, “Fleabag” dzīvē caur atmiņu iestarpinājumiem tiek atklāts, kādu vainas apziņu viņa izjūt un ar ko viņai diendienā ir jāsadzīvo. Šo atklājumu atstāšu jums, skatītājiem, un šoreiz iztiksim bez spoileriem, jo seriāls tiešām ir jāredz.

No citiem seriāliem “Fleabag” atšķir arī tēliem piešķirtie vārdi, piemēram, “Tētis”, “Mācītājs”, “Krustmāte”. “Fleabag” tēli tiek definēti ar viņu lomu galvenās varones dzīvē un tikai retais tiek pie īsta vārda. Prasmīgais, atzītais aktieru ansamblis ar Olīviju Kolmani, Endrjū Skotu, Sianu Klifordu un citiem meistarīgi attaino šos “Fleabag” dzīves tuvākos cilvēkus.

Fleabag

Lielāko daļu pirmās sezonas “Fleabag” parāda, ka nevēlas mainīties. Traģiskais mijas ar komisko, un “Fleabag” savu ikdienu pavada starp jūrascūciņu tematikai veltītas kafejnīcas vadīšanu un pazaudēšanos seklā seksā, kā arī neveiklām ģimenes nedienām. Tomēr otro sezonu viņa sāk ar atklātu atzīšanos, solījumu sevi izprast un terapijas sesijas apmeklējumu. Otrajā sezonā dominē viņas “nepieejamais iekārotais” – seksīgais mācītājs (“Hot Priest”) Endrjū Skota atveidojumā, kurš “Fleabag” iepazīstina ar pretējo attiecību pusi, ko “Fleabag” skatītāju priekšā līdz šim nav izjutusi, – dvēselisko.

Otrā sezona atklāj trauslo un iekšēji sirsnīgo “Fleabag” daļu, kurai piekļūt ir spējis tikai retais. Mācītājs ievēro, ka “Fleabag” “aizpeld” sarunās ar skatītāju un padara ceturto sienu par trauslu konceptu. Nenoliedzami šis žests nozīmē, ka kāds “Fleabag” ir beidzot patiesi sadzirdējis. Seriālu noslēdzošā, pēdējā sērija ir emocionāla, oriģināla, un tā parāda “Fleabag” citādu, salīdzinot ar sievieti, ko iepazinām pirmajā sezonā, – mēs esam gandarīti, ka spējām sekot “Fleabag” tēla attīstībai un sevis izzināšanai īpaši intīmā metakino veidā. Otrās sezonas noslēgumā atvadāmies no “Fleabag” uz visiem laikiem, bet šoreiz viņa ir radusi mierinājumu. Ja pirmā sezona beidzās uz skumjas nots, atklājot “Fleabag” vainas apziņas tumšākos noslēpumus, tad, noskatoties otro, mēs varam “Fleabag” atstāt uz melanholiskas nots ar cerību, ka mūsu varonei viss būs kārtībā.

Un galu galā “Fleabag” mums atgādina: “Mīla nav priekš vājiem cilvēkiem. Būt romantiķim prasa sasodīti daudz cerības.” 

– Dārta Vijgrieze, īpaši kinokults.lv