Mēs visi esam redzējuši, kas notiek ar cilvēku, kurš viens pats nonāk uz neapdzīvotas salas un sadraudzējas ar volejbola bumbu. Bet ja nu Vilsona vietā būtu kaut kas cits, teiksim – runājošs cilvēka līķis? Kā būtu, ja šis ķermenis būtu noderīgs dažādiem neiespējamiem pielietojumiem, gluži kā īsts Šveices armijas nazis? Izrādās, ka iznākums ir visai lieliska filma, kuru ir grūti ielikt jau ierastajos žanru rāmjos. Un tai pat ir brīnišķīga nosaukuma lokalizācija – “Mans draugs – nenopietns līķis”!
Henks – vīrietis, kuram šajā filmā neveicas, – pagaidām nezināmu (bet vēlāk svarīgu) apstākļu rezultātā ir nonācis uz vientuļas salas. Vilsons arī nekur apkārt nemētājas, un visādi citādi cerību izdzīvot nav nekādu. Tā nu Henks, jau filmai sākoties, apmet cilpu sev ap kaklu, lai pieliktu punktu savām mocībām. Te pēkšņi krastā izpeld Daniels Redklifs (šajā filmā sauciet viņu par Meniju) un ātri vien puiša dzīvi apgriež kājām gaisā. Vienīgā problēma – Menija vairs nav starp dzīvajiem. Bet viss ir kārtībā, jo tieši šis līķis palīdz Henka mājupceļu padarīt par viņa dzīves neaizmirstamāko piedzīvojumu.
Īsts skatīšanās piedzīvojums tiek sagādāts arī skatītājiem, un tā pamatā nav pat filmas galvenā līķa brīnumainie pielietojumi, kuri sākas jau ar vieniem no krāšņākajiem sākuma titriem, kādi kino jebkad ir redzēti. Vēl lielāku saviļņojuma sajūtu rada abu personāžu dialogi, jo Henka centieni izskaidrot līķim it kā elementāras lietas noved viņu pie vairākiem secinājumiem par sevi un saviem daudzajiem uztraukumiem un bailēm un dažbrīd pat liek aizdomāties par to, ka savā ziņā katrā no mums kaut nedaudz mīt šāds Henks, kuram ir kauns palaist gāzi citu cilvēku sabiedrībā. Un pirdienu šeit netrūkst, jo Pols Deino Henka lomai pieteicās tieši abu režisoru teiktā dēļ (kuriem es pilnībā piekrītu): “Šī ir filma, kuras pirmais pirdiens liks jums smieties, bet pēdējais – raudāt”.
Baiļu pārņemtā Henka un viņa nenopietnā līķa ceļojumu pavada arī nedaudz savāds, toties skaists operatora darbs, bet jaukais skaņu celiņš jūs kādu brīdi vēl pavadīs arī ārpus kinoteātra (un bonusa punkti tiem, kas filmā atpazīs mūzikas autora cameo). Filmu dzen uz priekšu arī aizraujošs un brīžiem pat pārsteidzošs sižets, bet diemžēl stāsta temps nav pietiekami pārdomāts, tādēļ nebrīnieties, ja brīžiem paliek garlaicīgi vai pat pamanāt sevi aizplūstam paši savās domās, palaižot garām kādu svarīgu filmas mirkli.
Redklifs bija tik ļoti iejuties savā lomā, ka lielākoties trikus pildīja pats, aizvietojot savu gumijas atveidojumu.
Bēda ir maza, jo pat ar savu nepateicīgo ritmu šī filma jūs pārsteigs nesagatavotus. Tā jūs iedrošinās darīt to, no kā iepriekš ir bijis bail, kaut vai palaist gāzi tad, kad citi ir apkārt. Un, ja tomēr ne, tad vismaz kopā ar Henku novērtēsiet skaistākos savas dzīves mirkļus, lai arī cik īsi tie nebūtu. Bet, kas ir pats labākais, tā vietā, lai bāztu faktus skatītāju sejās, filma to visu prasmīgi paslēpj aiz Henka un Menija trakulībām. Viss, ko vēl varu piebilst, – šī, neapšaubāmi, ir visu laiku labākā filma par vīru, kurš no neapdzīvotas salas glābjas ar multifunkcionāla līķa palīdzību! 9/10
