Gaidot krāšņo pasaku fimu “Mednieks un ledus karaliene”, piedāvājam jums intervijas ar filmas galveno lomu atveidotājiem – ar Universal Pictures, UzKino un airBaltic labvēlību Kinoblogeri.lv paviesojās Hamburgā, kur notika filmas Eiropas preses konference, un iztaujāja Krisu Hemsvortu, Šarlīzi Teronu, Emīliju Blantu un režisoru Sedriku Nikolā-Trojanu par visām filmas detaļām!
Šoreiz – supervaronis, sieviešu (un vīriešu) mīlulis Kriss Hemsvorts un režisors/specefektu burvis Sedriks Nikolā-Trojans:
Sedrik, kad tev piedāvāja režisēt filmu, kas nāca pirmais – prieks vai sajūta, ka nu gan ir nepatikšanas?
Nikolā-Trojans: Nē, tādas sajūtas noteikti nebija. Bet man vajadzēja pāris dienas, lai to aptvertu. Viss notika ļoti ātri. Sajūta bija tāda, it kā tu ietu pāri ielai un tevī ietriektos autobuss. Es biju ļoti pārsteigts, jo nebiju to gaidījis. Strādāju pie kāda cita projekta, bet, kad Džo [Rots, filmas producents] man piezvanīja, tas šķita loģiski, tāpēc es uzreiz piekritu. Es par to daudz nedomāju. Bet tikai tad es sāku to aptvert, ka man tiešām būs jāveido filma. Šī ir mana pirmā filma, un, kad to veidoju, nespēju noticēt, ka tas tiešām notiek. Tā ir vienīgā reize dzīvē, kad varu tā justies, pirmā filma būs tikai viena.
Kris, vai tava pieeja savam tēlam ir mainījusies? Pirmā filma iznāca pirms vairākiem gadiem.
Hemsvorts: Es ceru, ka esmu kļuvis labāks. Mana pieeja šoreiz bija krietni citāda. Es gribēju, lai mans tēls kļūst smieklīgāks un jautrāks. Pirmās filmas tumšais un smagnējais tonis mani reizēm garlaikoja. Es lepojos ar pirmo filmu, bet es gribēju, lai tajā būtu vairāk piedzīvojuma gara un jautrības. Tāpēc šoreiz vēlējāmies tēlam piešķirt nedaudz vairāk humora, atrast jaunas personības šķautnes. Viņš savas kārtējās nepatikšanas uztver ar humoru, nevis drūmām pārdomām.
Cik svarīgi ir izprast stāsta ļaunos tēlus un viņu rīcību?
Hemsvorts: Man patīk ļaundari, kuru rīcību var savā veidā saprast. Jā, viņu nodomi mēdz būt ļauni, bet tu sāc pētīt, kas ar viņiem notika, kāpēc viņi tā rīkojas, un saproti, kas tas nav vienkārši tāpēc, ka viņi ir riebīgi. Sākotnējos scenārija variantos Emīlijas Blantas atveidotā ledus karaliene bija vienkārši ļauna bez jebkādas motivācijas. Bet bija jājautā – ko viņa patiesībā vēlas?
Cik viegli vai grūti ir atrast līdzsvaru starp stāstu un specefektiem?
Nikolā-Trojans: Man pirmajā vietā vienmēr ir tēli un stāsts. Vizuālie efekti nāk pēc tam. Es sekoju stāstam un tēliem, un tie mani aizvedīs pie kadriem. Strādājot es nekad vispirms nedomāju par dizainu un specefektiem un tikai tad par to, kā tajā atrast vietu tēliem. Es sekoju darbībai, un tad, kad aina ir skaidra, tad var sākt domāt, kā to vizuāli papildināt.
Hemsvorts: Šajā filmā, protams, bija daudz specefektu, bet liela tās daļa tika veidota pa īstam. Mēs filmējām skaistās pilīs un mežos. Mums nenācās filmēt pret zaļo ekrānu tik daudz, kā varbūt varētu likties.
Kris, vai filmēšanas laikā tu rūpīgi sekoji scenārijā rakstītajam vai arī nedaudz improvizēji?
Hemsvorts: Nedaudz no abiem. Galvenais bija scenārijs, izņemot reizes, kad tev ienāk prātā kaut kas labāks. Tad tas ir lieliski. Un svarīgs ir arī konkrētā stāsta ritms. Es sapratu, ka ir krietni vieglāk improvizēt, piemēram, filmējot “Ghostbusters”, jo tur lielākā daļa aktieru bija pieraduši strādāt šādā veidā. Scenārijs pats to pieļāva. Šajā gadījumā mums bija vairāk stāsta, vairāk paskaidrojošas informācijas, ko vajadzēja likt skatītājiem saprast. Bet Sedriks bija gatavs arī improvizācijai. Ikviens no aktieriem bija arī spējīgs kaut ko tādu darīt.
Kris, vai tu pats izpildīji savus kaskadieru trikus?
Hemsvorts: Man, tāpat kā pārējiem, bija kaskadieris, bet mūsdienās tu centies darīt, cik vien daudz spēj, pats, jo tas vienkārši izskatās labāk. Tad nav nepieciešams digitāli mainīt tavu seju vai darīt ko tamlīdzīgu. Man svarīgs ir arī izklaides aspekts – man patīk šī enerģija un cīņu ainas, iespēja kādu iemest dubļos.
Kā ir ar filmas romantiskajām ainām – vai tās uzņemt ir patīkami vai sarežģīti? Filmā ir redzama diezgan intīma aina…
Nikolā-Trojans: Filma ir par mīlestību, romantiku. Mēs negribējām veidot īstu seksa ainu, bet mēs negribējām arī tikai dot bučiņas uz vaiga. Skatītāji nevarētu noticēt šādiem tēliem. Ja viņi redz tikai vienu bučiņu, tas liksies nepārliecinoši, jo mūsdienu realitātē tas nestrādā. Bet, ja mēs rādītu kārtīgu seksu, tas arī nebūtu piemēroti. Ir jāatrod šo līdzsvaru – neparādīt pārāk daudz, bet likt skaidri saprast, kas notiek.
Hemsvorts: Šie brīži nav diez ko romantiski. Tu atrodies filmēšanas laukumā, kur neskan skaista mūzika, kā tas ir filmā. Filmēšanas laukumā ir vēl kādi 50 cilvēki. Ir ledus auksts. Mēs filmējām Londonā, un baseins, kurā kāpām iekšā, bija karsts, bet viss virs mums bija ledaini auksts. Mēs skūpstāmies pa īstam, bet, ja godīgi, tas ir tehniskas dabas uzdevums – tev liek nolikt savu degunu viņas deguna otrā malā, kamera atrodas kādā noteiktā vietā, galva tev jāpārliek citur utt. Tas galīgi nav romantiski.
Pēdējā laikā ir bijis daudz filmu, kurās sievietes, nevis vīrieši izglābj pasauli, un ir daudz spēcīgu sieviešu tēlu. Vai tas nozīmē, ka tagad ir sākusies sieviešu ēra?
Nikolā-Trojans: Es tā domāju. Manuprāt, mēs kustamies šajā virzienā. Bet tas sākās jau pirms kādiem 100 gadiem, un soli pa solim situācija kļūst labāka. Runa nav par to, kurš no dzimumiem ir vājais vai stiprais. Jāatrod veids, kā abiem būt kopā. Tieši par to ir Ērika un viņa sievas Sāras (Džesika Časteina) stāsts. Man un Džesikai bija ļoti svarīgi, lai Sāra nenonāktu situācijā, kurā viņa ir jāglābj. Tas viņas tēlam bija ļoti būtiski. Bet filmā svarīga nav tikai iespēju sniegšana sievietēm, svarīgi ir arī tas, kā vīrieši maina savas dzīves kopā ar sievietēm un kā viņi uzvedas. Mums ir jārunā ne tikai par sieviešu tēliem, bet arī par Krisa lomu filmā, jo viņš nav testosterona uzbudināts vecis, kurš vēlas, lai viņam pievērš uzmanību. Viņš māk būt ievainojams, smieklīgs, un viņam nav bail teikt: “Es tevi mīlu, kā es tev varu palīdzēt?”
Par ko galu galā ir šī filma?
Nikolā-Trojans: Tā ir pasaka, filma par mīlestību. Mēs nemēģinājām ņemt konkrētu stāstu, jo to mēs jau bijām darījuši iepriekšējā reizē. Mēs sākām domāt par mednieka tēlu – no kurienes viņš ir cēlies? Patiesībā šis projekts eksistēja jau sen. Kad mēs veidojām pirmo filmu, padomā bija vēl viena filma par Sniegbaltīti, filma par Ravennu, filma par mednieku un vēl citas. Kad Holivudā tiek veidotas šāda tipa filmas, vienmēr tiek domāts par dažādiem veidiem, kā paplašināt to pasaules. Jautājums ir tikai, kura versija būs nākamā.
Skatītāji varēs atgriezties pasaku valstībā kopā ar “Mednieks un ledus karaliene” jau pavisam drīz – filmas pirmizrāde gaidāma jau 11. aprīlī kinofestivālā “Spektrs”, bet regulārajos kino seansos filma būs skatāma no 15. aprīļa!
