Interesanti, ka tieši šogad kino ar pāris mēnešu starpību ir nonākušas filmas par diviem džungļu zēniem – Maugli un Tarzānu, tā ka apmulsušajiem un tiem, kas bērnībā nav lasījuši attiecīgās grāmatas, top skaidrs, ka tas tomēr nav viens un tas pats personāžs. Tarzāna radītājs Edgars Raiss Berouzs bija cilvēks, kas pamanījās gūt nožēlojamus panākumus dažādās nodarbēs, īsi sakot – neveiksminieks. Līdz brīdim, kad nolēma pievērsties rakstniecībai. Tarzāna sērijas veiksmes faktors, šķiet, ir tas, ka cilvēkiem gan pirms gadsimta, gan arī tagad iet pie sirds “atslodzes literatūra”. Berouzs ir arī Džona Kārtera radītājs, starp citu. Savukārt filmas režisoram Deividam Jeitsam nav svešs darbs ar grāmatu pārveidi kino formātā, jo viņš tomēr ir sēdējis pie stūres četrām Harija Potera filmām un gatavo arī “Fantastiskās būtnes – un kur tās meklēt”, kas kinoteātros nonāks jau rudenī.
Filmas notikumi risinās vairākus gadus pēc tam, kad Tarzāns (Aleksandrs Skarsgārds) ir pametis džungļus un ar sievu Džeinu (Margo Robija) mitinās Londonā kā pilntiesīgs Greistokas lords Džons Kleitons III. Viņš nemīl tikt uzrunāts par Tarzānu un grib savu pagātni atstāt pagātnē, kurā viņam ir palikuši gan draugi, gan ienaidnieki. Un tie pēdējie noslēdz vienošanos ar ambiciozo beļģu pārstāvi Kongo – Leonu Romu (Kristofs Valcs kārtējā ļaundara lomā), kurš izdomā plānu, kā Tarzānu atvilināt atpakaļ uz Āfriku.
Tā Tarzāns ar Džeinu atgriežas Kongo, kas tobrīd (19. gs. beigas) ir Beļģijas valdījumā un karaļa Leopolda II vārdā tiek cītīgi izsaimniekota – sagūstot un pārdodot verdzībā iedzimtos, izlaupot un aizvedot visu, kas vērtīgs (derīgo izrakteņu izskatā). Leons Roms tādā ziņā te ir kā Eiropas augstprātīgā kolonizatora kvintesence – atbraucis uz džungļiem uzvalkā un ar sulaini, ēd tikai no porcelāna traukiem ar sudraba dakšiņu un neaizmirst arī par mutautiņu. Gan jau arī klavieres līdzi ir atstiepis kā jau kulturāls cilvēks. Ne tā kā tie Āfrikas mežoņi, kuriem viņš jūtas stāvam tik augstu pāri un kuru dzīvības nav ne graša vērtas. Paga, nē, viņi ir gan kaut ko vērti. Kā vergi, ko var pārdot. Un Tarzāns ir kā tilts starp Āfriku un Eiropu, kā apliecinājums, ka ne visi baltie ir slikti, un kā aicinājums Kongo ciltīm apvienoties un aizstāvēt sevi. Protams, filmu varētu padarīt vēl mazliet dramatiskāku un nopietnāku, bet diez vai tāds bija mērķis.
Lai gan filmas veidotāji ir saglabājuši vairākas klišejas, kas asociējas ar Tarzāna stāstiem un ir zināmas pat nelasītājiem (piemēram, “Viņš – Tarzāns, tu – Džeina. Tu spiedz, viņš metas tevi glābt.”), šajā filmā ir atsvaidzinoši maz tā, ko no tās varētu gaidīt. Jā, protams, Tarzāns nedaudz pakarājas liānās, pacīnās plikām rokām un glābj savu Džeinu, bet var teikt, ka šīs darbības brīžiem aizņem vien otro plānu. Un nav tur nekādas krūšu (ļoti muskuļoto un īsto, nekāda fotošopa) dauzīšanas ar dūrēm un kaujas saucienu izkliegšanas. Tarzāns un Džeina ir tikai daļa no šodienas stāsta. Arī viņu attiecību priekšvēsture tiek parādīta vien atsevišķās atmiņu ainās, kas, starp citu, ir labs laika taupīšanas veids, jo stāsts ar to neko nezaudē. Gribējās drusku izteiksmīgāku Džeinu, bet galu galā – viņa savu vīrieti pazīst krietnu laiku, skaidrs, ka viņa zina – viss beigsies labi, tāpēc nav vērts pat saraukt pieri, kad… Nevaru spoilot, sorry. Bet viņas vīrs nav parasts vīrietis.
Lielā mērā šī filma ir ierindojama pie vienkāršās izklaides, tomēr tā ir arī skaistā izklaide. Gandrīz vai sagribējās pašai uz Kongo – tās upes, tās ielejas, tās krāsas! Filma, kuras vizuālo materiālu noteikti ir vērts noskatīties uz lielā ekrāna, un pieļauju, ka arī 3D formāts par ļaunu nenāks.
7/10
