Pirmkārt, jāsāk ar to, ka filmā viss, kas ir saistīts ar inficētajiem, ir izpildīts augstākajā līmenī. To vizuālais izskats, ieskats sugas evolūcijā, mājieni uz hierarhijas struktūru un pat nedaudz misticisma – tas viss ir parādīts visasiņainākajā krāšņumā un ar ļoti nežēlīgu un instinktīvu vardarbību.

Operatordarbs šajā filmā ir eksperimentāls un priecē ar to, ka filmas komanda nebaidās riskēt. Lielākā daļa filmas ir uzņemta ar “iPhone”, un iekārtas izmērs un mobilitāte tiek izmantoti, veidojot ļoti daudz nestandarta leņķu un tuvplānu. Inficēto nogalināšana ir parādīta neparastā montāžā, kas kādā brīdī var atgādināt videospēli (varam pat vilkt paralēles ar Uves Bola filmu “House of the Dead”).

Apvienojot šo visu ar filmas montāžu un mūzikas izvēli, var rasties apjukums, par ko vispār ir šī filma un ko no tās gaidīt. Brīžiem rodas sajūta, ka filma sastāv no dažādu cilvēku idejām, kas samestas vienā katlā. Filmas tonis un noskaņojums mainās ļoti strauji, dažkārt pat vienā ainā vai sekvencē. Mūzika un montāža bieži nesakrīt ar notiekošo uz ekrāna. Filmas beigu aina kļūst par kulmināciju visām šīm pretrunīgajām sajūtām – tajā valda pilnīgs absurds. Iespējams, šis naratīvais haoss bija režisora apzināts nodoms. Taču, ņemot vērā, ka turpinājuma režisora krēslā sēdīsies Nia DaKosta, nevis Denijs Boils, pastāv liela iespēja, ka haoss paliks tikai pirmajā daļā.

Kopumā montāža nav simpātiska. Daudzviet tā liekas nejauša un nemotivēta, bez mērķa. Arī skaņu dizains nav īpašas pieminēšanas vērts, jo tas neizcēlās. Tas bieži tiek izmantots, lai nobiedētu mūs ar dažādām skaņām, kuras nav ne interesantas, ne oriģinālas.

Neatceros, kad pēdējo reizi filma lika sajust tik daudz pretrunīgu emociju. Filma šķietami cieš no tā, ka Alekss Gārlands sarakstīja pilnu scenāriju triloģijai un mums parādīja ļoti bargi nogrieztu vienu gabalu no tās, īsti nedomājot, kā labāk uzbūvēt šo pasauli, uzsverot to, ka tā ir triloģija.


Esmu liels Gārlanda scenāriju cienītājs, un filmā noteikti bija “gārlandiski” brīži, kas patīkami pārsteidza, bet, atskatoties uz redzēto ar vēsu prātu, filmā ir ļoti maz notikumu, turklāt daudzi ir raksturojami kā sekli. Filmā ir maz varoņu, un vairākums no tiem netika attīstīti ar pietiekamu emocionālu dziļumu.

Piemēram, filmā ir montāža ar dzejoli “Boots”, kas skan ainās, kurās varoņi tiek pretstatīti ar armijas maršēšanas kadriem, liekot domāt, ka viņu apdzīvotā nometne būs diezgan diktatoriska. Izdzīvot 28 gadus apokalipsē un saglabāt labu dzīves līmeni nav viegls darbs. Taču nometne izskatās diezgan normāla, un tās iedzīvotājiem iet pat diezgan jautri. Protams, ir daži noteikumi, bet nekas traks – kopumā to pat varētu dēvēt par paradīzi. Visas filmas garumā šajā nometnē nav ne konfliktu, ne morālu dilemmu, un par tās darbību nerodas nekādi jautājumi, jo tā kalpo tikai kā fons galvenajiem varoņiem. Filma beidzas ļoti strauji, un mēs saprotam, ka šī daļa tikai iepazīstina mūs ar šīs pasaules peronāžiem. Tātad mums būtu jābūt interesei par to, kas ar viņiem notiks tālāk.


Kas ir mūsu varoņi, un kādas ir viņu motivācijas?

Tēvs – Džeimijs (Ārons Teilors-Džonsons), ar kuru viss ir diezgan saprotami. Viņa motivācija ir doties pakaļ dēlam un sameklēt viņu. Mēs iepazīstam viņa raksturu – viņš var būt bargs, rīkoties nepareizi, taču rīcībai noteikti ir savi iemesli. Bet, kad filmas uzmanība pārslēdzas uz Džeimija dēlu, Džeimijs pats pilnībā pazūd no filmas. Varonis it kā ir saprotams, taču ir grūti just viņam līdzi, jo mums nav paskaidrots, kāpēc viņš tāds kļuvis un kas ar viņu ir noticis.

Māte – Aila (Džodija Komere). Nomira. Ievērojama daļa filmas tiek veltīta šai varonei, taču tad viņa nomirst, un tas arī ir viss. Ailai kā personāžam bija savs iemesls eksistēt – viņa ir dēla motivācija rīkoties un iesākt filmas sižetu. Saite starp dēlu un māti filmā tiek atainota spēcīgi. Taču Ailas nāvei bija jākļūst par lūzuma punktu dēlam, pārmaiņu katalizatoram, taču dēls notikušo uztvēra ļoti viegli. Par Ailu ir grūti pateikt kaut ko vairāk, it sevišķi, ņemot vērā, ka viņa stāstā vairs nefigurēs.

Doktors Kelsons (Reifs Fainss) – interesants varonis ar savu filozofiju. Taču viņš uzrodas, mēs viņu iepazīstam… un viņš pazūd. Būs interesanti pavērot viņu turpmāk.


Un tad mēs nonākam pie tā, ka visa šī daļa ir veltīta dēlam – Spaikam (Alfijs Viljamss)–, un tieši par viņu ir visvairāk jautājumu.
Kāda ir viņa motivācija un konflikts? Viņš vīlās, ka tēvs viņam melo, un nolēma aizvest mirstošo māti pie ārsta. Pēc filmas notikumiem viņš nolemj dzīvot viens mežā, līdz stāsta noslēgumā satiek savādi tērptos cilvēkus kostīmos.
Mums parāda, ka Spaiku motivē naids pret tēvu, jo tēvs, viņaprāt, necenšas palīdzēt mātei un arī krāpj viņu. Scenārijs mums rāda to, ka Spaiks necieš, kad viņam melo.

Spaikam īsti nav konflikta ar nometni, un viņu nemotivē vēlme atriebties. Viņš satiek ārstu, kurš pieliek punktu mātes ciešanām. Iepriekšējās ainās mēs redzējām, ka Spaiks atteicās pieņemt patiesību par mātes likteni, taču ārsts viņam iešāva trankvilizatorus un atņēma māti bez iespējas atvadīties. Šo noteikti var uztvert kā nodevību, bet Spaiks to pieņem diezgan mierīgi.

Balstoties uz to, cik impulsīvi viņš rīkojas, aizmūkot no nometnes “sīkumu” dēļ, iespējams, viņš tagad būs pārpildīts ar naidu, jo viņam atņēma māti. Taču nē – Spaiks šo faktu pieņem, jo iepriekšējā ainā ārsts Kelsons deva mācību: memento mori – atceries par nāvi. Iepriekš ļoti impulsīvais bērns Spaiks, kas visu redz caur bērnišķīgu prizmu un kurš nevarēja pieņemt to, ka tēvs krāpj māti, tagad var pieņemt to, ka ārsts viņa māti ir nogalinājis.

Vienā ainā māte pateica Spaikam, ka viņa zināja par vēzi un neteica viņam. Viņam sameloja viņa paša māte – tam taču būtu jābūt diezgan sāpīgam brīdim Spaikam. Taču nē, šis fakts uz viņu nekā neiedarbojas. Kopumā Spaikam nav iekšējā konflikta, un viņš ir diezgan “chill guy”.

Pēc šiem visiem notikumiem filma beidzas, un vienīgā intriga, kas mums paliek, ir kostīmos tērptā banda, kas uzrodas uz ekrāna tikpat negaidīti kā filmas beigas. Mēs visu filmu būvējam Spaiku kā varoni, bet viņš vienkārši klīst apkārt – nav pat īsti skaidrs, kas tad viņš ir filmas beigās. Jāsaka, ka nav arī intereses uzzināt, kas ar viņu notiks turpmāk .Filmā ir maz varoņu, kam var just līdzi, jo varoņu gandrīz nav! Tikai Spaiks.

Iedomājieties, ja, piemēram, atklātos, ka tēvs visu laiku nēsāja medikamentus mātei, bet nometne viņam aizliedza to darīt, jo resursi ir limitēti un viņu nevar izglābt. Dēls to uzzina, un viņam ir konflikts ar nometni un tēvu, jo ir netaisnības sajūta. Šajā gadījumā mēs justu līdzi arī tēvam, redzot, ka viņš centās darīt kaut ko lietas labā, bet nometnes noteikumi to neļāva. Te arī varētu parādīt nometnes stingros izdzīvošanas noteikumus – nedrīkst tērēt resursus cilvēkiem, kuri nenes labumu nometnei. Šādas morālās dilemas un konflikta filmā pietrūkst.

Mums nav par ko pārdzīvot, kas arī ievērojami mazina intrigu par stāsta turpinājumu. Visa filma ir veltīta Spaikam, bet viņu kustina sižets un apstākļi, nevis motivācija un raksturs.
Protams, es gaidīšu turpinājumu, jo man ir ticība Gārlanda scenārijam. Taču vilšanās sajūta pēc filmas noskatīšanās tomēr nepamet. Iespējams, uz šo filmu varēsim lūkoties labvēlīgāk, kad varēs novērtēt visu triloģiju.

“28 gadus vēlāk” joprojām ir skatāma kinoteātros!