Baza Lurmana “Elviss” ir neizdibināma parādība – teju trīsstundīga ballīte, kas uz “uz papīra” it kā ir par rokenrola karali, bet realitātē šķietami nesaprot, ko tā galu galā grib par Elvisu Presliju pateikt. Bet, zinot to, kāds ir Bazs Lurmens, iespējams, ka tā neko nemaz negrib pateikt un vienkārši grib dejot. Līdz ar to gandrīz nejaušā kārtā filma, nepasakot neko, pasaka ļoti daudz, bet pašam Lurmenam to izdarot neapzināti. Tas savukārt nozīmē, ka pie mums ir nonākusi muzikāla vājprāta filma, kas Bazam netīšām ir izdevusies interesantāka, nekā viņš to varētu pat būt iecerējis – tieši sava haotiskā magnētiskuma un paradoksālās bezjēdzības dēļ.
Stāstīt, par ko ir filma, jēgas nav, jo, pirmkārt, pamata faktus par Elvisu Presliju zinās teju ikkatrs filmas skatītājs un, otrkārt, nevarētu gluži apgalvot, ka filmai faktuāla precizitāte ļoti rūpētu. Patiesībā pat gandrīz ir vēlams pirms filmas bruņoties ar kādu mazumiņu enciklopēdiski sausas informācijas par Preslija dzīves līkločiem, lai virpuļojošajā skrējienā cauri viņa biogrāfijai pieturvietās paši varētu papildināt iztrūkstošo kontekstu (no Baza sanāktu visnotaļ slikts gids). No otras puses, nav gan arī vērts īpaši pūlēties, jo kāpēc to darīt, ja tā vietā var ballēties?
Fakti kļūst jo īpaši mazsvarīgi, kad varam ballēties ar tādu ikonu, kāds bija un joprojām ir Preslijs. Daudziem, visticamāk, neatbildams būs jautājums par to, kad pirmoreiz vispār uzzinājāt par Elvisu Presliju vai izdzirdējāt kādu viņa dziesmu. Viņa veikumi un tēls ir tik ļoti ieauguši popkultūrā, ka viņa imidžu uzsūcam ar visu pārējo kultūrslāni – arī es nevaru norādīt uz precīzu brīdi, kad manā redzeslokā nonāca Preslijs. Iespējams, tas bija ar viņa Ziemassvētku dziesmām, kuras atceros skanam mājās svētku laikā*. Iespējams, daži, tostarp es, pat varētu iekšēji debatēt par savdabīgu “vista vai ola” jautājumu – vai par Presliju sākotnēji uzzinājām no viņa paša daiļrades vai iepazinām viņu no atdarinātāja kādā filmā vai seriālā?
“Elvis” šķietami, uzskata, ka mums, mirstīgajiem, Presliju nekad nebūs saprast, jo tas ir vienkārši neiespējami. Tāpēc filma mūziķi prezentē vairāk kā fenomenu, uz kuru mēs varam vien nolūkoties paplestām acīm. Iespējams, tas arī ir iemesls, kāpēc filma ir veidota nevis no paša Elvisa perspektīvas, bet gan no viņa ilggadējā menedžera Toma Pārkera skatupunkta – jo pašā Elvisā mēs nekad neielīdīsim, lai kā censtos. Lurmens Ostina Batlera atveidoto Elvisu ārkārtīgi bieži skatītājiem rāda no aizmugures, no sāniem, starmešu apspīdētu, ar spiedzošo un kliedzošo pūli tālumā. Līdz ar to viņš kļūst mums vēl nepieejamāks – viņš eksistē kā figūra pjedestāla augšā, līdz kurai mēs varam aizsniegties fiziski, bet, nostājoties blakus, tāpat nespēsim ieurķēties viņā iekšā un izzināt viņa talanta un šarma noslēpumus. Tas pats notiek arī ar tuvplāniem, kas mijas ar distancēto vērošanu, – šajā gadījumā Bazs, iebāžot kameru Batleram tieši sejā, pielūdzēju vārdā it kā pabāž Elvisu zem mikroskopa, uzdodot jautājumu “kā tu to spēj?”, tajā pašā laikā labi apzinoties, ka ne viņš, ne kāds cits, ieskaitot pašu Elvisu, uz to atbildēt nespētu. Bet Bazu tas neuztrauc, jo, jūs uzminējāt, beigu beigās mums ir iegansts ballītei.
Šeit varētu arī vilkt dažas paralēles ar “Bohemian Rhapsody”, kuru varam vainot pie pēdējo pāris gadu Holivudu īpaši pārņēmušā entuziasma mesties veidot muzikālās biogrāfijas. Gan “Bohemian Rhapsody”, gan “Elvis” savus centrālos varoņus – Frediju Merkūriju un Elvisu Presliju – līdz galam neizprot, bet starp abām filmām ir interesanta atšķirība. Abi mūziķi ir personības, kas ir tik ļoti lielākas par dzīvi (“larger than life”), ka viņiem piekļūt un izprast viņu suģestējošās spējas ir vienkārši neiespējami (pat Toma Krūza IMF ar šo misiju netiktu galā). Bet, ja “Bohemian Rhapsody” Merkūrija teju pārdieva statuss pašu filmu šķietami biedēja, tai mēģinot Merkūriju izmisīgi iestūķēt rāmī, kurā viņam nav vietas, tad Lurmens rīkojas krietni relaksētāk. Viņš Batlera Elvisu palaiž absolūtā brīvgaitā, vērojot viņu no distances un ļaujot viņam būt viņam pašam – brīžiem pat aizmirstot par viņu, tā vietā iegrimstot sajūsminātās publikas iekarsušajās sejās un pagriežot skaļāk, lai dziedam līdzi.
Lurmena gandrīz neieinteresētība urķēties paša Elvisa dvēselē drusku pat liek pārdzīvot par Ostinu Batleru, kura sniegumu filma varētu izcelt vēl vairāk. Viņš Elvisa lomā paveic fantastisku darbu, šķietami saslēdzoties ar rokenrola karali kādā mums pārējiem netveramā frekvencē. Ir skaldīts daudz matu par to, cik viņš ir vai nav vizuāli līdzīgs īstajam Preslijam, bet tas viss kļūst mazsvarīgi brīdī, kad redzam Batleru darbībā. Batlers iemieso Elvisu viņa ikoniskumā līdz pēdējam (nesaskaldītajam) matiņam, kas safrizētās šķipsnās krīt pāri viņa pierei. Viņš zina, ka ir mūsu ballītes neizdibināmais diriģents, un mēs kāri tveram katru viņa kustību. Batlers spēj likt noticēt tam, ka Elviss, būdams savas karjeras virsotnē, būtu spējis publiku novest līdz delīrijam ar vienu mazā pirkstiņa vēzienu vien.
Filmas aizrautība patrakot kopā ar Elvisu ir sevī ievelkoša, bet tā nav imūna pret kritiku – jo īpaši, ja atceramies par Preslija dzīves ne tiem glaimojošākajiem brīžiem, kuru atainojumā uz ekrāna ir manāmas Preslija bagātību (un dziesmu tiesību turētāju) pārvaldītāju ķetnas. Jāatzīst gan, ka, piemēram, filmas radošais piegājiens Elvisa un Priscillas gadu starpības problēmai (kad abi iepazinās, Elvisam bija 24 gadi, bet Priscillai… 14) ir tik klaji bezkaunīgs, ka to gandrīz varētu apbrīnot, ja vien filmas nevēlēšanās kritizēt savu elku neatstātu nedaudz nepatīkamas piegaršas mutē (filma neizvairās pieminēt gadu starpību, bet izdara to tad, kad Priscillai ir ap 30 un Elvisam ap 40 – matemātiku par iepazīšanās brīdi attiecīgi atstājot skatītāju ziņā). Šeit arī neredzēsiet Elvisu viņa nāves brīdī, par kura apstākļiem arī zina teju ikviens, – pirmkārt, tas neiederētos Baza “ballīte!” atmosfērā, un, otrkārt, viņam to arī neviens neatļautu darīt, pat ja būtu tāda vēlme. Diskutēt varētu arī par Lurmena & co vēlmi rādīt ar apsūdzošu pirkstu tikai Pārkera virzienā – tā ļoti daudz vainas par to, ka Elvisa dzīve aprāvās tur, kur tā aprāvās, uzveļ tieši uz Pārkera pleciem, pašam Elvisam liekot izskatīties teju nevainīgam savos likteņa smagākajos pārbaudījumos (turklāt Toma Henksa karikatūriskais sniegums Pārkera lomā lec ārā pat šādā pasākumā, kur viss ir uzgriezts uz 11).
Mūzikas vēstures pētniekiem droši vien arī būs savs viedoklis par to, kā filma risina seno jautājumu – vai Elviss cieņpilni aizņēmās muzikālo stilu no iemīļotajiem tumšādainajiem māksliniekiem vai arī vienkārši izmantoja savu baltādaino sejiņu, lai, tā teikt, plūktu laurus par grupu darbu, kur visu izstrādi veica citi, bet viņš vien ieradās uz prezentācijas dienu, nošarmējot pasniedzēju un saņemot desmitnieku par citu pūlēm. “Elvis” nepārprotami uzstāj, ka Presliju no sirds ir iedvesmojuši viņa līdzgaitnieki no afroamerikāņu muzikālās sabiedrības. Filma turklāt muzikālajā ziņā šķietami nodod stafeti tālāk – ja Elviss savā mūzikā aizņēmās un iedvesmojās no citiem, tad nu viņa darbi tiek remiksēti un pārveidoti un kalpo kā iedvesma mūslaiku māksliniekiem, kuri filmā un tās skaņu celiņā burtiski sadziedas ar pašu Elvisu, neskatoties uz to, ka viņus un rokenrola karali šķir vairāki gadu desmiti. Pēc filmas noskatīšanās tās saundtreks straumēšanas platformā ieslēdzas teju automātiski, un izslēgt to būs grūti vēl ilgi.
Taču arī šajā muzikālajā ziņā gandrīz gribas uzdot jautājumu – cik lielā mērā Bazs Lurmens šīs paralēles un nolasāmo dziļāko jēgu ir iekļāvis apzināti un cik lielā mērā Bazs ir vienkārši Bazs, kurš tiktāl nemaz neaizdomājas un kuram šādi stiķi sanāk nejauši? Lurmens jau izsenis ir spēlējies ar modernām dziesmām tām neierastos kontekstos (un par to arī mēs viņu mīlam un joprojām klausāmies gan “Romeo + Juliet”, gan “Moulin Rouge!”, gan “The Great Gatsby” skaņu celiņus), taču tam ne vienmēr ir bijusi dziļāka jēga. “Elvis” gadījumā gan šāda amizierēšanās it kā nav bijusi pilnīgs pašmērķis pati par sevi – ja klausāties “Elvis” paplašināto skaņu celiņu “Spotify” platformā, tur atradīsiet dažus iestarpinājumus ar komentāriem no Baza, kur cita starpā viņš piemin, ka filmā dzirdam daudzus mūslaiku mākslinieku “duetus” ar Elvisu tāpēc, ka pašam Elvisam dzīves laikā ar duetiem diez ko aizrauties neļāva, un to nu tad varam kompensēt tagad. Bet varbūt Bazam vienkārši likās, ka būtu forši, ja filmā skanētu Eminems, Doja Cat, Diplo un kas tik vēl ne. Un ir grūti ar viņu strīdēties, jo, lai cik arī savādi tas liktos, filmas maniakālā enerģija, kuras pulsu nodrošina šie un citi mākslinieki kopā ar pašu Elvisu, sevī ierauj – gribi to vai ne.
Bet, ja atgriežamies pie filmas un tās stāsta, tad iepriekšējās pieredzes ar Lurmenu nevieš pārliecību, ka “Elvis” nolasāmās dziļākās pārdomas par rokenrola karali un viņa statusu ir iekļautas ļoti apzināti. “Romeo + Juliet” stāsta nopelni tomēr paliek Šeksim. “Mulenrūža” ir šarmanta savā stāstnieciskajā viekāršībā. To, ko Bazs gribēja pateikt ar “Australia”, varbūt uzzināsim, kad viņš to pārmontēs kā seriālu. Savukārt “The Great Gatsby”, ar kuru “Elvis” gribas salīdzināt pirmām kārtām (kaut vai gliteru daudzuma dēļ), bija graujoša savā neizpratnē par Ficdžeralda romānu**.
Varbūt, ka, līdzīgi kā “The Great Gatsby”, kas, iespējams, ir vienkārši neekranizējams darbs, arī Elvisa Preslija dzīve uz ekrāna nav pārceļama tā, lai mēs spētu viņu patiešām izzināt. Bet tas vien, ka kāds tev apgalvo, ka lieta nav izdarāma, nenozīmē, ka to tomēr nav vērts mēģināt paveikt – pat ja lieta jau no pirmā acu uzmetiena ir sīzifiski bezcerīga, varbūt tu labi pavadīsi laiku. Ja filmas eksistences jēgai pieejam no šāda YOLO skatupunkta, tad Bazs Lurmens, cilvēks, kurš, šķiet, nav spējīgs paiet garām nevienam blingam, to neieliekot filmā, un kurš jau izsenis ir mācējis iegriezt fantastiski krāšņas kino ballītes, varbūt tad tieši arī ir perfektais režisors stāstam par Elvisu, kuru izstāstīt pa spēkam nav nevienam.
Jo galu galā, kā savulaik teica pats Karalis un vēlreiz citējot dziesmu, no kuras nācis recenzijas nosaukums, – “a little less conversation, a little more action, please”.
“Elvis” jau skatāma Latvijas kinoteātros!
P.S. Par “Elvis” parunājām arī “Kino Kulta” podkāstā!
* Tām gan ir visas iespējas būt brutālām muļķībām, jo nebūtu pirmā reize, kad kāda bērnības atmiņa, par kuru esmu svēti pārliecināta, izrādās manas fantāzijas auglis. Mammu, ja lasi, lūdzu, veic faktčeku.
** F. Skots, ļoti iespējams, kapā griežas uz riņķi kā vilciņš, zinot, ka daudziem pirmā asociācija ar viņa darbu nu ir Leo gifs, kurā viņš, uguņošanai bliežot fonā, paceļ glāzi šampanieša. No otras puses, tikpat labi ir arī iespējams, ka Ficdžeralds tikai paraustītu plecus un mestos līdzi baļļukam.
