Jebkurš liels festivāls ir ne tikai organizatoru veikta gada labāko filmu un kino sasniegumu izlase, bet arī savdabīgs sabiedrības šķērsgriezums, kas fiksē noskaņas un aktuālās problēmas. Tātad, ja “mēra vidējo temperatūru slimnīcā”, tā pēdējā gada laikā nepārprotami ir cēlusies: trauksmes grādi pasaulē aug. Pasaules gals, kari, ekoloģiskas katastrofas – tāda ir daudzu filmu un lielākās daļas imersīvo darbu dienaskārtība Lacareto Vekio (Lazzaretto Vecchio) salā.
Par festivāla notikumu kļuva kārtējais “Izvirtuļa kinoceļvedis. Utopija” (“The Pervert’s Guide to Utopias”), ko uzņēmusi režisore Sofija Fainsa. Tajā slavenais slovēņu filozofs Slavojs Žižeks spriež par apokalipsi, atsaucoties uz Ridlija Skota, Kristofera Nolana, Frānsisa Forda Kopolas, Andreja Tarkovska un Larsa fon Trīra filmām, kā arī uz ziņu kadriem. “Ja uz Zemi ierastos citplanētieši un nejauši man pajautātu: “Vai jūs varētu mums izskaidrot, kas ir cilvēce?”, es viņiem neteiktu: “Paejiet apkārt un paskatieties.” Es viņiem teiktu: “Noskatieties šīs, šīs un vēl šīs filmas, un jūs mūs sapratīsiet.”” saka Žižeks.
Šī ir triloģijas trešā daļa, un tā sākas ar spoileri: filma ir par pasaules galu (tie, kam spoileri nepatīk, var uzreiz atstāt zāli – neviens pēc viņiem neilgosies, brīdina filozofs). Runa ir par to, kā mūsdienu kapitālistiskā sabiedrība, kas “atražo pati sevi, attaisnodama savu pastāvēšanu ar konkurenci, atvērtu sabiedrību, tirgus ekonomiku”, mums liedz “iedomāties īstu utopiju”. Tāpēc pēc būtības tā ir antiutopija, kas atmasko šo sabiedrisko iekārtu. To ilustrē kadri no šausmu filmām, kurās strādnieku šķira attēlota zombiju, bet augstākā šķira – vampīru veidolā.
Filma sākas ar kadriem, kuros redzama apsnigusi militārā bāze Norvēģijā, un mēs kļūstam par lieciniekiem ne tikai spriedzei ap Arktiku, bet arī dabas sabrukumam. Ekoloģiskā katastrofa kopumā ir viena no festivāla caurviju tēmām. Tā, piemēram, Viktors Kosakovskis kopā ar botāniķi Stefano Mankuzo filmā “Svētie koka putekļi” (“Holy Wood Dust”) izseko Ziemassvētku eglītes mūžam – no Alpu pakājes, kur tā auga, līdz trupei un putekļiem, par kuriem tā pārvēršas pēc svētkiem. Eiropas mērogā šī izvēršas par īstu postu – mežu izciršanu. Kosakovskis atzīst, ka māksla neapturēs lodes, taču tic, ka stāsti, kas dzimuši no līdzpārdzīvojuma, var iesēt mierpilnas nākotnes sēklas.
Žižekam šāds optimisms ir svešs. Filozofs ir noskaņots pesimistiskāk (un intelektuālim, kreisu uzskatu cilvēkam, pēc viņa domām, tādam arī jābūt) un nelolo veltas cerības. Mums atliek vien ar cieņu pieņemt neizbēgamo, kā to dara Larsa fon Trīra filmas “Melanholija” (“Melancholia”) varone. Viņa uzceļ simbolisku patvērumu, kurā draudošās katastrofas priekšā paslēpj sevi un savus tuviniekus. Guļot vannā kāzu kleitā kā Kirstenas Danstas varone, Žižeks saka, ka Holivuda mūs neizglābs no tuvojošās “ekonomiskās, vides, tehnoloģiskās” katastrofas, taču tā var sniegt “tīri simbolisku telpu, kurā mierīgi sagaidīt pasaules galu”. “Tieši tas mums ir vajadzīgs, nevis miljardieri, kas lido uz Marsu vai būvē bunkurus. To jūs atradīsiet kino.”
Starp citu, par miljardieriem, kas sapņo par Marsu. Festivāla mediju notikums bija ārpus konkursa izrādītā Aleksa Gibnija dokumentālā filma “Masks” (“Musk”), kas koncentrējusi sevī aktuālo ziņu dienaskārtību un kļuvusi par tās nervu galu pinumu. Epicentrā – karstākās tēmas: sociālie tīkli, “Tesla”, “Starlink”, raķetes uz Marsu, Trampa nākšana pie varas, mākslīgais intelekts, dzimtes politika u. c. Gandrīz četras stundas skatītājs vēro galvenā varoņa straujo karjeras kāpumu. Pašlaik viņš ir viens no ietekmīgākajiem cilvēkiem uz planētas, un viņam ir milzīgas iespējas, tostarp piekļuve ekskluzīvai informācijai – līdz pat ASV pilsoņu datubāzei.
Pēc Gibnija domām, Maska panākumu atslēga ir ne tik daudz tehniskie sasniegumi, cik prasmīgs PR un nepatiesi solījumi, kas piesaistīja vērienīgas investīcijas. Ziņu kadru montāža, interviju fragmenti, tostarp mākslīgā intelekta ģenerēts paša Maska avatārs (no intervijas viņš atteicās), viņa bijušo sievu un kolēģu atzīšanās kameras priekšā – tas viss pasniegts klipveidīgā, dinamiskā manierē. Neraugoties uz spilgto pasniegumu, šī kaleidoskopiskā raibība beigās nogurdina, tāpat kā daudzvārdība un zināma atkārtošanās.
Vēl viena filma, kas piesaistīja uzmanību ar savu aktualitāti, ir “NAZA”. Festivālā to sagaidīja ar 25 minūšu ovācijām un apbalvoja ar žūrijas īpašo balvu. Šī izraēliešu režisoru Juvala Abrahama un Reičelas Szoras dokumentālā filma veidota kā interviju virkne ar Izraēlas specdienestu un armijas virsniekiem. Viņu balsis ir pārveidotas, bet paši viņi redzami kā tumši silueti uz nakts Telavivas fona. Ar vārdu NAZA apzīmē civiliedzīvotāju upuru skaitu, ko prasa bombardēšana. Ja “blakus zaudējumi” ir kancelejisks eifēmisms, tad šeit to aizstāj vēl abstraktāks termins.
Filma atkailina mūsdienu kara cinisko mehāniku. Aizdomās turētais tiek izsekots visu diennakti. Visas viņa telefonsarunas un sarunas viņa tuvumā tiek noklausītas, tiek fiksētas visas adreses, kur viņš uzrodas. Tieši šos punktus pēc tam arī bombardē – naktīs, kad “tētis ir mājās”. Šī atslēgas frāze militārpersonām kalpo par sprūdu. Izraēlas virsnieki atzīst, ka vizualizācija viņiem atgādina datorspēli: tēmējot redzi, cik būs upuru (NAZA), ja trāpīsi daudzdzīvokļu mājas kāpņutelpai, mājai, kvartālam u.t.t. Pirms trieciena viņi bieži dzird bērnu balsis (noklausīšanās notiek nepārtraukti), pēc tā – sirdi plosošus mātes kliedzienus, ievainoto vaidus. Kad tiek likvidēts iespējamais kaujinieks, upuru pieļaujamību neviens neapšauba. Nožēlu neizraisa arī to Gazas iedzīvotāju nošaušana, kuri šķērsoja neredzamas robežas, lai tiktu pie
kravas automašīnas ar humāno palīdzību. Tas ir karš no attāluma, aukstasinīgs aprēķins, kas uzkrājas blakus zaudējumu skaitļos. Filma noslēdzas ar telefonā uzņemtu video: vīrietis zem mājas drupām meklē savus bērnus. Seanss guva plašu rezonansi arī ārpus festivāla, izraisot diskusijas, protestus Izraēlā un strīdus sociālajos tīklos.
Aktuālo ziņu dienaskārtību atspoguļo ne tikai dokumentālās filmas. Reālus karus attēlo arī spēlfilmas. Aleksandra Smias ārpus konkursa izrādītajā debijas filmā “Jupiters” (“Jupiter”) Krievijas karš pret Ukrainu parādīts ar Francijas prezidenta acīm – viņu atveido Denī Menošē. Prezidents, šķiet, apzināti attēlots kā trauslā Makrona pretstats: masīvs, pamatīgs, gatavs likt uz spēles visu un nospiest kodolkara sarkano pogu. Ar šo brīdi filma arī beidzas, atstājot daudzpunkti vai jautājuma zīmi: kas tālāk? Skaņu celiņš, kas atgādina stieptus šņukstus, apraud skatītāju, viņa tagadni un, iespējams, nākotni.
Citas filmas pievēršas pagātnes kariem, kuru traumas liek sevi manīt vēl šodien. Šinjas Cukamoto konkursa filmas “Nelsona kungs, vai jūs nogalinājāt cilvēkus?” (“Mr. Nelson, Did You Kill People?”) pamatā ir patiess stāsts par afroamerikāni, kurš atgriezies no Vjetnamas kara, cieš no PTSS un apmeklē psihoterapiju. Karš nerimstoši vajā veterānu – tas atgriežas atmiņu uzplaiksnījumos, panikas lēkmēs, ainās ar pūstošiem līķiem, kuros mudž kāpuri. Atkal un atkal psihoterapeits jautā Nelsonam, kāpēc viņš nogalināja cilvēkus. Sākumā tas Nelsonu sanikno. Cik absurds jautājums! Vai tad nav skaidrs: tas bija karš, viņš pildīja uzdevumu, izvēles viņam nebija – vai nu šauj viņš, vai šauj uz viņu. Taču kadrā mēs redzam nogalinātas sievietes, bērnus un sirmgalvjus, kaudzē samestus civiliedzīvotāju līķus. Kāpēc viņš to darīja? Kas to var attaisnot? Pamazām viņš apzinās nodarīto un sāk braukāt pa pasauli, stāstot par kara šausmām.
Kara atbalsis, šoreiz Otrā pasaules kara, skan arī dāņu režisores Majas el-Tukī filmā “Nezināmā sieviete” (“Kvinde ukendt” / “Woman Unknown”), kas saņēma festivāla galveno balvu – “Zelta lauvu”. Filma tapusi kopražojumā ar Latviju, un daļa filmēšanas notika Rīgā. Pamatīgi uzbūvētais, izsvērtais darbs ar spēcīgu scenāriju stāsta par sieviešu vajāšanu pēckara Dānijā – viņas turēja aizdomās par intīmām attiecībām ar vācu karavīriem. Tā puse, kas uzveica absolūto ļaunumu nacistiskās Vācijas veidolā, pati sāk atkārtot vardarbību un cietsirdību, padarot sievietes par atriebības objektu. Matilde Arsela, kura atveidoja galveno varoni, saņēma “Volpi” kausu par labāko sievietes lomu.
Par vampīriem un cilvēkiem
Vēl viena spilgti izteikta festivāla tematiskā līnija ir vienkāršo cilvēku – rūpnīcu strādnieku, biroju darbinieku, kurjeru – ekspluatācija, ko īsteno kapitālisti. Uzskatāma vampīru un zombiju attiecību ilustrācija, ja izmantojam Žižeka analoģiju, var būt Dienvidkorejas režisora Lī Čandona filma “Iespējamā mīlestība” (“A-neung-han sa-rang” / “Possible Love”), kas ieguva žūrijas Lielo balvu – “Sudraba lauvu”. Vampīrisms izpaužas ne tikai uzņēmuma vadības necilvēcīgajā attieksmē pret darbiniekiem un cietsirdībā, ar kādu policisti piekauj streikotājus, bet arī personiskajās attiecībās starp dažādu šķiru pārstāvjiem. Divu laulāto pāru – no “augšām” un no “apakšām” – trajektorijas krustojas tikai īsu brīdi, pēc tam katrs paliek savā orbītā. Bagāto ziņkārība uzdodas par līdzjūtību un tādēļ ir neīsta. Viņu interese ir situatīva, un to nosaka mērķis uzņemt filmu par strādnieku vidi , kuras dēļ režisore uz kameru preparē citu cilvēku traumas.
Franču režisora Stefana Brizē filmā “Labs mazs kareivis” (“Un bon petit soldat”) deklarētās rūpes par darbiniekiem paliek vien reklāmas kampaņas sauklis, izkārtne, kas slēpj neglīto otrādo pusi. Asprātīgā filma, kas precīzi raksturo korporatīvo kultūru un nosaka tai diagnozi, saņēma balvu par labāko scenāriju.
Šajā bezcerīgajā kapitālisma džungļu pasaulē, kur cilvēks cilvēkam ir vilks, cerības stariņu dāvā pazīstamās dokumentālistes, divkārtējās “Oskara” laureātes Barbaras Koplas jaunā filma “Arodbiedrību pilsēta” (“Union Town”). Filma rāda Ņujorkas kurjeru cīņu pret tādiem gigantiem kā “Amazon” un “UPS”. Arodbiedrībā saliedējušies darbinieki panāk darba apstākļu uzlabošanu un algu paaugstināšanu. Dokumentāla filma par dzīves grūtībām, taču ar laimīgām beigām.
Par vampīrisma formu neapšaubāmi var uzskatīt arī totalitāro varu. Diktatūras mašīna samaļ personību, paverdzina cilvēku, pārvēršot viņu par dzīvnieku, kas trīc no bailēm, ieraugot savu mocītāju pat gadu desmitiem vēlāk. Tā notiek Marko Bekisa filmā “Atgriešanās Buenosairesā” (“Ritorno a Buenos Aires”). Šī Itālijā tapusī konkursa filma (šogad konkursā bija manāmi vairāk itāļu filmu) pievēršas Argentīnas labējās militārās huntas laikam, kad tika vajāti kreisie, arodbiedrību aktīvisti, studenti un intelektuāļi – “pazudušo” ir desmitiem tūkstošu. Režisors pats nonāca zem represiju veltņa – viņu turēja slepenā cietumā, un par to viņš uzņēma filmu “Garāža Olimpo” (“Garage Olimpo”, 1999).
Asiņains autoritārisms parādīts arī ar kreisās nometnes piemēru – valsts dzirnakmeņi pakļauj sev zinātni, piespiežot talantīgus fiziķus strādāt pie atombumbas radīšanas. Runa ir par Iļjas Hržanovska kinoeposu “DAU” – ļoti brīvu slavenā padomju fiziķa Ļeva Landau biogrāfijas interpretāciju. Šis viens no talantīgākajiem Venēcijas kinofestivālā izrādītajiem darbiem ieguva “Sudraba lauvu” par režiju. Trīsarpus stundas (ar starpbrīdi) apburoša, kino maģijas pilna skata. Tas ir izcils darbs gan vizuālā iemiesojuma un kadra estētikas, gan burtiskas iedzīvošanās tēlā, gan paša projekta radikālās būtības ziņā. Projekts attīstījās aptuveni 20 gadu garumā un ietver filmu sēriju un instalācijas. Neprofesionāli aktieri filmēšanas laukumā dzīvoja dienu un nakti, “marinējoties” speciāli atjaunotā tā laika atmosfērā.
Projektā piedalījās tādi slaveni cilvēki kā māksliniece Marina Abramoviča, fotogrāfs Boriss Mihailovs, Nobela prēmijas laureāts fizikā Deivids Gross. Pēdējās filmas titullomā – slavenais diriģents Teodors Kurentzis. Viņš savā sarkanajā mētelī klīst pa pirmskara Harkivu (pirmskara – gan pēc sižeta, gan realitātē: materiāls tika filmēts no 2008. līdz 2011. gadam, ilgi pirms kara Ukrainā, kura laikā tika sagrautas daudzas pilsētas ēkas). Ja “DAU” pirmā daļa ir nevainojami izsvērta tempa ziņā un ģeniāla režijas risinājumu un vizuālo atradumu ziņā, tad otrā tomēr izrādās izstiepta un nedaudz pārsātināta. Filma beidzas – uzminiet, ar ko? – ar atomsprādzienu, pelniem, apokalipsi, kas nav pagātnes ēna, bet tagadnes sēkla.
Pavisam citādi uz to pašu valsti raugās Sergejs Lozņica filmā “Imperium” – bez jebkāda patosa, no attāluma, kā etnogrāfs, kas fiksē aizejošu dzīvesveidu. Filma veidota no aizmirstiem kadriem, ko 70. gadu sākumā uzņēma itāļu kinematogrāfisti: ne vārda komentāru, tikai ikdienas dzīve no Arktikas līdz Vidusāzijai – Sibīrijas ziemeļbriežu gani, Masļeņica Suzdaļā, skolas zvans Kijivā, gandrīz erotiska deja uz skatuves Tallinā. Un tas viss notiek Isaaka Dunajevska dziesmas “Plaša ir mana dzimtā zeme” pavadījumā – tā caurvij filmu kā leitmotīvs. Vienīgi titrs atgādina, ka šīs valsts vairs nav. Apokalipse te nav priekšā, bet aiz muguras – pasaule, ko redzam, jau ir izzudusi.
Atgriezīsimies pie Žižeka, kurš apgalvo, ka kino mūs neizglābs no tuvojošās katastrofas, taču sniedz simbolisku telpu, kurā to mierīgi sagaidīt. Šī gada Venēcija bija tieši šāda telpa: tumša zāle, kurā uz ekrāna sprāgst atombumbas, brūk mājas Gazā, prezidenti nokāpj bunkuros, bet miljardieri būvē raķetes lidojumiem uz Marsu. Tikai atšķirībā no “Melanholijas” zaru būdiņas šis patvērums neatdala mūs no pasaules, bet rāda to bez izskaistinājumiem. Iespēja kopā, tumsā, nenovēršot skatienu, raudzīties uz katastrofu – tas ir mierinājums, kas mums paliek.
