Pēdējā kinofestivāla Spektrs III dienā apmeklēju divas no festivāla klāstā piedāvātajām filmām. Pirmo no tām, viegli biedējošo Ex Machina, lai gan ne gluži manā interešu un zināšanu lauciņā (protams, roboti ir, bet mākslīgā intelekta tēma jau sāk nedaudz garlaikot), noteikti ir vērts noskatīties kaut vai Oskara Aizeka lieliskās bārdas un Domhnala Glīsona (visneordinārākais vārds kino pasaulē) gandrīz nemanāmā ruduma dēļ. Par otru redzēto filmu gan biju diezgan hyped, jo biju dzirdējis daudz labas atsauksmes, vispārēju kņadu ap šo filmu, un mani vienkārši apbūra filmas treilerī skanošā mūzika, kas atsauca atmiņā manu mīļāko šausmu filmu ēru – šausmenes, kas tapušas 20.gs 80.gados. It Follows jeb Tas Seko Tev ir režisora Deivida Roberta Mičela (David Robert Mitchell) otrā pilnmetrāžas filma (pēc The Myth of The American Sleepover, 2010) un, gluži tāpat kā pirmajā filmā, arī šajā centrālās figūras ir jaunieši/vidusskolnieki, vecākiem atvēlot tikai simbolisku nozīmi, jo būsim reāli – tā taču ir foršāk. Ak, jā, vai es jau minēju, ka šī filma ir šausmene?
It Follows ir par Detroitas piepilsētas privātmāju rajonā dzīvojošu vidusskolnieku grupiņu (daži ir radinieki, daži – nē), kuri dzīvo savu bezrūpīgo dzīvi, skatoties 50.gadu šausmenes, lasot Dostojevska „Idiotu”, plunčājoties piemājas baseinā, dzerot koliņu un dažreiz arī ko stiprāku. Tātad, diezgan badass! Filmas ritējums mainās, kad galvenā varone Džeja (Maika Monroe, kurai, starp citu, šī ir jau otrā loma man tīkamā filmā, pirmā bija stilīgajā The Guest) dodās uz randiņu ar puisi vārdā Hjū (Jake Weary). Viena lieta noved pie otras un, protams, kā jau pienākas, otrajā randiņā viņiem ir sekss, sekss mašīnā, ar ko arī sākās un ap ko grozās viss sliktais, kas turpmāk sagaida filmas varoņus. Dzimumsakaru ceļā Hjū nodod Džejai sava veida lāstu, STS. Šis lāsts pieņem dažādu cilvēku veidolus (ar nedaudz pārdabiskām spējām), kuri tuvojas (seko) šī lāsta pārnēsātājam tikai ar vienu domu – nogalināt! Diemžel, šos cilvēkus redz tikai slimais lāsta pārnēsātājs, tātad Džeja ir diezgan nepateicīgā situācijā, jo līdz kāds nenomirst, ir grūti citus pārliecināt par šāda lāsta esamību. Filmas darbība šādā ritējumā arī turpinās – nemitīga bēgšana no šiem sekotājiem, kuri ir mēmi, lēni un gausi (diezgan klasisks šausmeņu antogonists), taču spēj parādīties jebkur, kur vien mūsu varoņi atrodas, spiežot tiem būt nemitīgā kustībā un izmisumā. Filmas galvenā premisa ir apsveicama, nebaidīšos teikt, ka pirmā šāda veida; ļoti iedarbīga – jo cik daudz šausmenēs (sevišķi 80.gadu) ir viens vai vairāki „gudrie” pārīši, kuri savas nāves priekšvakarā izdomās vēl mazliet pamīcīties? Daudz, es teikšu. Šī filma varētu kalpot kā oda visiem šiem Džeisona Vorhīsa (Jason Voorhees), Fredija Krūgera (Freddy Krueger) vai Maikla Majersa (Michael Myers) noslaktētajiem pārīšiem.
Ir daudz lietu, kas man šajā filmā patika un ko es novērtēju. Jau filmas pirmā aina ar lēni slīdošu, 360 grādu kameru, long take stilā ļauj mums ieskatīties filmas galveno notikumu vietā – vasarīgā, klusā un mierīgā privātmāju rajonā. Atmiņā nevilšus nāk ainas no Karpentera (John Carpenter) klasikas Halloween (1978), ja neskaita to, ka Halloween darbība, protams, nenotiek vasarā, bet gan rudenī, jo…tie ir helovīni. Prasījās vairāk šādu ainu – no kāda iedomāta novērotāja vai “sekotāja” skatupunkta, tādējādi piešķirot filmai vēl lielāku vajāšanas sajūtu. Bija arī ainas, kurās otrajā plānā pārādās kāds vēl neskaidrs, miglains veidols, kas lēnām tuvojas un tikai pēdējā brīdī mēs saprotam, vai tas ir kārtējais „sekotājs” vai kāds vienkāršs garāmgājējs (pludmales aina!). Pamanu daudz jau minēto atsauču uz žanra 80.gadu klasiku, un īpaši – filmas skaņu celiņā! Atceroties tādus šausmu grandus kā Friday the 13th, A Nightmare on Elm Street vai jau minēto Halloween franšīzi, atmiņā bieži vien spēcīgi iespiedušies tieši skaņu celiņi, kas ir ne tikai neaizmirstamas melodijas, bet vienlaikus arī diezgan svarīgi elementi filmas suspense momentu kāpināšanā un nemitīgā saspringuma noturēšanā. Kaut arī mūzika atgādina par aizgājušā gadsimta 80.gadiem, un šīs filmas darbība notiek mūsdienās, skatītājam šķiet, ka viņš ir nonācis kādā citā laikā. Filmas režisors ir izvēlējies veidot filmu interesantā vintage stilā – mūsdienīgas automašīnas laikam arī ir vienīgais, kas norāda uz būšanu vienā ritējumā ar laiku. Mobilais telefons filmā tiek izmantots, šķiet, pāris reizes, viss pārējais – gluži kā no laika kapsulas. Retro televizori ar antenām (!), drukāti porno žurnāli (nekāds internets), arī kāds vecāks, kantaināks auto. Pat došanās uz pilsētiņas kinoteātri atgādina par jau aizgājušu laiku.
Kaut arī šausmu filmu žanrs visu šo gadu laikā ir apspēlēts pietiekami daudz, tēmas un ļaundari bieži vien atkārtojas vai kopē viens otru. Tomēr viens šausmeņu pamatprincips ne visās šī žanra filmās tiek realizēts – spēja pārsteigt nesagatavotu, lai vai kā es censtos palikt modrs. Domāju, ka ainas filmā It Follows, kas pārsteidza mani (un tādas bija vairākas) ir tās pašas, kas pārsteigs arī citus. Liela daļa šausmeņu saprotamu iemeslu dēļ šo pārsteiguma momenta trūkumu mēģina kompensēt ar asinspirts ainām, slaktiņiem un vienkārši brutālu izrēķināšanos (slasher). It Follows neiet šo ceļu, jo filmā gluži vienkārši nav vajadzības pēc tā. Asiņainu ainu apzināts deficīts tiek kompensēts ar lielisku un laicīgu suspense momentu, operatora darbu, mūzikas un kopējas filmas atmosfēras kombināciju. Gluži kā filmas varoņi, kas, protams, pieņem nepareizos lēmumus (CLASSIC!), arī skatītāji bieži vien ir neizpratnē par to, kā rīkoties filmā attēlotajās situācijās. Un brīžam piezogas neliels izmisums. Atzīšos, ka, sēžot savā krēslā filmas seansā, centos sakopot domas par iespējamo sižeta attīstību un pavērsieniem filmas turpinājumā, bet filmas ritējums virzījās arvien citādākā gultnē, nekā es biju domājis.
Ir, protams, daudz plusu (es ceru, ka man izdevās dažus no tiem atkost), taču ir vietas, kur var „piesieties”. Filmas galvenā ideja ir par vīrusu, kas tiek nodots tālāk dzimumattiecību ceļā un vienīgais veids, kā tikt no tā vaļā, ir nododot to tālāk (kas atkal nozīmē seksu), un tomēr ne līdz galam tikt no tā vaļā. Jo līdz ko vīruss tiek nodots nākamajām, „sekotāji” sāk vajāt šo nelaimīgo, un ja jaunais upuris tiek nogalināts, bet nav atkal jauna, kam sekot un nogalināt, tad atkal tiek vajāts iepriekšējais pārnēsātājs un tad nākamais utt. Nākas secināt, ka vienīgais veids, lai izdzīvotu, ir…sekss. Un galvenā varone Džeja cenšās cik spēj, bet nu būsim godīgi – cik var drāzties, vai ne? Šī arī ir mana būtiskākā „piekasīšanās” vieta šajā filmā, kas man šķita ne līdz galam pārdomāti. Var jau būt, ka šie „sekotāji” ir vecā, labā alegorija nāvei, kas mums seko un neliksies mierā līdz mēs būsim miruši (jo galu galā – mēs taču visi reiz mirstam), vai tiek apspēlēta ideja par pārošanos kā mūžības esenci, tikai šoreiz netiek radīti pēcnācēji. Taču domāju, ka šeit ir vieta brīvai interpretācijai. Par tiem „sekotājiem”. Filmas gaitā tā arī netop skaidrs, kāpēc un pēc kāda principa viņi iegūst savas ķermeniskās formas. Džeju un pārejos tīneidžerus vajāja gan kāda vecmammiņa, gan neglīta meitene, gan zombijveidīgs puisis basketbolista augumā, gan kāda mamma halātā, gan arī meitene no šo pašu jauniešu loka. Viena no dzirdētajām idejām par šajā sakarā (kas šķita pat loģiska) bija – jo tuvāk un biežāk „sekotājs” tiek Džejai klāt, jo pazīstamāka cilvēka veidolu tas pieņem. Diemžēl šī teorija filmas turpinājumā tiek apgāzta, ļaundari atkal sāk pieņemt pavisam random cilvēku formas. Un vēl kāds sīkums – kaut arī filma ir indie, mazbudžeta (filmas budžets ~ 2milj.$), prasījās nedaudz labāka reto CGI ainu realizēšana, vai pat vēl labāk – varēja bez tām iztikt.
It Follows režisoram Deividam Robertam Mičelam ir izdevies radīt lielisku mūsdienu šausmeni, aizgūstot vislabāko no šī žanra klasikām gan stila, gan noskaņas, gan galveno varoņu izvēles ziņā. Pat ļaundari/”sekotāji” tie paši Džeisoni, Frediji un Maikli Majersi vien ir, jo vienmēr uzrodas nepareizajā vietā un nepareizajā laikā (un, protams, ir nemirstīgi). Man, kā minēto varoņu un filmu cienītājam, tiešām bija patīkami pēc ilgāka laika noskatīties šādu šausmeni, kas, gribot negribot, radīja vēlmi jau gaidīt režisora nākamo filmu.
Ilgvars Čevers, īpaši Kinoblogeri.lv
