Oskara nominācijas: 6. Labākā filma, labākais aktieris (Brūss Derns), labākā otrā plāna aktrise (Džūna Skviba), labākais operatora darbs, labākais režisors (Aleksandrs Peins), labākais oriģinālais scenārijs.
Aleksandram Peinam piemīt tikai viņam vien raksturīgs īpašs stils, kuru atpazīt var pa gabalu, – sirsnīgi, amizanti, nereti arī sāpīgi un pat ar traģisku pieskaņu caurvīti stāsti, kuros gandrīz katrs atradīs kaut ko, kas aizskars tieši viņa/viņas sirdi. Turklāt Peins savas filmas veido pieaugušiem skatītājiem – tās stāsta par problēmām, sāpēm un priekiem, kas kļūst pazīstami tikai laika gaitā. Tas arī bija viens no iemesliem, kāpēc Peina veikumus tā patiešām iemīlēt es līdz šim nebiju spējusi – viņa filmas man bija likušās lieliskas, oriģinālas un vienkārši ļoti, ļoti labas, bet pie vismīļākajiem režisoriem viņu pieskaitīt kaut kā nevarēju. “Nebraska” šo situāciju krasi mainīja, jo filma lika sevi iemīļot jau no pirmajiem kadriem ar savu līdz sāpīgumam skaudro autentiskuma sajūtu, viegli absurdo (jo tik pazīstamo) humoru un neprātīgi fascinējošajiem tēliem.
“Nebraskas” centrā ir Vudijs Grānts – vecs vīrs, kurš ir pilnīgi pārliecināts, ka ir laimējis miljons dolāru, un vēlas doties ceļojumā, lai šo laimestu saņemtu. Viņa dēli un sieva uzskata, ka tā ir pilnīga krāpšana, cenšoties Vudiju atrunāt no šīs muļķības, bet beigu beigās viņa dēls Deivids piekrīt aizvest Vudiju līdz laimesta saņemšanas vietai, pa ceļam, protams, iekuļoties nepatikšanās un iegriežoties Vudija dzimtajā pilsētā. Galvenā filmas darbība norisinās šajā pilsētelē, kur Vudijs un viņa sieva sastopas gan ar sen neredzētiem draugiem, gan nelabvēļiem, gremdējoties atmiņās, senos pāridarījumos un arī priekos.
“Nebraska” ir šķietami vienkāršs stāsts par vienkāršiem, maziem cilvēciņiem, par viņu dzīvītēm, sapņiem, sasniegto, nesasniegto, nožēlām un sasniegumiem. Lai gan filma daudzējādā ziņā ir ļoti amerikāniska, tam nekādā gadījumā nevajadzētu kļūt par traucēkli – situācijas un attiecības tāpat liksies pazīstamas, darbība tikpat labi varētu risināties kādā mūsu vietējā miestā. Ainas, kur sapulcējas visa ģimene un sāk savā starpā kasīties un strīdēties, šķiet dīvaini saprotamas un pašiem pieredzētas. Stāsta vienkāršums ir arī tā lielākais spēks – katra no šīm dzīvītēm ir ar savu devu sāpju, laimes, sasniegumiem, kļūdām. Peinam izdodas likt notiekošajam noticēt par visiem simts procentiem, kas ir ļoti liels sasniegums – katrs no tēliem ir ticams, tie pat nešķiet kā izdomāti tēli, bet gan kā īsti cilvēciņi, kurus viņš ir paķēris un nolicis kameras priekšā. Izjustums un patiesums ir filmas lielākie spēki, kā arī spēcīgās emocijas, kas rodas, vērojot šo notikumu virkni, – brīžiem gribas smieties skaļā balsī, brīžiem nobirdināt pa asarai, brīžiem vienkārši saprotoši māt ar galvu.
Peinam talkā ir nākuši lieliski aktieri, kuri nav milzīgi “superstāri” (Derns, protams, ir leģendārs un plaši pazīstams, bet ne tik ļoti, lai viņa personība pārņemtu viņa atveidoto tēlu), bet tāpēc spēj fantastiski iemiesot šos tik dažādos cilvēciņus, kuru stāstus Peins mums izstāsta. Galveno lomu spoži atveido Derns – tā kā viņš lielāko filmas daļu pavada klusējot, tad, neuzmanīgi vērojot filmu, var likties, ka viņa sniegumā nav nekā īpaša, bet tā gluži tas nav, jo spēt visus Vudija gadiem krātos pārdzīvojumus parādīt gandrīz tikai ar vienu skatienu ir jāmāk. Ļoti patīkams pārsteigums man bija Vils Forte, kurš līdz šim bija redzēts tikai SNL skečos un tā atvasinājumā “MacGruber”, kas gan ir veidojums, ko es vislabprātāk no atmiņas izdzēstu. Šeit Forte parāda, ka ir spējis uz ko krietni iespaidīgāku, lieliski piebalsojot Derna Vudijam kā negribīgais, bet tomēr tēvu mīlošais dēls, kurš ir gatavs savu veco aizstāvēt gandrīz vienmēr un visur. Tikmēr Džūna Skviba “nozog” katru ainu, kurā viņa ir redzama, – kolorītā večiņa ir viens no visspilgtākajiem filmas tēliem, kas noteikti sagādā visvairāk smieklu filmas laikā, bet arī viņas tēlojumā nianšu un pagātnes pārdzīvojumu netrūkst.
Diezgan daudz tika runāts par to, kāpēc Peins izvēlējās “Nebrasku” veidot melnbaltu, – var atrast daudz viedokļu, kas gan atbalstītu, gan peltu šo izvēli, jo, ja dažiem tā šķiet interesanta, tad citiem liekas, ka Peins vienkārši “stilojas”, melnbaltās krāsas izvēloties bez īsta pamata. Es “Nebrasku” vairs nevaru pat iedomāties krāsainu – tās melnbaltie toņi ļauj spoži spīdēt tās tēliem, kas šeit ir uzmanības centrā. Ietērpjot Vudija dzimto pilsētiņu tikai dažādu pelēku toņu variācijas, tās stagnācija un kavēšanās pagātnē ir vēl jo uzskatāmāka. Krāsas šai filmai ir vienkārši liekas – tās visas ir atrodamas stāstā un tēlos.
“Nebraska” pilnīgi noteikti ir viena no manām “Oskaru” favorītēm, un tā nekavējoties pēc noskatīšanās ielēca manu mīļfilmu topā. Tās sirdssiltums, vienkāršums un arī sāpīgums ir neaizmirstami. Ļoti žēl, ka filmu pie mums regulāros seansos nerādīs, tāpēc tie kinofestivāla “Spektrs” apmeklētāji, kuri divu dienu filmu maratonu, kurš noslēdzās tieši ar “Nebrasku”, izturēja līdz pašam galam, bija vislielākie ieguvēji.
Oskaru izredzes: par “Nebraskas” triumfu es nesūdzētos nevienā no kategorijām, bet realitātē diez vai Peina filma kādu balvu saņems, jo tās konkurenti šoreiz ir pārāk spēcīgi. Bet pagodināta filma vismaz ar nominācijām ir, kas arī ir gana liela atzinība.
