Pēdējo reizi lielo kinofestivālu es apmeklēju īsi pirms pasaulē notika pirmais lokdauns, taču tāgada februārī neviens kinoskatītājs par to pat nespēja iedomāties. Tā bija 2020. gada Berlināle. Pēc tam teju trīs gadus festivāli vai nu nenotika vispār, vai nu notika tiešsaistē vai hibrīdveidā, liedzot daudziem interesentiem izbaudīt kinofestivālā virmojošo atmosfēru un auru. Un nu stunda ir situsi, un pēc trīs gadiem beidzot notika 73. Berlīnes kinofestivāls. Pa īstam. Bez ierobežojumiem. Ar lielām zvaigznēm klāt.
Emociju pārņemtajai man bija grūti sastādīt savu labāko redzēto filmu topu. Turklāt filmu, kura saņēma festivāla galveno balvu “Zelta Lāci”, es noskatījos tikai pēc festivāla Rīgā, jo tā bija vienīgā dokumentālā kinolente festivāla konkursa programmā – režisora Nikolā Filibēra filma “Uz Adamanta”. Es vēl tikai pierodu pie šī kinožanra. Taču savu redzēto filmu izvēli es atļāvos sagrupēt.
REALITY SHOW
Jeb dzīvojiet tā, lai par jums uzņemtu mākslas filmu. Šodien nav jābūt ministru prezidentam, lai zinātu, ka jebkura veida informācija var tiešā vai netiešā veidā nokļūt masu medijos, turklāt ņemot vērā straujo mūsdienīgo komunikāciju ierīču attīstīšanos.
GOLDA, rež. Gajs Nativs
Pūces nav tās, par ko tās izliekas – tā mums vēstīja nu jau kino klasiķis Deivids Linčš. Tāpat arī realitāte un sievietes. Un tikai vairākus gadus vēlāk mēs varam novērtēt un apzināt tā iepriekšējā laika realitāti. Piemēram, 20. gadsimta 70. gados un līdz šim vāji stabilo Izraēlu vadīja sieviete – ministru prezidente Golda Meira, kas ir dzimusi Ukrainā un apglabāta Jeruzalemē. Nedod Dievs sievietei nekad vadīt kara darbības, taču tik izcili un izsmalcināti to māk darīt tikai sievietes un Goldas Meiras lomas atveidotāja aktrise Helēna Mirena. Filma vēsta par 20 dienu Jomkipuras jeb Oktobra karu starp Izraēlu un Ēgiptes-Sīrijas savienību 1973. gadā.
REALITY, rež. Tīna Satere
Savu pavisam nesenās realitātes devu ieguva arī mūsdienās dzīvojoša jaunā lēdija no ASV ar neparastu, bet patiesu vārdu Reality Winner (burtiskā nozīmē – Realitāte Uzvar), kura četrus gadus pavadīja cietumā par to, ka nopludināja slepeno informāciju par kaitīgo iejaukšanos 2016. gada ASV prezidenta vēlēšanās. Viņas rīcības patiesais iemesls bija darīt to zināmu visai nācijai. Kā teica īstā Realitāte: “Es zināju, ka informācija ir slepena, taču es zvēru kalpot Amerikas tautai.” Filma ir balstīta uz FIB izmeklētāju ierakstiem Realitātes (atveido aktrise Sidnija Svīnija) pratināšanas laikā viņas mājā.
BLACKBERRY, rež. Mets Džonsons
Un kā lai mūsu realitātē mēs iztiktu bez mūsdienīgajām sakaru ierīcēm? Beidzot man tapa zināms par kādreiz tik veiksmīgo Kanādas komunikācijas startapu, kurš vairs nepastāv, – “Blackberry”. Par joprojām pastāvošo “iPhone” telefona radītāju Stīvu Džobsu nu ir uzņemtas vairākas Holivudas filmas ar slaveniem aktieriem. Taču īsto pionieru vārdus, kā ierasts, neviens vairs neatceras. Vai paši pionieri vēlas, lai par viņiem zina? Diez vai, ja nu viņu produkts sen vairs nav pieejams tirgū. Taču droši vien jebkurš no mums ir saskaries vienā vai citā veidā ar “Blackberry” telefonu (pašai bija darba telefons), kā arī “Blackberry” deva savu pienesumu saziņas tehnoloģijām, kuras mēs ar jums lietojam šobrīd un nemaz neaizdomājamies par sākotnējo startapa domu – nosūtīt un saņemt epastu no telefona uz telefonu ātri un lēti. Trāpīts. Filma ir balstīta uz Žaka Makniša un Šona Silkofa grāmatas “Zaudējot signālu: Neizstāstītais stāsts aiz neparastā “BlackBerry” pieauguma un iespaidīgā kritiena”.
ŠAUSMAS MŪSU CIEMATIŅĀ
Jeb garu izsaukšana var novest līdz postapokalipsei bez vārdiem. Un atjēdzoties kanalizācijā, no kurās tu netiec laukā, labāk nemēģināt saukt garus vai karot pret tiem, kuri tevi ir iesprūduši tur. Šausmas ir mans iecienītākais žanrs, kurš pēdējos gados, manuprāt, nedaudz ir degradējis. Tāpēc neko jaunu es negaidīju – visi sižeti izzināti, franšīzes izsmeltas. Taču šad un tad kaut kas labs un interesants parādās pie apvāršņa.
MANHOLE, rež. Kazujoši Kumakiri
Kā jau zināms, šausmenes ir diezgan pateicīgs žanrs iesācējiem – minimums gaismas, minimums lokāciju un aktieru, un šedevrs ir klāt. Protams, ja briesmoņus mēs neredzam (sveiciens Ridlijam Skotam un Svešajam), bet tikai iedomājamies. Tāpēc sižets “(gandrīz) viens varonis slēgtajā telpā” ir ļoti pateicīgs. Japāņu versija piedāvā bezsamaņā nonākušo Japānas slavenību ievietot pamestajā kanalizācijā, no kuras viņš netiktu ārā. Par to, ka galvenais varonis ir Japānas slavenība – dziedātājs, modelis un tagad arī aktieris Yuto Nakajima, es uzzināju nejauši, izejot no kinozāles man “uzbruka” intervētāji ar jautājumiem, ko es domāju par filmu. Mana atbilde bija, ka mūsu puslodē viņš diemžēl nav zināms, bet filmā viņš veikli izmantoja mūsdienu tehnoloģijas un sociālos tīklus. Lai gan pēdējie, kā izrādījās, sākumā viņu pievīla, un viņš bija spiests no cietušā vīrieša pārvērsties par… cietušo meiteni, lai visi mestos viņu glābt. Tieši tāpēc filmas nosaukumā ir iekļauts tēmturis. Mūsdienās tik īsajā filmā (pusotra stunda vien!) bija arī vairāki negaidīti sižeta pagriezieni. Trāpīts.
TALK TO ME, rež. Denijs un Maikls Filipū
Vai garus izsaucāt? Bet piedūriena pēc? Austrālieši nenobijās, izsauca un izpostīja dažus jauniešus filmā. Brāļu režisori Filipū no Austrālijas taisīja “YouTube” šausmu video, taču A24 viņus pamanīja un sniedza iespēju uztaisīt lielo šausmu kino – un puiši tika galā. Protams, filma ir tālu no “Kliedziena” vai “Insidious” franšīzes, taču ar tiem mums jau pietiek. Un sava odziņa ir arī Austrālijas filmai, kaut gan filma ir par jauniešiem (līdzīga ir šogad iznākusi “Bodies Bodies Bodies”) un viņu spēlītēm ar viņpasauli. Priecē tas fakts, ka jaunie cilvēki atbildīgi izsauc garus un risina pašu izraisītās problēmas. Ok, trāpīts.
SURVIVAL OF KINDNESS, rež. Rolfs de Hērs
Apokalipsi gaidā visi un vienmēr. Bet kāda tā būs? Holandes izcelsmes Austrālijas režisors Rolfs de Hērs piedāvāja savu apokalipses versiju – bez vārdiem. Filmā ir neeksistējoša valoda un cilvēki, kuri dzīvo tuksnesī un būrī pamestās sievietes prātā.
INFINITY POOL, rež. Brendons Kronenbergs
Reliģiski un jebkādi citi kulti ir īsta šausmu vide. Body horror šausmu meistara Deivida Kronenberga dēls Brendons Kronenbergs seko tēva pēdās – tas ir pašsaprotams. Viņa filmā piekrita filmēties arī Aleksandrs Skārsgards un šausmeņu karaliene Mija Gota (“X”, “MaXXXine”, “Suspiria”). Kronenberga atvase piedāvā spraigu atpūtu ar izvēles iespēju – mirt pašam vai skatīties uz savu nāvi no malas, par šo šovu samaksājot naudu. Taču cik daudz reižu esi gatavs skatīties uz savu nāvi? Acīmredzot, kamēr nav beigusies nauda. Ābols no ābeles tālu nekrīt.
MŪZA, KUR TU ESI?
Jeb neviennozīmīgs kino, jo katrs no mums ir nelaimīgs savā veidā. Zaudējot cerību sevī, iespējams meklēt veidus to atgūt, taču vai tev pietiks iedvesmas un mūzas? Vai tev būs motivācija un drosme? Vai tev ir laiks un spēks? Šī tēma festivāla ietvaros fokusējās uz mūzu un mūzas meklējumiem.
SHE CAME TO ME, rež, Rebeka Millere
Filma visai neparastā veidā atklāj mūsdienīgās operas aizkulises. “Neliela auguma” (protams, aktiera Pītera Dinklidža izpildījumā) komponists sastopas ar rakstnieka bloku līdz brīdim, kad viņš satiek parastu un mīlestības alkstošu sievieti, baržas kapteini – un rodas šedevrs. Paralēli šim stāstam notiek Romeo un Džuljetas sižets arī viņa dēla dzīvē. Par daudz – piekrītu. Taču te arī slēpjas traģikomēdija – tuvāko cilvēku laimes dēļ mēs mēdzam aizmirst par sevi, vai otrādi.
LIESMOJOŠĀS DEBESIS, rež. Kristians Pecolds
Vēl viens stāsts par rakstnieka bloku ir vācu režisora un Berlināles mīluļa Kristiāna Pecolda filma. Filma saņēma “Sudraba lāci” un patiesībā pārspēj amerikāņu versiju, kuru organizētāji izvēlējās kā festivāla atklāšanas filmu. Pecolda filma sākas ar to, ka divi draugi dodas uz meža mājiņu, un ceļa vidū viņiem noslāpst mašīna. Pats režisors preses konferencē atzinās, ka gribēja šādu stāsta sākumu, lai apmānītu skatītāju – kaut kas aizgāja greizi, kā šausmu filmās. Sižetam attīstoties, Pecolds paver vaļā stāsta aizkulises ar mīlestības trīsstūri, kas veidojas uz meža uguns fona Baltijas jūras piekrastē, un šim ir lemts būt par “ilgo ceļu kāpās”, kā mēs zinām. Ok, trāpīts.
MANODROME, rež. Džons Tengrovs
Vēl viena filma un tēma, par kuru mūsu pusē joprojām ir maz zināms un runāts publiski, – incel (involuntary celibate) un dzimumu cīņa, ar Džesiju Aizenbergu galvenajā lomā. Ļoti neparastu tēmu režisors, šķiet, arī pats tikai satausta – kāpēc vīrieši apzināti izvēlas celibātu un pārtrauc attiecības ar sievietēm, kuras viņus apspiež un nomāc ar savām vēlmēm un kaprīzēm un neļauj dzīvot vīrietim savu dzīvi. Citiem vārdiem sakot, uzspiež vīriešiem sociālos stereotipus (it kā sievietēm tādu netrūkst). Mūsdienu vispārējā infantilisma laikmetā, kad neviens negrib uzņemties jebkādu atbildību, tā izrādās ir diezgan izplatīta tendence. Tieši infantilisms un dzīves mērķa trūkums izspēlē sliktu joku ar Ralfiju, Aizenberga varoni, un viņš iekļuva šīs “sektas” tīklā ar Adrienu Brodiju priekšgalā. Izņemot to, ka sižets atklāj neveiksmīga jauna vīrieša trauslo dabu, kuru ir viegli pārvērst par labu sektas postulātiem, incel tēma tā arī palika par “bērnības fantāziju”.
Festivāla katarse bija Stīvena Spīlberga ierašanās un godalgotā “Zelta lāča” pasniegšana viņam par mūža ieguldījumu kinematogrāfā. Festivāla ietvaros notika arī viņa filmu retrospekcija – no “Citplanētieša” līdz “Šindlera sarakstam”, tās ietvaros rādīja arī viņa pseidobiografisko drāmu “Fabelmeni”.
Ideja par filmas sižetu radās pandēmijas laikā, kad globālā karantīna laikā Spīlbergu ģimene sapulcējās kopā. Preses konferencē Spīlbergs atzinās, ka viņa māte uzdeva viņam tiešo jautājumu: “Kad tu plāno uzņemt filmu par mani?” Rezultātu mēs varam redzēt uz ekrāna – filma ir tiešā atzīšanās mīlestībā mātei Mišelas Viljamsas izpildījumā. Bet tikšanās ar diženāko ASV kinorežisoru Džonu Fordu pašam Spīlbergam kļuva par liktenīgu – filmā viņu iemiesoja ne mazāk dižens režisors Deivids Linčs. Un patiesā dzīvē Fords teica Spīlbergam: “Get the fuck out of my office!” Spīlbergu padzina no ofisa, taču ne no ekrāniem.
