Kopš 27. oktobra “HBO Max” platformā skatāms jaunais seriāls “IT: Welcome to Derry” – kā jau nosaukums liecina, tā ir daļa no Stīvena Kinga izveidotās “IT” pasaules, kur šoreiz dosimies uz 1962. gadu, kad Derijas pilsētiņā tikai sāk notikt noslēpumainas un neizskaidrojamas lietas…
Filmu “IT” un “IT: Chapter 2” prīkvelu seriāla formātā veidoja tā pati radošā komanda, kas veidoja filmas – režisors Endijs Mušeti, producente Barbara Mušeti, komponists Bendžamins Volfiščs un citi radošās grupas locekļi, kas uzbūra mums jaunu un biedējošu stāstu no “IT” pasaules.
Mūsu otrajā “IT: Welcome to Derry” apaļā galda intervijā (lasiet arī interviju ar Bleiku Kameronu Džeimsu un Arianu S. Kartaju) piedāvājam jums sarunu ar jaunajām aktrisēm Klāru Steku, Matildu Louleri un Amandu Kristīni, kuru piedzīvojumi uzņemšanas laukumā varētu tikt salīdzināmi ar viņu seriāla varoņu piedzīvoto.
Meitenes, lielisks darbs. Man seriāls ārkārtīgi patika, un es tiešām sajutos nekomfortabli, pat skatoties to dienas laikā. Kā jūs tagad naktīs guļat? Kā tiekat galā ar visu šo emociju nastu, ko prasa šādas lomas?
Klāra Steka: Manuprāt, ļoti svarīgi uzņemšanas laukumā bija atrast veidu, kā saglabāt prieku un padarīt visu mazliet gaišāku. Pēc smagām vai šausminošām ainām mēs bieži vien vienkārši visi kopā pavadījām laiku — devāmies vakariņās, atgriežoties labā noskaņojumā.
Seriāls tika uzņemts Toronto, Kanādā, tāpēc daudz izpētījām pilsētu – izmēģinājām jaunus ēdienus, iepirkāmies, apmeklējām interesantas vietas. Tas ļoti palīdzēja saglabāt vieglumu. Protams, pašā filmēšanas laukumā arī bija jautri, bet pēc filmēšanas mēs vienkārši bijām kopā, un tas patiešām palīdzēja atgūt līdzsvaru.
Matilda Loulere: Piekrītu. Kaut arī uz uzņemšanas laukuma bija intensīvi, mēs vienmēr atradām veidus, kā saglabāt jautrību un vieglumu. Godīgi sakot, kad visas trīs nokļuvām vienā telpā, mēs vienkārši nespējām nesmieties, darīt muļķības un izjokot viena otru. Pat ja seriāls ir biedējošs, mums tas bija ļoti jautrs process. Kā Klāra teica — ārpus filmēšanas mēs pavadījām ļoti daudz laika kopā. Uzņēmām nejaušas īsfilmas, un, jā, pavadījām pārāk daudz laika spēļu zālēs. Kopumā tā bija lieliska pieredze gan uz laukuma, gan ārpus tā.
Amanda Kristīne: Es pilnībā piekrītu abām. Filmēt Toronto bija neticami jautri. Un ārpus filmēšanas tas turpinājās – kā teica Matilde, mēs vienmēr kādu izjokojām, un smējāmies burtiski par visu. Pat “Action!” vai “Cut!” brīžos vēl smējāmies. Un ārpus darba mēs gatavojāmies, tērpāmies, gājām vakariņās, pavadījām laiku kopā, rīkojām nakšņošanas ballītes – tas viss padarīja šo pieredzi tikpat īpašu kā pati filmēšana.
Kāds bija jūsu sagatavošanās process lomām? Vai skatījāties IT filmas, lasījāt Stīvena Kinga grāmatu, vai arī piegājāt lomām kā pilnīgi jaunam materiālam tikai šim seriālam?
Amanda Kristīne: Godīgi sakot, sagatavošanās bija kopīgs process. Mums visiem bija tikšanās ar mūsu aktiermeistarības treneri Bena k-gu, kas ļoti palīdzēja. Pirms vēl saņēmām scenārijus, mums bija individuālas sarunas ar Endiju un Barbaru (Mušeti), lai saprastu, kas ir mūsu tēli, kāpēc viņi ir šeit, kāpēc viņi cīnās ar šo ļaunumu, kas vispār ir šis ļaunums. Tā kā seriāls ir priekšstāsts, mēs daudz runājām par to, kas īsti ir Penivaizs, un kā mūsu tēli saistās ar filmu varoņiem laikā pirms notikumiem, kas skatītājiem jau zināmi. Tas bija ļoti padziļināts process.
Un jā, mēs skatījāmies filmas. Patiesībā, pirmo reizi satiekoties, viesnīcā rīkojām nelielu skatīšanās ballīti. Bija ļoti interesanti redzēt, cik ikoniska ir šī franšīze, un piefiksēt sev, kas īsti ir Penivaizs, kas ir Stīvens Kings, kā darbojas viņa pasaule. Es arī sāku lasīt grāmatu – esmu tikusi līdz pusei. Viņa pasaule ir tik plaša: mīti, pamatiedzīvotāju stāsti, 1962. gada rasu spriedze, bulijings, bērnu pieredzes… Katru reizi, kad atveru grāmatu, domāju: “Ak dievs, tas ir tik daudz!” un man tā ir jāaizver. Bet es to noteikti pabeigšu.
Klāra Steka: Manuprāt, šī pasaule jau pati par sevi ir tik milzīga un bagāta – ar grāmatu un filmām – ka man ļoti gribējās tajā ienirt vēl pirms filmēšanas. Tāpat kā Amanda, es grāmatu neesmu vēl pabeigusi, jo tā tiešām ir milzīga, bet es arī esmu kaut kur pusē. Un, jā – mēs filmas skatījāmies kopā. Pirmo filmu skatījāmies dzīvoklī, kur dzīvojām, un tā bija ļoti biedējoša.
Par laimi, es tikko biju nopirkusi mīksto rotaļlietu. Atceries – visi bija tik nobijušies, ka man nācās teikt: “Bleik, viss labi, paņem šo mīksto zvēriņu uz brīdi,” lai viņš būtu kā tāds mierinājuma talismans. Bet tas tiešām palīdzēja iejusties IT pasaulē.
Matilda Loulere: Es patiešām smēlos iedvesmu gan no filmām, gan no grāmatas. Un, kā jūs abas teicāt – grāmata ir milzīga. Bet mums visiem bija sajūta, ka ir liels gods ienākt šajā jau izveidotajā, tik detalizētajā pasaulē. Tā ir milzīga privilēģija. Es arī daudz pētīju 1962. gada vēsturisko kontekstu. Tajā laikā bija ļoti daudz sociāli sarežģītu jautājumu: rasu spriedze, bulijings skolās, sabiedrības spiediens. Tas palīdzēja saprast, ko mūsu tēli patiesībā piedzīvo. Un, kā jau teicāt, darbs ar Endiju, Barbaru un Bena kungu palīdzēja mūsu tēlus padarīt patiesus un dziļi izjustus.
Kad pirmo reizi izlasījāt scenāriju, kas jums tajā visvairāk patika vai piesaistīja? Kas visvairāk pārsteidza jūsu tēlos?
Amanda Kristīne: Man ļoti patika, cik intensīvs ir scenārijs. Īpaši pirmajā epizodē – atceros, kā domāju: “Wow, tas viss notiek jau pirmajā sērijā? Nu, šis būs labs”. Un tad, protams, apziņa, ka mēs ienākam IT pasaulē, Stīvena Kinga materiālā, kopā ar Endiju un Barbaru un pat daļu no oriģinālās filmas komandas – tas piešķīra vēl lielāku nozīmi. Bija lieliski lasīt scenāriju kopā ar mūsu aktiermeistarības treneri Bena k-gu, mēs bieži sazvanījāmies videozvanos un tikāmies, lai vienkārši kopā lasītu un analizētu. Tas viss bija ļoti jautri.
Klāra Steka: Pilnībā piekrītu. Kad pirmoreiz izlasīju scenāriju, mani visvairāk pārsteidza tieši tā intensitāte, augstās likmes un enerģija. Mēs visi mīlam filmēt šausmu ainas – kliegt, raudāt, būt no galvas līdz kājām asinīs – un patiešām iemiesot bailes. Un redzēt, cik daudz iespēju scenārijā bija šīm ainām, cik daudz mazu darbības un šausmu brīžu, ko mēs drīkstējām spēlēt – tas bija ļoti aizraujoši. Es biju sajūsmā par šo izaicinājumu un par iespēju domāt, kā to visu atrādīt kamerai.
Matilda Loulere: Arī man. Viena no lietām, kas mani visvairāk piesaistīja, bija mans tēls. Es dievinu Mārdžu. Viņa ir tik ļoti atpazīstama. Daudzi noteikti sapratīs, kā tas ir — gribēt “izkāpt no savas ādas”, nezināt, kas tu esi, mēģināt atrast savu vietu, pat ja nejūties, ka tur iederies, un meklēt piederību. Tas arī ir viens no šī seriāla skaistākajiem elementiem — kā visi tēli pamazām atrod savu vietu un savstarpējo saikni. Tas man šķita ļoti spēcīgi un ļoti aizkustinoši.
Man ļoti gribējās jums pajautāt – liela daļa seriāla ir neticami, revolucionāri vizuālie efekti. Taču filmēšanas laikā, kad nekā no tā vēl nav, ko jūs patiesībā iztēlojaties, lai spētu kliegt tā, kā jūs to darāt — starp citu, izcili?
Matilda Loulere: Uzņemšanas laukumā lielākā daļa biedējošo lietu vienkārši neeksistē — tās ir CGI. Tātad mēs bieži kliedzam burtiski uz tukšu vietu, un tas ir jāuztver kā šausminošs brīdis. Mūsu aktiermeistarības treneris, Bena kungs, palīdzēja ar dziļu tēlu analīzi – daudz rakstījām, pētījām savus tēlus, mēģinājām saprast viņu bailes. Bet, ja godīgi, viens no veidiem, kā es sevi ievedu bailēs, bija tas, ka es vienkārši iedomājos Penivaizu. Es ļoti baidos no Penivaiza — ne no Bila, bet no Bila kā Penivaiza. Šis tēls manā galvā izraisa gandrīz maksimālas bailes. Tas ļoti labi nostrādāja, kad man priekšā nebija nekā īsta.
Amanda Kristīne: Jā, tieši tā. Ir patiešām biedējoši filmēties ar Penivaizu, pat ja viņš fiziski nav klāt. Savās biedējošajās ainās es pieskāros savām personīgajām pieredzēm – piemēram, Ronijas vainas sajūtai par mātes zaudēšanu dzemdībās, un arī manai pašas pieredzei, ka man ir tikai viens vecāks. Šī emocionālā bāze palīdzēja. Un, kā Matilde minēja, mēs daudz strādājām ar Bena k-gu, tikāmies ar Endiju un Barbaru, lasījām grāmatu, skatījāmies filmas kopā. Mēs patiešām daudz gatavojāmies, lai sasniegtu to punktu, kurā varam tā kliegt un tik patiesi reaģēt. Tas bija smagi, bet arī ļoti interesanti, jo mēs arvien dziļāk iepazinām savus tēlus.
Klāra Steka: Jā, es piekrītu abām. Bieži vien nebija nekā fiziska, uz ko reaģēt – īpaši tajos brīžos, kur seriālā redzat briesmīgas lietas, bet mēs filmējām pret līmlenti vai tenisa bumbiņu. Lai sasniegtu tādu emocionālo intensitāti, bija vajadzīgs daudz darba. Mums vajadzēja izprast savas bailes un padarīt tās īstas. Darbs ar Endiju, Barbaru un Bena kungu palīdzēja mums padarīt šīs emocijas patiesas, svaigas un neizdomātas. Bailēm bija jāizskatās reālām – un tas nozīmēja būt ievainojamiem.
Viena no Mārdžas spilgtākajām epizodēm notiek ceturtajā sērijā. Matilda, tev tur ir ļoti intensīva aina. Kā tu tai gatavojies? Un kura ir tava mīļākā epizode?
Matilda Loulere: Jā, filmēt TO epizodi bija īsts piedzīvojums. Es tiešām visu nedēļu kliedzu un nedēļas beigās zaudēju balsi, bet bija tā vērts. Strādājot pie šī seriāla, brīnišķīgi bija tas, ka mums bija aktiermeistarības treneris, Bena kungs, kurš ļoti palīdzēja ar tēlu izstrādi – ar to, kas mūsu personāžus biedē visvairāk. Viena no lietām, kas man visvairāk patīk Mārdžā, ir viņas nedrošība. Tīņu meitenēm tas ir ļoti pazīstami, bet, manuprāt, to saprot ikviens — sajūta, ka neesi pārliecināts par sevi, ka gribas “izkāpt no savas ādas”. Ceturtās epizodes baiļu aina būtībā ir šīs nedrošības materializācija — Penivaizs izmanto tieši to, par ko Mārdža visvairāk šaubās. Tas ir ļoti atpazīstami. Man šķiet, ka ikviens zina, kā tas ir, kad Penivaizs – jeb tavas paša bailes – tevi moka, tikai varbūt ne tik ekstrēmā veidā.
Filmēt šo ainu bija neticami jautri. Man ļoti patika visa tā asinainā nekārtība. Klāra, mēs tur beigās abi burtiski slīdējām asinīs — kad tās uzsprāga man virsū un apslacināja arī tevi. Mēs vienkārši teicām: “Viss kārtībā — mēs esam no galvas līdz kājām asinīs, tas ir lieliski.” Tā tiešām bija ļoti jautra aina.
Seriālā ir ļoti spēcīga frāze: “Šī nav Amerika, šī ir Derija.” Kāpēc Derijas šausmas šķiet tik reālas — arī ārpus pārdabiskā?
Matilda Loulere: Lielisks jautājums. Šī frāze mani tiešām vajā. Tā skan ļoti patiesi. Pat ja es pati nedzīvoju Derijā, reizēm jūtu, ka dzīvoju — jo Derija ir lieliska Amerikas metafora. Tā slēptā, zemapziņā esošā baiļu sajūta… doma, ka jebkas var notikt… ka cilvēki ignorē savas bailes un nerunā par tām – tas ir ļoti atpazīstami un pastāv visur. Un tieši tāpēc šī franšīze ir tik biedējoša: tā runā par bailēm, kuras mēs paši izvēlamies neatzīt.
Klāra Steka: Pilnīgi noteikti. Daļa no tā, kāpēc šīs bailes šķiet tik reālas, ir tas, ka Penivaizs pieņem dažādas formas. Viņš izmanto mūsu tēlu dziļākās bailes, un tās katram no mums ir pilnīgi atšķirīgas. Tas ir ļoti mūsdienīgi: mums visiem ir savas personīgās bailes, problēmas, traumas, un, kā Matilde teica, mēs par tām ne vienmēr runājam. Tāpēc Penivaiza radītās bailes šķiet tik reālas – viņš atspoguļo mūsu individuālās vājības, un tas padara šausmas patiesas.
Amanda Kristīne: Jā, piekrītu abām. Šī frāze ir ļoti spēcīga — jo īpaši tāpēc, ka seriālā to izsaka tik ietekmīga pieauguša persona. Man šī rinda nozīmē to, ka Derijā notiekošais un tas, kā Penivaizs to izmanto, lai barotos no cilvēku bailēm, ir tieši saistīts ar tā laika realitāti. 1962. gadā bija tik daudz satricinājumu: kodoldraudi, rasu spriedze, bulijings… tas viss bija klātesošs. Penivaizs vienkārši paņem šīs bailes un pastiprina tās. Un tāpēc šī rinda ir tik spēcīga – Amerika pati par sevi nebija tāda, kādai tai vajadzētu būt. Frāze “Šī nav Amerika, šī ir Derija,” izgaismo to, ka Derija ir šīs tumsas koncentrēta versija. Tas padara vēstījumu vēl trāpīgāku.
“IT: Welcome to Derry” jau no 27. oktobra skatāms “HBO Max” platformā, arī Latvijā! Jaunās sērijas iznāks reizi nedēļā un kopā pirmajā sezonā tās gaidāmas astoņas.
*Apaļā galda intervija, kas īsināta un pielāgota lasīšanas ērtībai. “Kino Kults” izsaka pateicību “HBO Max” platformai par piedāvāto iespēju intervēt seriāla aktierus.
