Šī gada 6. martā kino pirmizrādi piedzīvoja filma “Neredzamais cilvēks” (“The Invisible Man”), tomēr līdz ar ārkārtējās situācijas izsludināšanu valstī tās mūžs kinoteātrī bija visnotaļ īss. Taču nu filma ir skatāma arī straumēšanas platformās mājās, un ir vērts par to atgādināt tagad – kā nekā oktobrim piestāv šausmu stāsti!
Filma sākotnēji bija daļa no “Universal Pictures” ieceres atdzīvināt briesmoņu filmu franšīzes darbus, tostarp 1933. gada filmu “Neredzamais cilvēks”, kas balstīta uz 1897. gadā izdoto H.G. Velsa romānu. Tomēr pēc 2017. gada “Dark Universe” sērijas filmas “Mūmija” ar Tomu Krūzu galvenajā lomā neveiksmes, toreiz ar Džoniju Depu paredzētās “Neredzamā cilvēka” filmas uzņemšana tika atcelta. Tās vietā tapa šī “The Invisible Man” pilnmetrāžas versija. “Universal” kompromiss bija budžets – sadarbībā ar mazbudžeta šaušalu ekspertiem studijā “Blumhouse” šī filma tika veidota ar tikai 7 miljoniem ASV dolāru, un, salīdzinot ar “Mūmiju”, kas izmaksāja aptuveni 125 miljonus ASV dolāru, tā tik tiešām ir niecīga summa.
“Neredzamā cilvēka” režija tika uzticēta šausmu filmu “Zāģis” scenārija idejas autoram, austrāļu scenāristam un režisoram Lī Vonelam, bet galvenajā jeb Cecīlijas lomā iejūtas talantīgā amerikāņu aktrise Elizabete Mosa (“Kalpones stāsts”, “Mad Men”). Cecīlija aizbēg no vardabīgā dzīvesbiedra Adriana, kurš ir miljonārs, zinātnieks un pionieris optikas jomā. Ar māsas palīdzību viņa tiek nogādāta pie drauga Džeimsa, kurš dzīvo ar savu pusaugu meitu un palīdz Cecīlijai atlabt no traumatiskās pieredzes. Kādu dienu Emīlija paziņo jaunumus, ka Adrians izdarījis pašnāvību, tomēr Cecīlija tam netic. Viņa apgalvo, ka kāds viņu vēro.
“Tas, ko tu nevari redzēt, var tevi ievainot” – tāds ir filmas sauklis. Tā ir īpaši aktuāla tēma šobrīd, kad par īstiem briesmoņiem sabiedrībā tiek arvien vairāk runāts presē, piemēram, “Me Too” kustības aizsāktajā dialogā. Tā ir skaudra filma par vardarbību ģimenē un tās sekām un viennozīmīgi spēcīga gan izpildījumā, gan tās pamatidejā. Vēlētos ierindot “Neredzamo cilvēku” pie sociālā trillera apakšžanra – filmām, kuras ar spriedzes un šausmu elementiem atspoguļo sabiedrības grupu apspiešanu. Ļoti veiksmīgs šī apakšžanra piemērs ir nesen veidotā Džordana Pīla filma “Get Out”, kas ar šausmu elementiem apspriež rasu atsvešināšanos. “Neredzamais cilvēks” vērš uzmanību rētām, par kurām klusē daudz sieviešu, kas cietušas no psiholoģiskas manipulācijas, konkrētāk, “gaslighting”.
Protams, filmas komerciālās veiksmes pamatā ir meistarīgā Elizabetes Mosas aktierspēle Cecīlijas lomā. Ar patstāvīgu psiholoģiskās spriedzes klātbūtni Mosa attaino Cecīljas pagātnes sāpes ik uz soļa, pārliecinot publiku par galvenās varones iekšējām rētām. Mosas meistarīgā aktierspēle ļauj publikai just, piemēram, to izmisumu, ko izjūt Cecīlija, kad viņa filmā netiek uzklausīta. Lai gan Mosas varone noteikti ir ļoti veiksmīgs sievietes-cīnītājas prototips, autori tomēr ar grūtībām spēj noturēt Cecīlijas neatlaidīgo raksturu. Tā rezultātā brīžam tipiska šausmu filmu upure iespraucas mūsu feministiskās varones priekšplānā, tomēr nekad to nepārņem. Turklāt “Neredzamajā cilvēkā” tiek izmantots “neticamā upura prototips”. Šī analoģija, kurā sieviete netiek uzklausīta un viņai netic, ir klātesoša gan tādās klasiskās filmās kā Romāna Polaņska “Rozmarijas bērns”, gan mūsdienu “Netflix” seriālā “Unbelievable”. Jāatzīst gan, ka šajos piemēros izmisums par to, ka apkārtējie upura stāstam netic, ir attainots šķietami labāk. Tomēr tāds nav filmas “Neredzamais cilvēks” galvenais mērķis, tā ir nedaudz kompleksāka un ietver vairāku žanru elementus.
Filmā “Neredzamais cilvēks” psiholoģiskā trillera žanrs mijas ar šausmu un pat zinātniskās fantastikas elementiem. Skatītājs, spriedzes vadīts, seko katram galvenās varones solim ar bažām ieraudzīt (vai neieraudzīt) neredzamā cilvēka klātbūtni. Režisors Lī Vanels meistarīgi rotaļājas ar spriedzes elementiem un negatīvo, tukšo telpu kamerā, liekot publikai noticēt, ka kāds tajā vienmēr ir klātesošs. Tam seko pilnīga bezcerība, ka arī mūs, publiku, tāpat kā Cecīliju, neviens nesadzirdēs.
Kopumā filmas struktūra šķiet nedaudz izstiepta, un tā atkal un atkal atgriežas pie skatītājam nu jau zināmām lietām, it kā baidīdamās kaut ko nepaskaidrot. Lai gan filma varēja būt īsāka, tās pārsteiguma momenti pārņem nesagatavotus un atšķir šo filmu no citiem, mazāk veiksmīgiem šausmu/trillera žanra veikumiem. “Neredzamais cilvēks” visnotaļ vienmērīgi notur nervus kutinošu spriedzi visā divu stundu garumā. Šī sajūta, ka tev seko kāds neredzams tēls, ļoti iespējams, nepametīs arī pēc filmas noskatīšanās.
Filma “Neredzemais cilvēks” ir lielisks metaforas ekranizējums. Tas ir aktuāls un spēcīgs stāsts par sievieti, kura nespēj izbēgt no “briesmoņa” nagiem. Tas lieliski akcentē “neredzamo” vardarbību un ar trillera un šausmu žanra elementiem veido filmu par aktuālu tematu, kurā centrā ir kādas sievietes neatlaidīga cīņa pat tad, kad apkārtējie viņai netic.
