Vudija Allena brīnišķīgais stāsts “Midnight in Paris” ir viena no vispozitīvākajām un dzīvespriecīgākajām filmām, kāda pēdējā laikā ir redzēta. Filmu skatoties, ne mirkli no sejas nepazūd smaids, un pēc tās noskatīšanās skats uz dzīvi vairs nav tik drūms, kā tas nereti gadās gada visdrūmakajos mēnešos. Filma ir lielisku aktieru pārpilna, bet kaut minimālas zināšanas par 20. gadu rakstniekiem un māksliniekiem būs nepieciešamas, lai filmas burvību novērtētu visā tās pilnībā.

Filmas galvenais varonis Gils dzīvo pārliecībā, ka vislabāk būtu bijis dzīvot nevis šodienas seklajā un neinteresantajā sabiedrībā, bet gan 20. gados Parīzē, kur toreiz čumēja un mudžēja pasaulslaveni mākslinieki un rakstnieki. Gils iemīlas Adrianā, kura nāk no Parīzes un 20. gadiem, bet, viņasprāt, visskaistākais un aizraujošākais laikmets bija 19. gadsimta beigas Parīzē. Kad Gils un Adriana satiek tā laika pārstāvjus, tie apgalvo, ka visģeniālākais laiks bija renesanse. Var pamanīt kādu kopsaucēju, ne?

Vudijs Allens ar “Midnight in Paris” parāda, ka cilvēki nenovērtē to laiku, kurā viņiem ir gadījies piedzimt, – kāds periods pirms tam vienmēr liksies labāks, vienkāršāks, ģeniālāks, darbīgāks un vienkārši interesantāks. Cilvēkiem ir tendence romantizēt pagātni, iedomājoties, ka cilvēki, kas to piedzīvoja, noteikti izbaudīja dzīvi tā, kā mēs to šodien vairs nemākam. Allens turpretī liek noprast, ka tā gluži vis nav bijis – kas to lai zina, varbūt pēc desmitiem gadu nākamās paaudzes ar ilgām skatīsies uz 21. gadsimta sākumu un teiks, ka tas laiks bija lielisks un cilvēki tobrīd noteikti bija laimīgāki.

Allens savu stāstu rāda sev diezgan tipiskā stilā, kas šoreiz nostrādā nevainojami – viņa ceļojums laikā (nav nozīmes, kā tas tiek darīts, zinātniskas dabas jautājumi šajā filmā ir pilnīgi lieki) ir brīžiem aizkustinošs, brīžiem histēriski smieklīgs, brīžiem nedaudz absurds un ironisks. Filma sākas ar montāžu, kurā skatītāji var aplūkot dažādus Parīzes skatus jaukas mūzikas pavadībā, uzstādot filmas noskaņu, un jau drīz pēc tam mēs tiekam ierauti rakstnieka Gila piedzīvojumos Parīzē kopā ar savu saderināto Inesi, viņas republikāņu partiju atbalstošajiem vecākiem (kuri abi divi ir ģeniālas karikatūras), snobisko pseidointelektuāli Polu, kuriem drīz vien pievienojas vesela plejāde rakstnieku un mākslinieku no 20. gadiem.

Allens ir sapulcējis fantastisku aktieru komandu, kur katrs veic savu darbu perfekti. Galvenajā lomā ir redzams Ouens Vilsons, kurš man pārāk lielas simpātijas līdz šim nebija izraisījis, bet Gila lomā viņš ir nevainojams. Daudzi apgalvo, ka, ja Allens būtu jaunāks, tad šī būtu tāda loma, ko viņš būtu spēlējis pats, bet Vilsons ar saviem pienākumiem tiek galā bez aizķeršanās – ja nereti viņš filmās ir kaitinošs, tad šeit viņa apjukums un entuziasms ir tik patiesi, ka skatītāji simpātijas viņam ir garantētas no pirmā kadra. Viņa saderinātās lomā ir redzama Reičela Makadamsa, kura pamanās savam diezgan plakanajam tēlam atrast interesantas iezīmes, un viņa lieliski sader kopā ar Vilsonu, veidojot ticamu pāri (šī ir jau otrā reize, kad abi aktieri tēlo pāri uz ekrāna, – pirms tam viņi bija redzami kopā ne pārāk smieklīgajā komēdijā “The Wedding Crashers”). Maiklam Šīnam ir tikusi diezgan kaitinoša un iedomīga intelektuāļa loma, bet viņš Polu spēlē ar tik nāvīgu nopietnību, ka gribot negribot ir jāsmejas. Filmā pavīd arī tagadējā Francijas pirmā lēdija Karla Bruni, kura savā nelielajā gides lomiņā spēj atstāt paliekošu iespaidu.

Bet visinteresantākie ir tēli no 20. gadu Parīzes. Izšķirties, kurš no tiem bija vissavdabīgākais un interesantākais, ir diezgan neiespējami, taču laikam atmiņā visvairāk iespiežas abi Ficdžeraldi un Dalī (es gan esmu pilnīgi neobjektīva savas pielūgsmes pret Ficdžeraldu dēļ). Kā pirmos Gils savos pusnakts klaiņojumos sastop tieši Zeldu un Skotu Ficdžeraldus, kurus lieliski atveido Alisona Pila un Toms Hidlstons (goda vārds, kad Skots uzrunāja Hemingveju ar “Old sport”, es gandrīz skaļi iespiedzos sajūsmā). Tad viņi jautrā kompānijā nonāk pie Ernesta Hemingveja, kuru ģeniāli nospēlē Korijs Stols. Pēc tam Gils sastopas arī ar Ģertrūdi Steinu (Ketija Beitsa), kuras dzīvoklī ne tikai aplūko Pablo Pikaso tikko uzgleznoto mākslas darbu, bet arī iepazīstas un iemīlas Pikaso mūzā Adrianā, kuru apburoši tēlo Mariona Kotijāra. Milzu jautrību sagādā Gila tikšanās ar Salvadoru Dalī, kura lomā ir redzams Adrians Brodijs, kurš acīmredzami ir izklaidējies, spriedelējot par degunradžu aprisēm. Gils savos klejojumos satiek arī Koulu Porteru, Luisu Bunjuelu, T.S. Eliotu, Edgaru Degā un vēl, un vēl…

“Midnight in Paris” ir viena no tām filmām, kuru varēs skatīties miljons reizes, un tā neapniks. Filma ir piemērota draņķīgai dienai, kuru vienkārši var uzlabot, fonā ieslēdzot Allena veikumu un atceroties, ka dzīve ir jādzīvo šodien, lai cik tā sarežģīta reizēm arī nebūtu. Allens apburošā veidā atgādina – pat ja tu varētu pārcelties dzīvot uz kādu citu, aizgājušu laika periodu, tā kļūtu par tavu tagadni ar visām garlaicīgajām sekām, tāpēc ir vērts izbaudīt to, ko īstā tagadne tev piedāvā.