Reti kuram latvietim Rokija vārds ir svešs – par to var pateikties gan vietējiem televīzijas kanāliem, kuri gadu no gada nenogurstoši demonstrē šīs sporta filmu sērijas sešas daļas, gan arī faktam, ka tev, kādam radiniekam vai vismaz draugam dzīves laikā vismaz vienreiz ir bijis mājdzīvnieks (visbiežāk suns) vārdā Rokijs (vai arī cita Stalones 80. gadu bojeviku ikonas – Rembo – vārdā nosaukts mīlulis). Ja metam jokus pie malas, tad jāsaka, ka no Rokija un citām boksa filmām neko jaunu vai neredzētu vairs necerēju ieraudzīt, un arī režisora Raiena Kūglera “Creed” galvenokārt virzās pa sen pieredzētām sižeta vadlīnijām, taču lieliskā režija un emocionāli saviļņojošais aktieru darbs ļauj šo filmu vērtēt daudz augstāk par, piemēram, klišejām pārbagāto un gluži vienkārši draņķīgo “Southpaw”.
Kūglers, kura bagāžā līdz šim bijusi tikai viena, toties kritiķu atzīta pilnmetrāžas filma “Fruitvale Station” (2013), jau no “Creed” pirmajām minūtēm iezīmē savas režijas pēdas. Neskaitāmi “tracking” kadri, filmas galvenās darbības vietas – Filadelfijas – harmoniska sapludināšana ar galvenajiem varoņiem, nemaz nerunājot par daudzu izcelto nepārtrauktā “one shot” kadrā iemūžināto boksa cīņu, un ne tikai. Šādām filmēšanas tehnikām nevajadzētu šķist pārsteidzošām, jo pēdējo gadu laikā radītās boksa filmas nebūt nav izcēlušās ar oriģinālu scenāriju, tāpēc ir bijis jādara viss iespējamais, lai šī filma skatītājam nebūtu kārtējais boksera karjeras atdzimšanas stāsts. Lai to pilnībā saprastu, filmu noskatījos atkārtoti, jo sākotnēji bija grūti atsvabināties no domas, ka “Creed” gandrīz 40 gadus pēc oriģinālā Rocky iznākšanas cenšas atkārtot šajā “oskarotajā” filmā atainoto, tikai mūsdienu pasaulē. Iespējams, ka tā tas arī ir, taču filmas ritējums, minimālais klišeju un atsauču (bez tām gan pilnībā neiztikt) daudzums, kā arī galveno varoņu saspēle ļauj uz Kūglera paveikto skatīties ar lielu gandarījumu.
Titulvaroņa Adonisa “Donija” Krīda atveidošana uzticēta režisora labam draugam un gandrīz NBA leģendai Maiklam B. Džordanam (atceramies kā Volesu no “The Wire” un mēģinām aizmirst, ka viņš bijis arī katastrofālajā “Fant4stic”). Silvestra Stalones atveidotais Rokijs Balboa atstāts otrajā plānā – viņš boksam jau vairākus gadus metis mieru, jo gluži vienkārši ir sapratis, ka jaunāks vairs nekļūst un ringā viss jau pierādīts. Šāda Kūglera izvēle, Rokijam atvēlot novecojuša, taču sporta gudrībām bagāta trenera lomu, noteikti uzskatāma par ļoti prātīgu. Būsim godīgi – neviens ringā nevēlas redzēt gandrīz 70 gadīgo Staloni, un šis tomēr ir Krīda stāsts. Tas noved mani pie nākamā lielā filmas plusa – “Creed” bija potenciāls kļūt par nevajadzīgu veltījumu jeb homage Apollo Krīdam, taču tā vietā, gluži kā pats Adoniss ringā, filma sekmīgi cīnās par savu vietu zem šīs saules kā neatkarīgs un pats par sevi pastāvošs kino darbs. Lieli nopelni tajā, protams, ir aktieriem, taču īpaši emocionālu sentimentu piešķir Stalones klātbūtne un sniegums. Nu jau 69 gadus vecais aktieris vienmēr bijis kā radīts šai paša lolotajai lomai, taču šoreiz mačo iemiesojums Silvestrs parāda Rokiju kā iekšēji jūtīgu, daudz piedzīvojušu, pat trauslu būtni, kas pārdzīvojusi daudz traģēdiju, un likumsakarīgi, ka katrs nākamais “raunds” paliek arvien grūtāks. Pat aizdomājos, vai šis varētu būt Stalones kā aktiera otrais labākais sniegums uzreiz pēc Rocky pirmās daļas 1976. gadā? Katrā ziņā, Zelta globuss un manas asaras sliecas tā domāt..
Neiztikt arī bez sievietes klātbūtnes, un “Creed” šos pienākumus diezgan sekmīgi pilda mūziķe Bjanka (Tesa Tompsone). Viņas tēls, lai gan sižetiski būtisks, uz kopējā fona šķiet visvājākais, un laikam tāpēc pienācīgi atvirzīts tālākā plānā. Šeit vietā Mikija teiciens “Women weaken legs”, proti, Adonisa+Bjankas attiecību attīstība, manuprāt, šķita pārlieku sasteigta un nedabiska (lai gan, kas tur nedabisks – divas simpātiskas būtnes atrod viena otru) un pārliecinoši nobāl, piemēram, Rokija+Adrianas mīlīgās un kautrīgās sasvstarpējās saskarsmes priekšā. Savu artavu tam sniedz atšķirīgie filmu tapšanas un darbības laiki, kas atstāj savu iespaidu gan uz cilvēku vērtībām, iespējām, radošajām izpausmēm, gan arī savstarpējām attiecībām. To pašu arī varētu attiecināt uz mūzikas izvēli, kas tikai retos brīžos (taisnības labad, vienā ainā šis brīdis bija perfekti izvēlēts) spēja iedvesmot tā, kā tas izdevās ikoniskajam Bila Konti skaņu celiņam. Iespaidīgas ir arī cīņu ainas, kuras neapšaubāmi ierindojamas labāko vidū, kādas nācies redzēt. Jāizceļ arī Rokija filmu neatņemama sastāvdaļa – treniņu montāža, tikai šoreiz Balboa iejuties trenera lomā, ļaujot skatītājam Adonisa un Rokija savstarpējā saspēlē saskatīt paralēles ar Rokiju un Mikiju klasiskajos Rocky gabalos.
Raienam Kūgleram “Creed” uzņemšana noteikti uzskatāma par lielu izaicinājumu (protams, ne tik lielu kā Dž.Dž. Abramsam ar “Zvaigžņu Kariem”), un režisoram ir šķietami izdevies atdzīvināt un piešķirt jaunas vēsmas šai filmu sērijai, kas daudzuprāt un lielākoties Stalones vecuma dēļ, jau bija norakstāma un neprasīja nekādu turpinājumu. Kas zin, varbūt jau drīz sagaidāma filmas otrā daļa, bet tikmēr Kūgleram priekšā cits izaicinājums – “Marvel” supervaroņu filma “Black Panther” (2018).
Vērtējums: 4/5
“Creed” jeb “Krīds: Rokija mantojums” jau kinoteātros!
Ilgvars Čevers
