Straujiem soļiem tuvojas “Oskaru” laiks, un tāpēc kinoteātros sāk parādīties filmas, kuras uz tiem varētu pretendēt. Viena no tām ir Keneta Longergana veidotā “Manchester by the Sea”, kuru Latvijas skatītājiem jau izdevās novērtēt kinofestivālā “Spektrs VI”. Kopš tā laika filma ir guvusi neskaitāmas nominācijas dažādām balvām (“Oskarus” vēl gaidām) un ļoti pozitīvas kritiķu, kā arī skatītāju atsauksmes, un tas pavisam noteikti tā vēl tikai turpināsies.

Lī Čendlers (Keisijs Afleks) savu dzīvi pavada Bostonā kā kluss, īgns un vientuļš namu apsaimniekotājs, kurš acīmredzami arī turpmāk vēlas palikt viens pats. Te pēkšņi Lī saņem ziņu par brāļa (Kails Čendlers) nāvi, kas Lī liek pamest savu vienmuļo ikdienas dzīvi un doties atpakaļ uz dzimto Mančestru pie jūras. Neskaitot bēru plānošanu, Lī gribot negribot kļūst par brāļadēla Patrika (Lūkass Hedžiss) aizbildni. Tā nu Lī, gremdējoties pagātnes atmiņās, cenšas izlemt Patrika turpmāko likteni, kas, protams, nav nekāds vieglais uzdevums, jo Lī izvēle noteiks arī viņa paša turpmākās dzīves gaitas.

Savā ziņā filmas stāsts var šķist jau kaut kur iepriekš izdzīvots, jo būtībā mums tiek iedota vienkārša ideja ar patiesībā tikpat vienkāršu un paredzamu atrisinājumu. Bet komplektā ar filmas pelēcīgo atmosfēru pazīstamība kļūst par vienu no tās plusiem. Tā pat nedaudz atgādina drēgnos Latvijas ziemas mēnešus un labā, nostalģiskā nozīmē. Turpretī stāstniecība it kā pieticīgo ideju izvērš pārsteidzoši dziļu un līkumainu, padarot personāžus ticamākus, viņu pārdzīvojumus – vēl sāpinošākus, bet smieklus – skaļākus.

Tam visam vēl nāk klāt filmas izteiktais reālistiskums, kas izpaužas tās svārstīgajā, bet neregulārajā noskaņu mijā – vienu brīdi klāt piezogas katarse par Čendleru ģimenes zaudējumiem, bet jau nākamajā to nomaina viegls saviļņojums par tās patīkamajiem brīžiem. Un, tā kā šīs svārstības filmas laikā nav pārāk uzkrītošas, to rezultējošais spēks ir krietni vien tuvāks realitātei un tādēļ – arī efektīvāks. Par to noteikti jāpasakās lieliskajam scenārijam un tam prasmīgi pieskaņotajai režijai. Turklāt jāpiemin arī klasiskās mūzikas pavadījums, kurš ir tikpat piezemēts kā pati filma, bet ne mazāk iespaidīgs.

Neaizmirsīsim arī filmas galveno varoni un Betmena brāli Keisiju Afleku. Nav gan teikts, ka viss aktiera iepriekšējais darbs būtu bijis mazāk nozīmīgs, bet šeit Afleks lieliski izmanto sev sniegto izdevību kārtīgi izcelties. Viņam lieliski izdodas pierādīt to, ka Afleku dzimtā nav tikai viens pārstāvis ar neatkārtojamām aktiera dotībām. Afleks savā lomā ir tik pārliecinošs, ka šķiet, ka mēs tik tiešām vērojam reālu personu, un tādēļ Lī Čendlera vietā būtu neiespējami iedomāties kādu citu aktieri. To pašu, bet mazākā mērā var attiecināt arī uz pārējo lomu atveidotājiem, no kuriem pirmais izceļas Hedžiss, kuram, cerams, turpmākā karjera būs tikpat spīdoša kā Aflekam.

“Manchester by the Sea” ir patiess un pārlieku nesamākslots skats uz parastiem cilvēkiem (tātad mums visiem), stāstot par mūsu ikdienu, sāpēm, ciešanām un galu galā – prieku, kas ik pa brīdim iztraucē pat visdramatiskākos dzīves notikumus. Šī filma ir izcila un neaizmirstama un noteikti būs viena no “tām”, kuras mēdz gozēties dažādos desmitgades topos, bet ar laiku pārtop klasikā, kas ir jāredz visiem kino un mākslas cienītājiem. 10/10

“Manchester by the Sea” – jau no 13. janvāra kinoteātros visā Latvijā.