Sestā klase, visticamāk, vien retajam būs palikusi atmiņā kā ļoti spožs un lielisks laiks (un, ja nu tā tomēr ir, apsveicu, gandrīz visiem likumiem mēdz būt izņēmumi). Tu vairs īsti neesi nekāds sīkais, ko visi apčubina un apmīļo un kas cauri jebkam var izbraukt ar dabīgo sīkā šarmu, bet arī vēl neesi pilntiesīgs “pieaugušais”, kas sev līdzi nestu zināmu brīvību, tostarp neņemt pierē kaut kādas muļķības. No vienas puses, gribas palikt mājās un kopā ar labākajiem čomiem spēlēt kāršu spēles, bet, no otras puses, vilinājums doties uz bučošanās ballīti ir liels pat par spīti tam, ka īsti nav nojausmas, kā būtu jābučojas.
Tieši par šo nebūt ne vienkāršo dzīves periodu – sesto klasi – stāsta jaunā komēdija “Labie zēni” (“Good Boys”), kas gan pilnīgi noteikti ir domāta tiem, kas šo dzīves posmu jau ir pasen atstājuši pagātnē – lai gan filmas galvenie varoņi ir 11-12 gadus veci zēni, viņi paši šo filmu ironiskā kārtā nemaz īsti nedrīkstētu skatīties, jo reitings tai ir “līdz 16 gadu vecumam neiesakām” (liriska atkāpe – šādās situācijās vienmēr atceros Ēriha Kestnera “Divas Lotiņas”, kurās rakstnieks piemin, ka nabaga Šērlija Templa arī varēja filmēties dažādās Holivudas filmās, bet skatīties tās nedrīkstēja, jo bija par jaunu).
“Good Boys” centrālā draugu trijotne, pašdēvētie “Bean Bag Boys” (jo, kā noteikti uzminējāt, viņiem visiem ir sēdēšanai domātie pupu maisi), ir bijuši labākie čomi kopš pašas bērnības un drosmīgi grasās stāties pretī jaunajiem sestās klases izaicinājumiem. Katram tie, protams, ir nedaudz citādi – Maksam (Džeikobs Tremblejs) galvā ir tikai meitenes, Tors (Breidijs Nūns) mokās iekšējā cīņa par to, kā iekļauties kruto jauniešu sabiedrībā, neatsakoties no lietām, kas patīk, bet Lūkasam (Kīts L. Viljamss) jātiek galā ar vecāku šķiršanos. Bet pats svarīgākais – beigu beigās visiem tikt uz bučošanās ballīti, lai tur vai kas.
Ja filma pēc savas struktūras un sižeta līnijām ļoti atgādina nu jau vairāk nekā pirms desmit gadiem iznākušo “Superbad”, nebūsiet kļūdījušies. Lai gan “Good Boys” ir Džīna Stupņickija debija režijā, filmu ir producējusi bezkaunīgo komēdiju faniem lieliski zināmā Evana Goldberga un Seta Rogena komanda, kas ir bijusi atbildīga gan par “Superbad”, gan “This Is the End”, gan “Sausage Party” un vēl citiem smejamgabaliem (pie producentiem redzams arī Džonas Hila vārds, kurš, kā atceramies, bija redzams vienā no galvenajām lomām “Superbad”). Goldberga un Rogena stils “Labo zēnu” stāstā spīd kā speķaini pirkstu nospiedumi uz melna datora ekrāna, kam pēkšņi uzspīd gaisma, filmai atkārtojot ne vienu vien no “Superbad” sižetiskajiem mirkļiem.
Bet, lai gan izmantotā struktūra ir pazīstama, “Good Boys” izcīna savu vietu zem saules ar savu īpatnējo identitāti – liels nopelns tajā, protams, ir tam, ka galvenie varoņi ir puišeļi, kuru naivums un nezināšana par dažādām neķītrām un bērniem nepiemērotām lietām liks skatītājiem, kas par to visu ir labi informēti, skaļi smieties un vienlaikus atvieglojumā nopūsties, ka mēs jau nu gan vairs tādas aplamības nedomājam. Un, protams, redzēt, kā Tremblejs ar savu eņģelisko seju spļauj ārā “f-bumbas”, arī ir gana amizanti (lai gan joks “sīkie lamājas” kļūst apnicīgs visātrāk).
“Good Boys” arī ļoti izteikti ir šobrīd, šajā gadā, šajā realitātē tapusi filma – tam ir savi mīnusi (sāk jau nojukt skaits ar pēdējā laikā redzētām filmām, kuru stāstā svarīgu lomu spēlē drons), bet tam ir arī ļoti zīmīgi plusi. Ja atskatāmies uz to pašu “Superbad”, tad jāsaka, ka, ja filma iznāktu šodien, daļa joku īsti smieklīgi, visticamāk, vairs neliktos. “Good Boys”, protams, arī ir ne viens vien joks, kas balansē uz labas gaumes robežas, bet filmai ir arī patīkami pārsteigumi – piemēram, tā, lai gan neizbēgami ar jokiem, bet tomēr prātīgi runā par cieņu pret otra cilvēka vēlmēm attiecībās (ir, IR vēl cerība, ka šodienas bērni izaugs par kārtīgiem pieaugušajiem). Filma pamanās arī sirsnīgi un nedaudz melanholiski runāt par draudzības saitēm un to, kā tās mainās, mainoties mums pašiem, – dzīves līkloči ir neparedzami un var pat vislabākos draugus aizvest pa dažādām takām.
Pie filmas veiksmēm jāpieskaita ir centrālā trijotne, kuras draudzības saitēm noticēt ir viegli. No trim draugiem viszināmākais neapšaubāmi ir Tremblejs, kuram gan, jāsaka, filmā ir tikusi salīdzinoši neinteresantākā lomā – lielāku pārsteigumu sagādā Nūns, kurš filmas laikā var no sirds arī izdziedāties, un Viljamss, kurš ir īsts burta kalps, kuru līdz kaulam sapratīs ikviens, kuram tajā vecumā bija bail pārkāpt kaut vienu noteikumu. Tā kā pirmo vijoli šajā filmā spēlē sīkie, pieaugušo galā lomas ir epizodiskākas, bet filma pārāk neaizraujas ar skaļām “cameo” personībām. Uz brīdi filmā pavīd Vils Forte kā Trembleja atveidotā varoņa tēvs, nelielā lomā ir redzams arī viens no britu “The Office” veidotājiem, komiķis Stīvens Merčants, bet seriāla “Veep” fani novērtēs epizodisko Sema Ričardsona (a.k.a. “Richard T. Splett. Don’t know why I said “T”, my middle name’s John”) lomiņu. Rogenu, Hilu vai kādu citu “Supergribošo” personāžu parādīšanos negaidiet – “Good Boys” centrā ir labie zēni, kuri ir pelnījuši pilnu skatītāju uzmanību.
Sestā klase nav viegls laiks, bet “Good Boys” nāk ar mierinošu ziņu – lai cik traki arī ietu, viss ir pārdzīvojams, ja vien tev ir labi draugi un tu ļauj sekot tam, kur sirds tev liek iet. Viss beigsies labi, un tad jau pēc vairākiem gadiem tu pats varēsi sēdēt kino zālē un smieties par nākamo jauniešu paaudžu bēdām, kas tevi vairs neskar.
“Good Boys” jau skatāma kinoteātros!
