Par “Killers of the Flower Moon” mēles ir tikušas kulstītas jau kopš projekta izziņošanas brīža. Vienubrīd kaislīgi tika apspriests filmas iespaidīgais budžets, kas esot pārsniedzis 200 miljonus ASV dolāru, tad diskusijas izraisīja mēļotais filmas garums (no sākotnējām baumām par četrām stundām filma beigu beigās ir sarukusi līdz trīsarpus). Čuksti arī izplatījās par to, ka Leonardo Dikaprio esot visžēlīgi atteicies no galvenās lomas filmā par labu Džesijam Plemonsam, tā vietā uzņemoties otrā plāna personāža atveidojumu (lai gan grāmatā tas tā tiešām ir, Leo tomēr beigu beigās šeit ir absolūtā filmas centrā). 

Kad par filmu ir tērgāts tik bezgala daudz, lai cik tas arī negodīgi būtu, tā reizēm riskē pazust šo pļāpu virpulī. Taču pat visbrangākajiem baumotājiem nebūs pa spēkam aizēnot Mārtina Skorsēzes jaudīgo talantu, it īpaši, ja viņš ir atkal ķēries pie sava meistaržanra – gangsteru stāstiem. “Killers of the Flower Moon” gadījums gan ir ar īpašu tematisko odziņu, jo filma, kas ir balstīta uz Deivida Granna lieliskās pētnieciskās grāmatas ar tādu pašu nosaukumu, stāsta par to, kā pagājušā gadsimta 20. gados tika nogalināti osedžu cilts indiāņi, kuri bija negaidīti tikuši pie bagātības, kad viņiem piederošajā teritorijā tika atklātas naftas rezerves. Sazvērestības mērogi patiesībā bija neizmērojami, tāpēc šo slepkavniecisko traģēdiju mums pastāsta no viena īpaši bēdīgi slavena pāridarījuma puses, kura centrā atradās osedžu cilts pārstāves Mollijas Bukrhartas ģimene. 

Osedžu klēpī pēkšņi iekritusī bagātība izraisīja viņiem pašiem un apkārtējiem baltajiem cilvēkiem pilnīgi nepazīstamu un iepriekš pat neiedomājamu situāciju – tieši osedži bija kļuvuši par turīgākajiem cilvēkiem visā valstī, un saimnieku un aptekalētāju lomas tika apgrieztas kājām gaisā. Naftas drudzis, protams, pievelk arī shēmotājus un ātras peļņas tīkotājus, kuri cenšas jaunajā sabiedrībā iekortēlēties tā, lai savās rokās varētu sagrābt indiāņiem piederošās tiesības uz zemi, zem kuras atrodas melnais zelts. 

Viens no šādiem laimes meklētājiem ir Ernests Burkharts (Leonardo Dikaprio), kurš ierodas Oklahomā, kur kā ķēniņš osedžu teritorijā saimnieko viņa tēvocs Viljams Heils (Roberts de Niro) – viņš ir labs draugs vietējiem, kuri viņu ciena, pastāv par indiāņu tiesībām un kopumā ir īsts paraugpilsonis. Vismaz no ārpuses, jo aiz viņa mugurā uzmestās aitādas patiesībā slēpjas asinskārs vilks. Ernests, kurš sākotnēji piestrādā kā šoferis, ātri vien iepazīstas ar Molliju, ar kuru pēcāk arī apprecas un izveido ģimeni. Taču, lai cik šķietami laimīga būtu abu kopdzīve, to aizēno fakts, ka Mollijas ģimenes locekļi un citi apkārtējie mirst neproporcionāli lielos apjomos un ātrumā. 

Ja Granna grāmata, kuras apakšvirsraksts ir “Osedžu slepkavības un FIB dzimšana” (“The Osage Murders and the Birth of the FBI”), notikumus atstāsta kā izmeklēšanu ar nelielu mistērijas piesitienu (jo patiesībā uzreiz tāpat ir skaidrs, no kurienes pūš vējš), Skorsēze, pats rakstot scenāriju kopā ar Ēriku Rotu, tos pārvērš gangstereposā, kas norisinās Oklahomas ielās un laukos. Mainīta tiek arī perspektīva, no kuras stāsts tiek rādīts, – grāmatas uzmanības centrā vairāk ir FIB aģenta Toma Vaita nepateicīgais darbs un Mollijas pārdzīvojumi, taču filmā notikumus mēs lielākoties vērojam no Ernesta Burkharta perspktīvas. 

Mainītais skatupunkts gan sagādā galveno iebildumu, ko var raidīt Skorsēzes filmas virzienā. Novietojot stāsta centrā pāridarītājus, nevis pašu pāridarījumu, “Killers of the Flower Moon” mīkstina plašākā jēdzieniskā sitiena smagumu, grāmatai pakāpeniski un šokējoši atklājot patiesos apmērus sistemātiskiem noziegumiem pret osedžu cilti un to, cik neaptverami samudžināti bija sazvērestības un savstarpējās piesegšanas tīkli. Filma šo aspektu nebūt neignorē, taču, novietojot Dikaprio varoni stāsta epicentrā, gangsterošanas līkloči ņem virsroku, patiesajam traģēdijas nospiedošajam drūmumam nedaudz izpaliekot. 

Taču tas ir teju vienīgais, ko Skorsēzem pārmest, jo jebkurā citā ziņā viņš ir absolūtā savu gangsterspēku plaukumā. Filmā ikkatra detaļa ir noslīpēta līdz tādam spožumam, ka jābrīnās, ka tā pastāvīgi nežilbina acīs. Skorsēze un Rots meistarīgi izvij stāsta sazvērniecisko pavedienu, filmas trīsarpus stundām paskrienot nemanot. Par filmu garumiem īdēšanas pārpildīta ūdens ir izliets daudz, taču “Killers of the Flower Moon” pierāda pavisam vienkāršo patiesību – filmas garumam nav nozīmes, ja tās veidotāji spēj noturēt stāsta ritmu un līdz ar to arī skatītāju iesaisti. Skorsēzem ir izdevies prasmīgi sabalansēt stāsta elementus tā, lai visās filmas 206 minūtēs ne reizi nerastos vēlme ieskatīties pulkstenī. Īpaši šajā ziņā jāuzteic arī Robija Robertsona mūzika, kuras ļaunu vēstošais, brīžiem knapi saklausāmais, bet klātesošais pulss uztur nervozu atmosfēru, kur shēmoto apmānu tīkls ap osedžiem tiek savilkts arvien ciešāk. 

Leonardo Dikaprio kārtējo reizi pierāda, ka ar Skorsēzi viņam saskan brīnišķīgi, iekāpjot sev neierastākā lomā – Ernests nav tas apķērīgākais eksemplārs uz pasaules, un viņš ir tikai viens no gangsteru ķēdes posmiem, midžinot savas viltīgās acis un meklējot iespējas kaut kur izsist vēl kādu papildu labumiņu sev. Viņa drudžainā enerģija ir uzkrītošā kontrastā ar Lilijas Gledstones atveidoto Molliju, kura ir miera un cieņpilnuma iemiesojums. Viņas bezgalīgi dziļās acis ieurbjas iekšā katrā sarunu biedrā, un tās redz visu, izņemot to, kas ir to pašā priekšā – nevēlēšanās redzēt dēļ. Šajā ziņā gan, ieviešot izmaiņas grāmatas stāstījumā, filma ir ieguvēja, jo ekrāns dzirkstī katru reizi, kad ļauj saspēlēties Dikaprio un Gledstonei, kura šeit piedzīvo visīstāko zvaigžņu stundu.

Arī Roberts de Niro ir labākā aktieriskajā formā, kādā viņu nebijām redzējuši labu laiku (ieskaitot pat “The Irishman”, kur viņš palika Ala Pačīno un Džo Peši ēnā). Viņa atveidotais Viljams Heils ir tiktāl pats noticējis savai divkosīgajai dabai, ka viņš pat vairs neuztver to par divkosību – kad viņš apgalvo, ka ir indiāņu labākais draugs, viņš tam pats arī svēti tic. Tāda kalibra aktierim kā de Niro ir arī pa spēkam acumirklī likt saprast ikvienam klātesošajam, ka viņš ir situācijas noteicējs – viņš savus pakalpiņus noliek pie vietas ar vienu acu skatienu vien. Savukārt aktieriskajā ziņā vienīgais, ko no filmas varētu vēlēties vēl vairāk, ir pamatīgāka Džesija Plemonsa nodarbināšana. Viņa FIB aģents Toms Vaits stāstā parādās ļoti vēlu, tā ka Plemosa talanta pielūdzēji (kādi esam mēs visi, cerams!) var izjust nelielu mazuma piegaršu, lai gan aktieris to, kas viņam ir atvēlēts, paveic teicami. 

Mārtins Skorsēze nesenā intervijā “Deadline” izklausījās melanholisks, sakot, ka izjūt laika nežēlīgo ritējumu (viņam tomēr ir jau 80 gadi). Viņam esot vesela stāstu vācelīte, ko gribētos izstāstīt, taču Mārtijs baidās, ka viņam vienkārši pietrūks laika. Taču cerēsim, ka no šīs vācelītes Skorsēze vēl paspēs izvilkt ne vienu vien stāstu, jo, kad viņš tos īsteno ar tādu jaudu, kāda vērojama “Killers of the Flower Moon” kadros, kinocienītāju sirdis iepukstas jo īpaši skaļi.  

“Killers of the Flower Moon” Latvijas kinoteātros būs skatāma no 20. oktobra!