Šis blogs ir veltījis gana daudz tekstu Stethemogrāfijai (arī #tēmturis tepat) un pārsvarā sajūsminātos toņos – un, būsim godīgi, bija arī par ko. Mainoties laikiem un vecajām grāvējfilmu zvaigznēm novecojot, nomirstot, novecojot, kļūstot par vati vai pompoziem, egocentriskiem maniakiem (konkrētos varoņus zem epitetiem salieciet, lūdzu, paši), Stethems negaidīti izrādījās tas “pēdējais grāvējfilmu varonis”, par kuru tik daudz runāts un jokots. Un savā ziņā arī kvalitātes garants, ja jums patīk, ko viņš piedāvā, – harizmātisks, pašironisks, kad vajag – nopietns, kad vajag – smieklīgs, jebkurā žanrā (no sci-fi “Death Race” un “The One” līdz žilbinošam uznācienam Pola Fīga komēdijā “Spy”) un budžeta kategorijā, tostarp arī kā goda viesis citās franšīzēs (“Fast & Furious”, “The Expendables”).
Jūs jau laikam saprotat, ka šāds ievads velk uz kaut ko negatīvu, un tā arī būs, bet nedzīsim zirgus – vispirms apsmadzeņosim Stethema lomu mūsdienu komerckino struktūrā, kurā, lai ko arī jūs domātu, finansiāli valda action un horror (divi pārdotākie žanri straumēšanas platformās un starptautiskos tirgos), nevis supervaroņu kino vai kas cits, ko jūs pavisam nesen redzējāt kino un kas joprojām paliek ļoti augsta riska investīcija. Atgriežoties pie Stethema kā “pēdējās grāvējfilmu zvaigznes” (tam pa pēdām min Džerards Batlers, kā arī Liams Nīsons un pat Ārons Ekharts, bet tie ir tālu, tālu iepakaļ), aktiera stabilais sniegums žanrā pēdējos 15+ gadus (varam kā atskaites punktu ņemt 2011. gadu, kad Stethemam iznāca “The Mechanic”, “Blitz” un “Killer Elite”, bet uzreiz pēc tam “Safe”, kas visas turas uz viņa vārda un star power) noveda pie skaitliski lielas un ļoti lojālas skatītāju grupas, kas ir gatava “apēst” pilnīgi jebko ar Stethema piedalīšanos. Bet ko mēs darām, kad ir ilgi un cītīgi strādāts (un daudz ciests – aktierim ir 59 gadi, ļoti garšo alus, bet viņš izskatās vismaz 20 gadus jaunāks…) un sasniegts punkts, kad viss iepriekš padarītais nu jau strādā tavā labā? Protams, ka dodamies pelnītā atpūtā!
Un radošos projektos (kas kino, bez šaubām, ir, arī Stethema kino, lai ko jūs teiktu) tas nozīmē atteikšanos no jebkāda veida riskiem, papildu pūlēm un eksperimentiem – tas viss jau ir darīts, tagad jāplūc darba augļi! Tādēļ, ņemot piemēru no Dveina Džonsona karjeras trajektorijas (kur pēdējās desmitgades laikā The Rock nobēra mūs ar pilnīgi vienādiem, absolūti generic grāvējiem un komēdijām bez mazākās izdomas vai riska), arī Džeisons platā solī iesoļo savas karjeras “slop” posmā – stadijā, kurā mūs sagaida pilnīgi vienādas, slinki veidotas un, pats galvenais, pat viņa kvēlākajiem faniem garlaicīgas grāvējfilmas, kurās Stethems vairs ne strādā, bet “atstrādā”.
Salīdzinājums ar The Rock ir vietā, jo Stethems savas jaunākās filmas producē pats (caur savu kinokompāniju ar visu izsakošo nosaukumu “Punch Palace”), scenārijus izvēlas pats un režisorus piemeklē pats – tādus, kas neko lieki neprasa, pretī nerunā, ļauj no rītiem ilgāk pagulēt un vakarā pinti iedzert. Kas filmēs (“ceps augšā”) filmas ātri, gana kvalitatīvi un ar partneriem precīzi atrunātajā laikā, jo Stethems vairs nav aktieris – tas ir zīmols, kuram jāpiegāda solītais. Ne mazāk, bet noteikti arī ne vairāk – jo kāpēc, ja par to neviens papildus nemaksās?
Nonākot pie “Mutiny”, par pašu filmu patiesībā neko pat īsti nav ko teikt – vienkāršs scenārijs, puslīdz normāli nofilmēts, nokrāsots un ieskaņots, bet mēs taču neskatāmies Stethema filmas, lai vērtētu scenāriju vai kinematogrāfiju, vai ne? Un te mūs sasniedz tas vājprātīgais slinkums, kurš jau sāk atgādināt Sīgala karjeras vēlo posmu – kautiņi ir vienkārši garlaicīgi (un to ir kritiski maz), nofilmēti pilnīgi bez izdomas un enerģijas, ātrā montāža maskē Stethema nevēlēšanos kustēties vairāk, nekā ir minimāli nepieciešams (vai vēlēšanos ātrāk skriet pēc pintes, izdomājiet paši), nav pat nevienas sulīgas frāzes, ļaundara slepkavības vai “Whoa!” momenta pa visu filmu. Laikā, kad blakus kinozālē / blakus ikonā ir pieejami “The Furious” vai kaut vai Deivida Līča/“87Eleven” producētie grāvēji ar pārdomātu un inovatīvu action, šis ir absolūti nepiedodami – Stethems vairs nepiegādā to vienīgo vērtību, kuras dēļ viņa filmas vispār tiek skatītas.
Vai šīs ir Stethema “kvalitatīvās” ēras beigas? Vēl ne, jo kā galveno problēmu es te redzu viņa alkatību/skopumu, bet noteikti lemtspēju trūkumu – paralēli šiem pašizvēlētiem un paškontrolētiem “projektiem” aktieris turpina sadarboties režisoriem, kuri tomēr ir mazāk vadāmi un pielaidīgi. Tādiem kā Deivids Eirs (gaidāmā “John Doe”), Deivids Līčs (gaidāmā “Jason Statham Stole My Bike”) un pat vecais cīņubiedrs Gajs Ričijs (gaidāmā “Viva La Madness”), un arī indonēziešu imports Timo Tjahjanto (gaidāmā “The Beekeeper 2”), cerams, izrādīsies Stethemam par cietu (kokos)rieksts.
Protams, arī šajos projektos visu izšķirs ego cīņa – režisoru mēģinājumi uztaisīt labāku kino var atdurties pret Stethema vēlmi kapitalizēt jau iegūto slavu (trešais joks par pinti te būtu par daudz), bet tā var arī rezultēties – īpaši Gaja Ričija gadījumā – kopīgā vienotībā pagulēt uz vecajiem lauriem, ar pinti rokās (re, tomēr sanāca). Bet nu šīs četras (!) filmas vēl noskatīsies, pirms pavisam slēgt šīs durvis ciet.
Bet par “Mutiny” – stabils 2/5, un arī tikai vecās draudzības vārdā.
