Piesprādzējieties, iekārtojieties ērtāk un uzziniet vairāk par kungu, kurš dāvāja mums “Neatkarības dienu”, “Dienu pēc rītdienas” un “2012”, kā arī iemācījās pats un lika mums iemīlēt liela mēroga pilsētvides iznīcināšanu, stipri pirms to apguva mūsdienu supervaroņi.

Bet sākās viss kā vienmēr ar “Zvaigžņu kariem” (1977. gada), kurus jaunais Rolands noskatījās kādā dzimtās Vācijas kinoteātrī un, tāpat kā ļoti, ļoti daudzi citi, bija absolūti satriekts ar redzēto un nolēma saistīt savu dzīvi ar kino. Prasmīgs gleznotājs un tēlnieks, Emerihs bez problēmām varēja turpināt specializēto izglītību, un Rolanda Emeriha filma “The Noah’s Ark Principle” (1984), kuru viņš veidoja, vēl mācoties Minhenes kinoskolā, kļuva par tā brīža Vācijas visu laiku dārgāko “studentu filmu” (pēdiņās, jo kāda vairs “studentu filma”). Vēl vairāk – tā atklāja 1984. gada Berlīnes kinofestivālu (kurā Emerihs 2015. gadā atgriezīsies kā žūrijas priekšsēdētājs), tika pārdota vairāk nekā 20 teritorijās un pavēra Emeriham ceļu uz “lielo kino”.

“Lielais kino” Emeriha izpratnē gan nozīmēja Holivudas kino, nevis viņa vācu kolēģus Vendersu vai Fasbinderu, tādēļ drīz vien režisors vācu presē ieguva nievājošu iesauku “Das Spielbergle aus Sindelfingen” (tulkojumā: “Sindelfingenas mazais Spīlbergs”, pēc Emeriha dzimtās pilsētas). Pēc dažiem aizmirstamiem darbiem lielais spēriens nāca fantastiskā grāvēja (pēc Eiropas mērogiem) “Moon 44” veidolā – pasaulslaveni aktieri Maikls Parē un Malkolms Makdauels, Vācijai salīdzinoši liels budžets un filma angļu valodā. Kinoteātri ASV tiks iekaroti, ja vien nebūtu viens “bet” – “Moviestore Entertainment”, kurai piederēja filmas izplatīšanas tiesības ASV, ar savu uzdevumu netika galā, un “Moon 44” kļuva par vēl vienu videonomu grāvēju no tālākā plaukta.

Bet katram mākonim ir zelta maliņa vai divas – tieši šajā projektā Rolands Emerihs satika savu ilggadējo radošo partneri Dīnu Devlinu, ar kuru kopā tika sarakstīti un producēti Emeriha lielie grāvēji “Stargate”, “Independence Day” un “Godzilla”. Un tieši “Moon 44” kādā vēlā vakarā ieslēdza Silvestrs Stallone, lai novērtētu jaunā režisora centību un uzaicinātu to uz Holivudu veidot savu jaunāko supergrāvēju “Isobar” – par nākotnes starpkontinentu vilcienu un citplanētiešu nezvēru uz tā.

Ja neatminaties Stallones filmogrāfijā šo “Alien” un “Snowpiercer” miksli, viss kārtībā – projekts tā arī netapa, bet par to var interesanti palasīt te un te. Mums svarīgāk ir Emeriha loma tajā: veltījis tam vairāk nekā gadu savas dzīves, viņš bija tuvu izmisumam, kad viņa pirmais lielais Holivudas projekts sabruka viņa acu priekšā. Tajā brīdī atskanēja cits telefona zvans, kurš piedāvāja nekavējoties pieslēgties kādam citam projektam, kurš tikko bija zaudējis režisoru, bet filmēšanai jāsākas burtiski pēc dažām nedēļām, un to nevar pārcelt. Bija nepieciešams prasmīgs kapteinis, bet projekta nosaukums – “Universālais kareivis”.

Saistībā ar “UniSol” ir kāds interesants un iedvesmojošs stāsts par darbu Holivudā un ne tikai tur. Kad Emeriham piedāvāja šo projektu, tas nāca ar abiem galveno lomu atveidotājiem – Žanu Klodu van Dammi un Dolfu Lundgrēnu, kā arī filmēšanas sākuma datumu. Emerihs, kura Holivudas karjera draudēja aprauties, vēl īsti nesākusies, pat nepajautāja, kas ir šie divi aktieri, kuri ir apstiprināti lomām filmā (“aktieri un aktieri, kas gan tur var būt īpašs?”), un kādēļ filmu pameta iepriekšējais režisors, un vienkārši parakstīja līgumu. Kad izrādījās, ka viens no tiem ir Beļģijas austrumu cīņu meistars, bet otrs – zviedru modelis un ka ar “aktierspēli” šī vārda klasiskajā nozīmē tiem ir visai tālas attiecības (kas arī bija iemesls iepriekšējā režisora aiziešanai), kaut ko iebilst vai mainīt jau bija par vēlu…

“Universālais kareivis” vairāk nekā četrkārtīgi atpelnīja savu budžetu, kļuva par VHS ēras absolūto superhitu (bail iedomāties, cik filma būtu nopelnījusi, ja bijušās PSRS teritorijā to skatītos legāli), padarīja van Dammi un Lundgrēnu par leģitīmām superzvaigznēm, un tai ir trīs turpinājumi, komiksu adaptācija un vairākas videospēles. Rolanda Emeriha karjera Holivudā bija sākusies ar sprādzienu.

Savā nākamajā Holivudas filmā Emerihs atgriezās pie iemīļotās zinātniskās fantastikas tēmas, kura tika apvienota ar ne mazāk iemīļoto vēsturi un citu pasauļu, dimensiju un arī citplanētiešu tēmu. “Stargate” (1994) kļuva par nākamo lielo režisora grāvēju, kurš ne tikai pārsteidza ar vērienīgām dekorācijām un izdomu, uz ekrāna atrādot senās Ēģiptes izcelsmes mītus, bet arī deva startu ļoti veiksmīgam TV seriālam, kura demonstrēšanas tiesības baro studiju MGM (šobrīd “Amazon” paspārnē) vēl šobaltdien.

Bet 1996. gadā iznāca filma, ar kuru Rolands Emerihs pieteica sevi vairs ne Holivudā, bet gan kino vēsturē, kurā viņa uzvārds nu jau asociējas ar prātam neaptveramu, ārkārtīgi entuziastisku pilsētvides iznīcināšanu. “Neatkarības diena” nebija saturiski inovatīva filma (cik gan ir redzēti citplanētiešu iebrukumi), bet TĀ mēs šo iebrukumu vēl nekad iepriekš nebijām redzējuši. Apvienojot tehnisko izcilību (praktisko un CGI efektu sapludināšanā), savu romantizēti eiropeisko skatījumu uz ASV patriotismu un jaunās superzvaigznes Vila Smita harizmu, “Neatkarības diena” kļuva par vienu no pelnošākajām gada filmām un sinonīmu apzīmējumam “katastrofu filma”. Ko tur, tās slavas dziesmas ir absolūti pelnītas, un to ir aizraujoši skatīties vēl mūsdienās, kas tikai apstiprina tās veidotāju ieguldīto darbu.

Ko nevar teikt par Emeriha nākamo projektu, vienu no Holivudas lielākajām “katastrofām”, “Godzilla” (1998). Pārreklamēta un pārhaipota, filma neattaisnoja uz sevi liktās cerības ne saturiski, ne finansiāli un uz ilgiem laikiem kļuva par Holivudas biedu “kā nevajag adaptēt svešus zīmolus”. Mazliet labāk veicās Emeriha atkāpei svešas vēstures lauciņā “The Patriot” (2000), bet no rokām izkritušo veiksmes karogu izdevās pacelt vien ar ierastā žanra filmu “The Day After Tomorrow” (2004), kurā citplanētiešu vietā pasauli izposta klimata krīze (kādreiz šī bija fantastikas žanra filma, šobrīd jau tā vairs neliekas). Bet Emeriha kinodestrukcijas augstākais posms nāca 2009. gadā ar filmu… “2012”, kurā gaisā uzgāja pilnīgi viss, kas varēja uziet, un tad vēl mazliet, un tad vēl. Un tad viss atlikušais, vēlreiz.

Visticamāk, šis nevienam nebūs jaunums, bet katram gadījumam precizēsim – Rolands Emerihs ir LGBTQ+ kopienas pārstāvis un atklāti iestājas par tās tiesībām. Vēl varāk – lai atbalstītu LGBTQ+ idejas, Emerihs izmantoja savu režisora talantu un izveidoja filmu “Stonewall” (2015) par 1969. gada Stounvolas nemieriem, kuri bija katalizatori geju un lesbiešu tiesību atzīšanai Ņujorkā. Ne kritiķi, ne skatītāji filmu nenovērtēja, bet, kā zināms, it’s the thought that counts.

Vēl pirms “Stonewall” Emerihs mēģināja atiet no katastrofu kino un atrādīt savu emocionālo dabu drāmā “Anonymous”, kurā ķērās klāt vēl kādas sev svešas, bet tik ļoti iemīļotas nācijas vēsturei – britiem un Viljamam Šekspīram, piedāvājot savu skatījumu uz leģendārā dramaturga patieso (!) izcelsmi. Filmā ir daudz britu aktieru, bet nav neviena sprādziena, tādēļ skatītāji to lielākoties ignorēja.

Jautāts par savām mīļākajām filmām, Emerihs bez vilcināšanās nosauc bērnības katastrofu filmas “The Poseidon Adventure” (1972), “The Towering Inferno” (1974) un “Earthquake” (1974), kuras visas ir atradušas atspoguļojumu režisora daiļradē. Tomēr, pārjautājot vēlreiz, nosauc arī “Lawrence of Arabia” (1962), “Close Encounters of the Third Kind” (1977), “Cinema Paradiso” (1988), “The Godfather” (1972) un “Citizen Kane” (1941). Neko nevar pārmest – Emerihs ir mācījies kinoskolā, un tur pareizās atbildes iemāca jau diezgan agrā vecumā.

Sekojot “Neatkarības dienas” turpinājumam (2016), kurš izdevās mazliet ne tāds, kā iecerēts (līdz pēdējam brīdim nebija skaidrs, vai filmā atgriezīsies Vils Smits, un, kad bija skaidrs, ka neatgriezīsies, scenāriju bija jau par vēlu pārrakstīt), Emerihs uz brīdi atgriezās Otrā pasaules kara filmu žanrā ar “Midway”, kuru, par spīti tās kosmiskajam budžetam un vērienīgajam aktieru sastāvam, pamanīja vien retais. Bija skaidrs, ka kosmiskam jābūt ne tikai budžetam, bet arī saturam.

2019. gada pavasarī Rolands Emerihs paziņo, ka ir piesaistījis finansējumu savam jaunākajam lielbudžeta katastrofu filmas projektam un tie ir 140 miljoni ASV dolāru, kas ir viens no lielākajiem budžetiem, kāds jebkad ir piesaistīts neatkarīgam projektam bez lielās studijas aizmugures (jā, šī filma tehniski ir “neatkarīgais kino”). Galvenās lomas filmā ar visu izsakošo nosaukumu “Moonfall” (tā nav metafora) piekrita atveidot Halle Berija, Patriks Vilsons, Džons Bredlijs, Kellija Jū, Donalds Saderlends un Stenlijs Tuči, kuru gan pēdējā brīdī nomainīja Maikls Penja – filmēšana noritēja pašā COVID-19 pandēmijas karstumā un Tuči vienkārši netika uz filmēšanas laukumu.

Filmā “Mēness krišana” noslēpumains spēks izsit mēnesi no orbītas un novirza to trajektorijā sadursmei ar mūsu zemi. Pasaulei esot uz pilnīgas iznīcības robežas, NASA augsta ranga darbiniece un izbijusi astronaute Džo Faulera ir pārliecināta, ka viņas rokās ir atslēga, ar ko varētu glābt mūs visus – bet viņai notic tikai kāds viņas bijušais kolēģis astronauts Braians Hārpers un konspirāciju teoriju autors K.S. Hausmens. Šie negaidītie varoņi dosies neiespējamā pēdējās iespējas misijā kosmosā.

Emerihs jau šobrīd atklāj, ka ir iecerējis “Moonfall” kā triloģiju, pat ja pats ne īpaši mīl sīkvelus (un vēl mazāk pēc “Independence Day: Resurgence”). Tomēr, ja turpinājumi taps, viņš tos uzņems vienlaikus, otrajai daļai beidzoties ar treknu daudzpunkti – kā vienā no viņa mīļākajām filmām “The Empire Strikes Back”. Ir labi, kad ir augsti standarti!

“Moonfall” kinoteātros visā Latvijā skatāma jau no šīs piektdienas, 4. februāra, savukārt īpašie seansi – jau no 2. februāra.