Pēc veiksmīgas izrādīšanas Lietuvas kinoteātros un starptautiskās pirmizrādes Tallinas starptautiskajā kinofestivālā, jaunais lietuviešu neo-noir trilleris “The Activist” (“Aktyvistas”), kura scenārija autors un režisors ir Romas Zabarauskas, 19. decembrī piedzīvoja pirmizrādi Latvijā ekskluzīvi straumēšanas platformā “HBO Max”. 

Filma stāsta par jaunu vīrieti, kurš iefiltrējas radikālā neonacistu grupējumā, lai atrastu sava puiša – LGBT+ aktīvista – slepkavu. Filma jau piesaistījusi ievērojamu uzmanību, un tā nonāks straumēšanā īsi pēc tam, kad galvenās lomas atveidotājs Robertas Petraitis saņēmis Lietuvas Kultūras ministrijas Jaunā mākslinieka balvu (Jaunojo kūrėjo premija).

Jauns vīrietis ir noslepkavots. Kas ir slepkava? Upura drauga aizdomas krīt uz homofobu, neonacistu skinhedu bandu. Atriebības un taisnības meklējumu vadīts, viņš noskuj galvu, uzaudzē muskuļus un kļūst par vienu no viņiem. Detektīvstāsts skatītāju aizved pa līkumotu ceļu – aizdomās turamo loks paplašinās, un patiesības meklētājam kļūst arvien grūtāk atšķirt draugus no ienaidniekiem šajā cīņā. Patiesības robežas arvien vairāk izplūst…

Mums bija iespēja aprunāties ar Romas Zabarauskas neilgi pirms filmas nonākšanas “HBO Max” platformā un intervija izvērtās par draudzīgu sarunu par kino tapšanu – ko arī mēģināsim nodot jums:

Vispirms – apsveicu ar filmu. Noskatījos to vakar un devu sev laiku to pārdomāt. Teiktu, ka tā ir ļoti interesanta un izteikti nestandarta filma. Tā būtiski atšķīrās no tā, ko biju gaidījis, balstoties uz anotāciju, taču labā nozīmē, jo filma ir veiksmīgs vairāku žanru sajaukums. Personīgi man ļoti patīk, ja pazīstami žanri tiek apzināti lauzti un interpretēti citādi, kā ierasts.

Tādēļ mans pirmais jautājums ir par pašu stāstu: kā tas radās? Kas jūs iedvesmoja? Un vai tas balstās reālos notikumos vai patiesos elementos?

Romas Zabarauskas: Liels paldies. Jau ilgāku laiku mani interesē sarežģītu politisku tēmu izpēte niansētā veidā. Šajā gadījumā es vēlējos analizēt galēji labējo ideju pieaugošo ietekmi Rietumeiropā un Rietumos kopumā. Pie stāsta izstrādes sākām strādāt 2018. gadā, un šodien tas šķiet pat vēl daudz aktuālāks kā toreiz.

Runājot par iedvesmu no reālās dzīves, Lietuvas skatītāji atpazina noteiktus elementus, kas var atgādināt konkrētas personības vai notikumus, tomēr filma nav tieši balstīta vienā patiesā stāstā. Tās mērķis ir atspoguļot plašāku realitāti – ne tikai Lietuvu vai mūsu reģionu, bet Rietumus kopumā. Viena no tēmām, ko vēlējos izpētīt, ir tas, kā galēji labējās kustības, kuras mēs bieži uztveram kā atpalikušas, patiesībā ir ļoti modernas savās komunikācijas stratēģijās.

Pastāv arī pārsteidzošas pretrunas, piemēram, atklāti kvīru līderi galēji labējās kustībās, tādi kā Alise Veidele Vācijā vai Sebastjēns Šenu Francijā. Tāpat pastāv fenomens, ka arī paši kvīru kopienas biedri var būt transfobiski. Tas viss ir ļoti sarežģīti, un es vēlējos izpētīt šīs pretrunas un nianses. Daži elementi balstīti pētījumos par reālo dzīvi, taču filma nav tieša konkrētu notikumu adaptācija.

Filma pastāvīgi lauž skatītāja gaidas un virzās negaidītos virzienos. Tajā pašā laikā tas padara to pieejamāku, pat zināmā mērā “meinstrīmīgu”. Tā neiederas vienā konkrētā žanra rāmī. Cik ilgu laiku jūs pavadījāt, pētot šīs tēmas, un kā attīstījās scenārijs?

Romas Zabarauskas: Scenāriju mēs rakstījām kopā ar britu autoru Marku Deividu Džeikobsu, kurš ienesa rietumniecisku skatījumu un koncentrējās uz kino atsaucēm un kontekstu. Savukārt mūsu lietuviešu līdzautore Vitalija Lapina nāk no komerctelevīzijas un kino vides, un viņa palīdzēja nostiprināt žanra un trillera elementus.

Šāda projekta attīstīšana prasa daudz laika. Mēs nestrādājām pie tā nepārtraukti visus šos gadus, process notika posmos: rakstīšana vienam finansējuma termiņam, labojumi nākamajam, pārrakstīšana un tā tālāk. Tas pagarināja izstrādes laiku. Filmēšanu pabeidzām 2023. gadā, bet pirmizrāde notika tikai šoruden. Mēs apzināti nesteidzāmies ar filmas iznākšanu.

Kā cilvēks no Latvijas, kas ir līdzīga Lietuvai gan mērogā, gan kontekstā, es bieži domāju par to, kā šāda filma darbotos Latvijas kino vidē, ja taptu šeit. Vai jums nācās saskarties ar pretestību filmas tapšanas vai izrādīšanas laikā, piemēram, no LGBT+ kopienas vai labēji noskaņotām grupām?

Romas Zabarauskas: Filmas izrādīšanas laikā Lietuvā reakcijas bija ļoti dažādas. Mēs to vispirms izrādījām Lietuvā šī gada septembrī, pirms visām starptautiskajām pirmizrādēm, kas izslēdza jebkādu ietekmi vai viedokļus no ārpuses. Lietuvā filmu noskatījās aptuveni 12 000 skatītāju, kas šādai filmai ir ļoti labs rādītājs.

Mēs noteikti aizvainojām cilvēkus visā politiskajā spektrā, un tas bija apzināti. Es gribēju provocēt. Man ne pārāk patīk mākslas kino tendence “humanizēt” tēlus tā, ka filma beigās uzrunā tikai tos skatītājus, kuri jau domā tāpat kā autori. Tas kļūst garlaicīgi. Mani vairāk interesē pretrunas un diskomforts.

Runājot par iespējamu negatīvu reakciju no LGBT+ kopienas, es ar to īsti nesaskāros. Kopš 2011. gada esmu atklāts gejs Lietuvā, un esmu veicinājis LGBT+ redzamību gan ar savām filmām, gan ar aktīvu sabiedrisko darbību. Šī pieredze arī iedvesmoja šo filmu. Mērķis bija parādīt kvīru tēlus gan kā varoņus, gan kā antagonistus, jo tas atbilst realitātei. Filma ir provokatīva, bet ne naidīga – patiesībā tieši pretēji.

Man bija prieks dzirdēt, ka filma Lietuvā guva panākumus arī plašākas auditorijas vidū un nepalika tikai nišas kino ietvaros. Tā seko vairākiem stāstiem LGBT+ kopienas ietvaros, ne tikai galvenā varoņa ceļam. Vēlējos jautāt par aktieru atlasi, jo aktieri ir izcili un tēli – ļoti dzīvi. Kā jūs piegājāt aktieru izvēlei, īpaši tik salīdzinoši mazā industrijā kā Lietuvā?

Romas Zabarauskas: Atlases process bija diezgan vienkāršs. Mūsu kastinga režisore Dalia Survilaite izsludināja atklātus kastingus, mēs skatījāmies videoierakstus, aicinājām aktierus uz atkārtotām atlasēm un veicām ķīmijas testus. Interesanti ir tas, ka galveno lomu es uzticēju Robertam Petraitim laikā, kad viņam gandrīz nemaz nebija kino pieredzes. Pirms mūsu filmas iznākšanas viņš piedalījās komēdijā “Southern Chronicles”, kas kļuva par visu laiku veiksmīgāko lietuviešu filmu neatkarīgās Lietuvas vēsturē. Tā tika izlaista šī gada sākumā un vēlāk izvēlēta kā Lietuvas pieteikums “Oskariem”. Viņam tur bija otrā plāna loma, taču skatītāji viņu ļoti pamanīja. Redzēt viņu tagad tik atšķirīgā lomā piešķīra filmai papildu slāni.

Vienīgā konkrētā prasība atlasē bija transaktīvista Jonasa loma – man bija svarīgi, lai to spēlē transaktieris. Es uzrunāju vairākus transaktierus, kurus jau pazinu, un tā mēs viņu arī atradām. Citādi īpašu nosacījumu nebija.

Vēlos jautāt arī par operatora darbu. Filma ir ļoti stilizēta, ar izteiktu trillera estētiku – tumša, kontrolēta, ar specifisku krāsu paleti. Tā man nedaudz atgādināja Deivida Finčera pieeju. Kā jūs veidojāt vizuālo valodu, un kādas bija atsauces?

Romas Zabarauskas: Šī bija mana ceturtā sadarbība ar operatoru Narvydas Naujalis un piektā pilnmetrāžas filma kopumā. Pamatā filmu iedvesmoja klasiskā film noir tradīcija, lai gan tā sākotnēji bija melnbalta. Mēs aizņēmāmies tādus elementus kā chiaroscuro apgaismojumu, pilsētas panorāmas un izteiktu ēnu lietojumu.

Krāsu ziņā mēs apzināti izvairījāmies no tipiskās neonoir neona estētikas. Tā vietā koncentrējāmies uz zaļo krāsu kā dominējošo. Zaļā krāsa simbolizē dualitāti: no vienas puses – dabu un dzīvību, no otras – indi un atsvešinātību. Šī divdabība labi atbilda filmas tematikai.

Daudzas mūsdienu art-house filmas sliecas vai nu uz statisku reālismu, vai galēju sirreālismu. Mana pieeja ir kaut kur pa vidu. Mēs izmantojam daudz tuvplānu, lai fokusētos uz emocijām, bieži montējot dialogus klasiskā plāns–pretplāns stilā. Tajā pašā laikā to kontrastē izteiksmīgi vizuāli risinājumi un horeografēta kustība kadrā. Iedvesma nāk ne tikai no noir, bet arī no 50. gadu Holivudas – tādiem režisoriem kā Daglass Sērks un Alfrēds Hičkoks.

Pirms filmēšanas es Narvidam ieteicu būt drosmīgam – pieņemt lēmumus, kurus nevar viegli atcelt pēcapstrādē. Mūsdienās krāsu korekcija ļauj gandrīz visu salabot, pielabot vai mainīt, bet mēs vēlējāmies pilnībā to nolemt filmas uzņemšanas laikā. Šis ierobežojums palīdzēja mums būt godīgiem un izlēmīgiem.

Tas ir ļoti interesanti un drosmīgi, īpaši laikmetā, kad pēcapstrādes posms ļauj “salabot” riskantus lēmumus. Vai jūs izmantojāt storyboardus? Un vai ilgā sadarbība ar operatoru deva lielāku brīvību?

Romas Zabarauskas: Jā, mēs izmantojām storyboardus, bieži – fotogrāfiskos, kā es parasti daru savos projektos. Mēģinājumu laikā uz lokācijām operators fotografē aktierus pozīcijās. Šāda plānošana patiesībā ļauj vairāk improvizēt vēlāk, jo darbs notiek ātrāk un ar lielāku pārliecību. Ņemot vērā horeografēto kustību filmā, plānošana bija būtiska.

Kāpēc izvēlējāties Kauņu kā norises vietu, nevis Viļņu vai anonīmu pilsētu?

Romas Zabarauskas: Stāsts nevarētu reāli notikt Viļņā, kur Praida gājieni jau ir notikuši vairākas reizes. Taču tas nevarētu notikt arī mazpilsētā. Kad sākām filmas izstrādi, Kauņā vēl nebija noticis Praids. Attīstības laikā pirmais Kauņas Praids tomēr notika, un es tajā piedalījos. Tas tieši nav saistīts ar stāstu, bet ir interesanta sakritība. Starp citu, filmu uzņēma tas pats operators, kurš strādāja arī pie “Southern Chronicles”.

Vai ir kāds īpaši atmiņā palicis notikums no filmēšanas procesa?

Romas Zabarauskas: Pirmajā filmēšanas naktī Kauņā, filmas sākuma pakaļdzīšanās ainā, aktieris, kurš spēlēja maskēto slepkavu, nejauši ietriecās stāvošā automašīnā un sasita priekšējo lukturi. Par laimi, viņš necieta. Tika izsaukta policija, kas sazinājās ar automašīnas īpašnieci – un viņa patiešām atbildēja uz telefonu nakts vidū. Viņa atnāca lejā, mierīgi visu atrisināja ar komandu un bija ļoti saprotoša. Tas bija stresa pilni, bet ļoti spilgti filmēšanas sākums.

Cik filmēšanas dienu jums bija?

Romas Zabarauskas: Septiņpadsmit dienas.

Tas ir diezgan maz.

Romas Zabarauskas: Jā, bet tā es strādāju. Es daudz mēģinu un ļoti rūpīgi plānoju. Es neimprovizēju veselas ainas, bet atļauju elastību strukturētā ietvarā. Tas ir efektīvi un palīdz kontrolēt budžetu. Kauņā filmējām tikai divas dienas, bet lielāko daļu interjeru filmējām Viļņā, pat tās ainas, kuras it kā notiek Kauņā.

Noslēgumā jāpasakās “HBO Max” par Baltijas reģiona vietējā satura atbalstu. Baltijā mēs reti redzam viens otra filmas kinoteātros, tādēļ forši, ka ir šāda iespēja tās redzēt mājās. Nesen “HBO Max” pirmizrādi piedzīvoja vēl viena svaiga Baltijas filma, igauņu trilleris “New Money”, kurš arī tika demonstrēts turpat Tallinā.

Romas Zabarauskas: Tieši tā. Latvija, iespējams, ir Lietuvai vislīdzīgākā valsts gan kultūras, gan sabiedrības ziņā. Pat Igaunija daudzējādā ziņā ir atšķirīga. Esmu ļoti priecīgs, ka Latvijas skatītājiem beidzot būs pieeja filmai, un ļoti vēlētos dzirdēt viņu reakcijas. Ja filmai veidotu rīmeiku Latvijā, varbūt tā varētu notikt Jūrmalā?

Neesmu drošs par Jūrmalu, bet man arī līdzīga doma ienāca prātā. Mazākās Latvijas pilsētas, visticamāk, vēl ilgi nepieņems Praidu, bet Rīga varētu būt piemērota darbības vieta, īpaši ņemot vērā, cik aktīvas kļuvušas galēji labējās grupas.

Filma jau piedzīvojusi pirmizrādi Lietuvā un Tallinā, un nākamais solis ir dažādi starptautiskie festivāli, vai ne?

Romas Zabarauskas: Jā. Mums bija starptautiskā pirmizrāde Tallinā, kā arī seanss Parīzes LGBT kino festivālā “Chéries Chéris”. Vēl vairāki festivāli sekos, lai gan tie pagaidām nav izziņoti. Ir aizraujoši redzēt, kā filma pakāpeniski atveras pasaulei, sākot lokāli un tad virzoties tālāk. Es ar lielu interesi gaidu skatītāju reakcijas Latvijā un citur pasaulē.

“The Activist” jau pieejams straumēšanai platformā “HBO Max”.