“Avengers: Age of Ultron” līdzi stiepjas gara cerību nasta (kā gan citādi), un galvenais jautājums vairs nav par to, vai filma ir izdevusies, bet gan par to, vai autoriem ir izdevies šīs cerības attaisnot… Atbilde ir gan nē, gan jā. Kapēc tā – sīkāk tekstā:

Kas, ko, par ko un pret ko, cerams, jāskaidro vairs nav – pēc fakta šī ir 11 (!) filmu starp-kulminācija (viens no “nē”), visi liekie pasažieri jau sen ir izkāpuši ārā no vilciena, tapēc droši braucam tālāk, jo, vadoties pēc Marvel filmu kases panākumiem, ekspresī jau sēž pus-pasaules. Kases panākumi patiesībā arī būs noteicošais šajā stāstā par to, ka tev it kā (“it kā”) ir 30, ceturdaļgadsimta krīze sen kā garām un interesē pavisam citas lietas un cits kino… kas tiek atspēkots filmas pat ne 5. minūtē, bet 5. sekundē (paši sapratīsiet), kad strauji mostas iekšējais bērns, gribas kāpt ar kājām uz kinoteātra krēsla, kliegt, svilpt, skaļi aplaudēt un visādi citādi izrādīt savu sajūsmu par uz ekrāna notiekošo. Jo nu, ****, Atriebēji!

Un radīt šādas sajūtas konkrētam, pat kino pārbarotam indivīdam – nav joka lieta, bet mēs te runājam par pus-pasauli! Skaidrs, ka 95% mūsdienu kino ir labi ieeļļota mārketinga mašīna, kuras uzdevums ir pārdot šai pus-pasaulei, būtībā, jebko. Bet tāpat ir skaidrs, ka cilvēki, savā būtībā, nebūt nav muļķi (šoks!), un, pat ja ir iespējams nopirkt to uzmanību, to mīlestību nopirkt diez vai izdosies – kā to ir pierādījuši neskaitāmi komerciāli veiksmīgi, bet tautā nemīlēti projekti. Tad nu šeit ir tas gadījums, kad jāpērk būs tikai uzmanība, jo skatītāju mīlestība “Atriebējiem” pieder tāpat, un pelnīti – visaugstākās klases izklaide, perfekts fanservice, teicams iemīļoto varoņu sāgas turpinājums un viss pārējais, ko vien varat iedomāties. Bez jokiem, gandrīz katrā filmas kadrā var just tās veidotāju un Džosa Vīdona personīgi CENTĪBU, labi apzinoties, ka veido sīkvelu vienai no visu laiku populārākajām filmām, no kuras gaida “lielāk un vairāk”, un cenšoties neiekrist šajās lamatās – kas viņiem diezgan veiksmīgi arī izdodas, un par to vien tie jāapsveic un jāgodā.

Protams, ka neiztiks bez darvas piles, varbūt pat vairākām. Visvairāk filmai, diemžēl, kaitē episkās cerības, ar kurām negaidījām iepriekšējo daļu, un, lai cik Vīdons necenstos, šis vairs nav nedz teicamais starts, ne arī episkais fināls, bet gan pieturvieta pa ceļam uz… un te mums jāatzīst, ka mēs paši vairs nezinam, uz kurieni. Bezgalīgajā sīkvelizācijā, kura ar Marvel palīdzību ir pārgājusi pilnīgi citā līmenī (visas filmas ir reizē viena otras sīkveli un prīkveli), mēs vairs nespējam uztvert šīs filmas kā atsevišķus darbus, katrā no tām saskatot turpinājumu jau redzētajam un tīzeri vēl tikai gaidāmajam, un visaktīvāk apspriežot nevis to dramaturģiju vai viengabalainību, bet gan dāsni izbārstītos hintus uz nākotnē gaidāmajām filmām, varoņiem un notikumiem. Iespējams, ka tā ir jauna kino skatīšanās ēra, un, iespējams, ka tas ir labi, bet tas noteikti atstāj savu iespaidu par konkrēto filmu, kuru tās autori gribētu prezentēt kā atsevišķu, pabeigtu darbu – bet diez vai sanāks.

Īpaši tādēļ, ka drīz tās būs grūti atšķirt vienu no otras – jau šeit Vīdona raksturīgajam stilam ir palūgts “piesēst”, priekšplānā izvirzot globālo, unificēto “Marvel filmu” stilistiku, kā rezultātā šī daļa visvairāk atgādina “Atriebēju” un “Kapteiņa Amerikas 2” stilistisko pēcteci, bet nākamajās, jau anonsētajās “Atriebēju” daļas (“Avengers: Infinity War”, 2018. un 2019. gadā), neviens normāls cilvēks vairs nevarēs atšķirt, kurš tad ir filmu režisors. Edgars Raits vēl laicīgi aizlaidās, ja saprotiet, par ko es…

Bet tie visi ir sīkumi, jo mūsu priekšā vairs nav vienkārši kino, bet gan Marvel PLĀNS par to, kā mainīt supervaroņu filmas, to patērēšanu un visu kino līdz ar to – cik tas ir labi vai slikti, to rādīs laiks, bet viss jaunais sākumā vienmēr nāk grūti (jo radikālāks, jo grūtāk), un, kamēr vien viņu filmas ir tik izklaidējošas, meistarīgi veidotas un iekšējo bērnu iepriecinošas, kā šī, es droši lieku savu parakstu zem šī plāna!

“Atriebēji: Ultrona laikmets” kinoteātros un īpašajā “Kinoblogeri piedāvā” seansā – jau 1. maijā!