“28 Days Later” slavenākie kadri, Kiliana Mērfija varonim klīstot pa pamestajām un pilnīgi tukšajām Londonas ielām, izrādījās baisi pravietiski, pasaulei pieredzot ko līdzīgu COVID-19 pandēmijas sākumā. Ja dažas desmitgades vēlāk attapsimies “28 Years Later” atainotajā pasaulē… zināsim, ko vainot, bet vismaz šajā stāstā Denijs Boils un Alekss Gārlands uzšķiļ klusu cerības dzirksti, ka varbūt galīgā tūtā viss vēl nav. Ar uzsvaru uz “varbūt”.
Mūsu pārdzīvotā pandēmija gan uz “28 gadiem vēlāk” ir atstājusi sekundāru ietekmi. Lai gan dažādas paralēles ar nesenajiem notikumiem varam vilkt, Boilu un Gārlandu, kā paši arī minējuši intervijās, vēl vairāk interesē kāds cits, britiem pašsabotējoši katastrofālāks notikums jeb Breksits.
Metafora sanāk eleganta savā vienkāršībā. “28 Years Later” jau pašā sākumā aši vien mums paskaidro, ka, kamēr pārējā pasaule ar infekciju tika galā, ar Lielbritāniju nevienam īsti negribējās ķēpāties, atstājot to likteņa varā, kā arī kārtīgi apsargājot, lai, pasarg dies’, slimība atkal nenonāktu citur.
(Neliela liriska atkāpe – interesanti šķiet tas, ka filma ļoti uzsvērti parāda, ka, kamēr Lielbritānijas salas grimst pakāpeniskā iznīcībā, pārējā pasaule ir diezgan vēsā mierā turpinājusi savu dzīvi, nonākot tajā pašā punktā, kur esam šobrīd, tostarp tehnoloģiski un kulturāli. Pirms 10 gadiem ideja, ka pēc globāli traumatiska notikuma, mēs visi noskurinātos un braši soļotu tālāk, varētu būt likusies absurda, bet te nu mēs esam un ikdienā par COVID-19 šaušalīgi daudz jau vairs nedomājam, vai ne?)
Kā Gārlands min intervijā “Empire” žurnālam, Breksita rezultātā pārēja pasaule vienkārši pagrieza muguru pret Lielbritāniju, nevēloties tās virzienā vairs pat īsti skatīties. Lai gan tas burtiskā līmenī notiek arī filmā, ārvalstu spēkiem netiekot pie tā glaimojošākā portretējuma stāstā, neaizmirsīsim, ka Breksita analoģijā paši briti jau ir tie, kas pirmie izvēlas aizgriezties no citiem, lai veidotu savu utopiju ar piena upēm ķīseļa krastos. “28 Years Later” uzmanības centrā esošā nelielās salas komūna ir izdarījusi tieši to. Taču, kā jau tas parasti notiek ar šķietamajām utopijām, gan tas piens, gan ķīselis laika gaitā pamatīgi ierūgst.
Taktiskais gājiens ar iešaušanu pašiem sev kājā reti kad atmaksājas, un to arī redzam šīs saliņas kopienā. Ideja, ka mums kā sabiedrībai nevajadzēs pārāk ilgu laiku, lai no modernām būtnēm regresētu atpakaļ pie primitīvākiem uzvedības modeļiem, ir apaugusi jau ar garu bārdu un ir apspēlēta kino ne vienu reizi vien, taču atkārtošana – zināšanu māte. Šķietamā idille, kurā dzīvo salas kopiena un mūsu galvenā varoņa, 12 gadus vecā zēna Spaika ģimene, ir būvēta uz ļodzīgiem pamatiem, un nekāda urāpatriotiska klaigāšana, pašslavināšana vai “mēs – labie, visi svešie – sliktie” pretnostatījums šo puvekli nepaslēps.
“28 Years Later” pagājušā gada nogalē sevi ārkārtīgi spoži pieteica ar filmas treileri, kas atmiņā paliekošā veidā lika lietā Radjarda Kiplinga dzejoli “Boots”, kuru 1915. gadā emocionālā ierakstā bija iemūžinājis amerikāņu aktieris Teilors Holmss. Dzejolis, kas, kā ar āmuru bliežot pa ausīm, iemieso karavīra lēno jukšanu prātā, monotoni un bezgalīgi soļojot pretī nākamajai kaujai, tiek izmantots arī filmā (starp citu, šajā “vista vai ola” situācijā izrādās, ka “paldies” mēs visi varam teikt treilera veidotājiem – Boils, kuram studija treileri parādīja sagataves stadijā, esot bijis tādā sajūsmā par šo ideju, ka aizņēmās to arī filmai). Šādā pašā agresīvā ritmā soļo arī Spaika sala – nedomājot ne par ko citu, lēnām pati no sevis radītā trokšņa zaudējot jebkādās pēdējā saprāta un līdz ar to arī cilvecības pazīmes. Šo dzīves modeli, kas ir vienīgais, ko Spaiks pazīst, piedzimis un uzaudzis jau pēcapokalipsē, lauž Reifa Fainsa atveidotais doktors Kelsons, piedāvājot cerīgāku un sirdssiltāku alternatīvu.
Zaudējot savu cilvēcību, mēs zaudējam arī spēju to saskatīt citos. Zem salas izdzīvošanas jautājuma ir iespējams paslēpt jebko, tostarp arī jau sen nesaprātīgu asinskāri. Spaikam kopā ar tēvu Džeimiju (vienlaikus izcili mačoismu iemiesojošs un pļerzacīgs Ārons Teilors-Džonsons) no savas mazās saliņas dodoties uz “lielzemi”, sākotnēji nav pat īsti skaidrs, kāpēc šī ekspedīcija tiek veikta. Lai gan loģiskais saprāts liek domāt, ka šāda gājiena mērķis būtu papildu krājumu meklēšana (kas arī pēcāk tiek apstiprināts), šis uzdevums Džeimijam ir acīmredzami sekundārs – krietni jestrāk ir parūpēties par to, lai Spaiks tiek pie sava pirmā inficētā upura, ko nogalināt. Tas nekas, ja tas izrādās teju nespējīgs un lēnām pa zemi lienošs.
Nespējot un nevēloties savos upuros vairs saskatīt cilvēcības atblāzmas (kuru, kā filma uzstāj, tur nav nemaz tik maz, un varbūt velns nav nemaz tik melns, kā to mālē), ir zudusi arī cieņa pret nāvi. Tā nav tikai vardarbīgs akts, ko nodarīt kādam citam, – nāve ir tā, kas padara jēgpilnu pašu dzīvi, un pret to nedrīkst izturēties vieglprātīgi. Tas ir jāpatur prātā pat tad, ja tavs “pretinieks” ir tik ļoti atšķirīgs no tevis. Vēl jo vairāk – cieņpilna aiziešana un spēja šādu iespēju dot ir tā, kas izceļ mūsu cilvēcību. Lai cik drūmu vīziju par mums Boils un Gārlands veidotu, viņi tomēr arī saskata vēl kādu cerības dzirksti – kamēr mēs vēl neesam zaudējuši šo cilvēcības atlieku, viss vēl nav zaudēts.
Boils un Gārlands apzinās arī to, cik skaudri sāpīgs ir brīdis, kad tu kā bērns pirmoreiz saproti, ka vecākiem vienmēr tomēr nav taisnība un ka tie ir spējīgi tevi pievilt un maldīties. Sašķīstot bērna (bet tāpēc ne bērnišķīgajām) ilūzijām, šķietami no jauna paveras acis. Spaiks dodas meklēt savu ceļu, un filmas pretrunīgajā noslēgumā, kas, šķiet, izraisījis visvairāk diskusiju, sastop vienu iespējamu sevis alternatīvu tālākā nākotnē. Džeka O’Konela Džimijs, par kuru noteikti vēl vairāk uzzināsim nākamajā filmas daļā, ir iemiesojums tam, kas var notikt, ja balansēšana uz smalkās dzīvības un nāves robežas ir vardarbības pilna – nežēlastība un izmisums vairo viens otru bezgalīgā cilpā.
Džimija un viņa bandas parādīšanās filmas noslēgumā ir arī atgādinājums mums visiem, cik dažādas neprāta sejas ir iespējamas. (Pretenciozi) pārfrāzējot Tolstoju, ja visas laimīgās ģimenes ir līdzīgas cita citai, visas jukušās ģimenes jūk prātā savā veidā. Jau pirmā filma “28 Days Later” mums atgādināja, ka arī šādos katastrofas apstākļos cilvēks pats joprojām ir visbīstamākā radība, šo ideju turpinot caurvīt arī “28 Years Later” līdz pat pēdējiem kadriem.
Būs interesanti uzzināt, kā ar stāsta turpinājuma veidošanu izies režisorei Niai DaKostai, kura veidos “28 Years Later: The Bone Temple”. Jaunās triloģijas pirmā daļa “28 Years Later” ir caurcaurēm Denija Boila filma, kas piepildīta ar viņam raksturīgajiem boilismiem – īpatnējā montāža, mūzikas lietojums, viegla pastāvīga, bet tajā pašā laikā kontrolēta haosa sajūta. Tie var atgrūst, ja neesat starp Boila pielūdzējiem, taču tik savdabīgā franšīzē kā šī tie iederas kā zirņi pākstī, paspilgtinot neprātu, kurā ieslīgt būtu, ai, cik viegli – atliek vien palasīt mūsu pašreizējos sociālo tīklu fīdus, lai aši vien saprastu, ka niknuma vīruss jau sen klauvē pie durvīm. Cerams vien, ka tad, kad apokalipse jau klauvēs pie durvīm, mums arī būs kāds savējais doktors Kelsons, lai atgādinātu, ka caur nāves prizmu ir saskatāms dzīvības svars un tāpēc pret to nedrīkstam izturēties vieglprātīgi.
“28 Years Later” joprojām ir skatāma kinoteātros!
