Tiešām, kuram gan nepatīk? Dinozauru mānija sākās pagājušā gadsimta 60. gados līdz ar paleontoloģijas attīstību un sasniedza kulmināciju ar Stīvena Spīlberga 1993. gada filmu “Juras laikmeta parks”, sava laika dārgāko filmu, kura perfekti iemiesoja sevī visu labāko, ko Holivuda tobrīd spēja piedāvāt. Īsta “filma visiem”, tā lauza visus rekordus un uz brīdi kļuva par skatītāko filmu pasaules vēsturē (līdz “Titānikam”), iezīmējot jaunu sākumu ne tikai specefektu attīstībā, bet arī kino kopumā.

Protams, panākumi bija jāatkārto un, iespējams, pat jāpārspēj, un Stīvens Spīlbergs tam par godu radīja vienīgo īsto sīkvelu (neskaitot filmas par Indianu Džonsu) savas karjeras laikā – “Zudusī pasaule: Juras laikmeta parks”.  Trešā daļa gan tika atdota Džo Džonstonam, bet ar ceturto notika neliels kāzuss – tās tapšana ievilkās par vairāk nekā 10 gadiem, un tā pie skatītājiem nonāca tikai 2015. gadā, nu jau kā t.s. “soft reboot” (līdzīgi kā “Zvaigžņu kari: Spēks mostas”), kur filma mums būtībā piedāvāja to pašu pirmās daļas stāstu, tikai citā mērcē. Pēc dinozauriem izslāpušie skatītāji to atzinīgi novērtēja un atkal padarīja filmu “Juras laikmeta pasaule” par vienu no skatītākajām un pelnošākajām kino vēsturē. Ko tālāk?

Saprotams, ka trīs reizes vienā upē neiekāpsi un formula tomēr ir jāpamaina. Galvenā intriga ir – kā tieši un cik daudz, lai neaizbiedētu visus tos, kas jau ir “Juras laikmeta pasaules” vilcienā un labprāt brauktu tālāk. Jau no pirmajiem “Juras laikmeta parka: Zudušās karalistes” kadriem ir skaidrs, ka sērijas jaunpienācējs H.A. Bajona (“Neiespējamais”) ir daudz vizuālāks un droši vien arī objektīvi “labāks” režisors nekā Spīlberga pašrocīgi izvēlētais iepriekšējās daļas veidotājs Kolins Trevorovs. Tumšāka, neparedzamāka un labā nozīmē dīvaināka, filma jau kopš pirmajām ainām parāda, ka negrasās spēlēt pēc iepriekšējo daļu noteikumiem, pat ja skatītājs tam īsti nav gatavs, un atkārtoti mēģinās piemānīt lētticīgo atrakciju parka (šī filma) apmeklētāju, kuram šķiet, ka viņš lieliski apzinās, uz ko ir atnācis. Spītīgā turēšanās pie pagātnes laikā, kad pār kino valda franšīzes, nevis “triloģijas” vai kāds cits fiksēts daļu skaits, ir novedusi arī pie tā, ka mūsu priekšā ir apzināta triloģijas “vidējā” daļa, īsts juras laikmeta “The Empire Strikes Back”, un situācijas atrisinājumu mēs sagaidīsim tikai nākamajā sērijā. Bet līdz tam – divas stundas tradicionālās, bet krietni tumšākas un baisākas mukšanas no dinozauriem, kur veiksmīgi aizmuks nebūt ne visi pasākuma dalībnieki.

Vispār forši, ka uz piekto daļu pasaulē zināmākais dinozauru kinoseriāls beidzot ir spējis atbrīvoties no paša uzliktajām važām un pamazām (lēnām pār tiltu, ja) laiž vaļā pats savu vēsturi un mazliet jau aknās esošo izklaides parku, lai, līdzīgi pterodaktiliem trešās daļas beigās, izplestu spārnus un dotos kādā skatītājiem vēl nezināmā virzienā. “Juras laikmeta pasaule: Kritusī karaliste” ir brīnišķīga, pat ja līdz pēdējam sīkumam aprēķināta lielbudžeta izklaide, kura spēj vienlaikus izpatikt gan iepriekšējo daļu faniem, gan tiem, kas vēlas redzēt kaut ko jaunu – pat ja šis “jaunais” pagaidām ir tikai nākotnes mājienu virzienā. Bet tas nekas, mēs pagaidīsim – galvenais ir cerība, jo “life finds a way”*.

*Uz Džefu Goldblūmu gan īpaši cerēt nevajadzētu, viņš mūsdienās ir cameo karalis.