Slūžas ir vaļā, pēdējā “Hobita” filma ir klāt – un, par spīti tam, ka pilnīgi jebkāda motivācija par un ap šo filmu ir saistīta tikai un vienīgi ar mantrausību (Torina, Pītera Džeksona, studijas bosu, jahtu ražotāju… kā pareizi minēja kolēģis Ģirts, 44 no filmai veltītajām 45 production notes lapām ir veltītas tās veidotāju slavināšanai, jo pašas filmēšanas kā tādas šai daļai, visticamāk, nebija vispār), jebkuras sarunas par to jau sen ir noslīkušas pūļa sajūsmas kliedzienos. “Ko mēs vēlamies? Hobitus! Cik mēs tos vēlamies? Daudz! Kad mēs tos vēlamies? Tagad!”, pārfrāzējot visiem zināmo anekdoti un ņemot vērā entuziasmu, ar kuru tika sagaidīts “Kinoblogeri piedāvā” filmas seanss, kaut kādā ziņā viņiem ir taisnība – tautai ir jādod tas, ko tā vēlas, un, tai par prieku, “Hobits: Piecu armiju kauja” ir tieši tas, ko tā vēlas!

Bet tā vēlas maizi un izpriecas, un tieši to filma arī piedāvā – iepriekšējās filmas nobeigumā tik ļoti uzspēlētais (un neatrisinātais) Smauga jautājums tiek atrisināts pirmajās filmas minūtēs, un tad jau kā no burvja cepures uz skatuves lec ārā visi iespējamie abu triloģiju personāži, lai aplausu un “Bravo!” saucienu pavadībā vēlreiz, pēdējoreiz dancotu publikas priekšā, brīžiem apstājoties, lai daudznozīmīgi pavērstos tālumā (kur, kā zināms, spīd “Gredzenu pavēlnieki”) un uz parodijas robežas pateiktu kādu daudznozīmīgu frāzi par nākamo filmu notikumiem. Filma strikti ievēro pašas nospraustos šablonus, tapēc mūs gaida gan varonīga runa (“Tonight we dine…”), gan vairākas paralēlas cīņas, gan n-padsmit nobeigumi, respektīvi, viss, kapēc konkrēti jūs gaidāt šo filmu.

Kas interesanti, tad daudz vairāk nekā CGI skudru cīņas (ja kāds jautā, vai “Return of the King” cīņa ir pārspēta, tad nē, nav, un respekts Pīteram Džeksonam par to) man patika smalkāki un ne tik smalki character moments, kuru šajā – triloģijas īsākajā filmā – ir ne mazāk kā episku kauju, un tas noteikti ir filmas aktieru nopelns, kuri laikam patiešām saprata, ka citas iespējas vairs nebūs. Kā arī vienkārši ļoti patīkami atgriezties tik iemīļotajā Viduszemē – pat ja šoreiz tā ir praktiski visa modelēta ar datoranimācijas palīdzību.

Personīgi man pilnīgi visas “Gredzenu pavēlnieka” un “Hobita” filmas (izņemot varbūt “The Return of the King”) kinoteātrī patika mazāk nekā mājās – kur, “extended” versijas, siltas tējas un pauzes funkcijas spēcinātas, tās vienmēr ieguva citu, daudz tīkamāku garšu. Nešaubos, ka tieši tā arī notiks ar “Piecu armiju kauju”, bet tikmēr mūsu priekšā ir tieši tik labs “Hobita” nobeigums, cik vispār bija iespējams vēlēties!