Divi no Holivudas augstākās raudzes komiķiem kanādieši Sets Rogens un Evans Goldbergs gadu gaitā mūs lutinājuši ar nu jau par mūsdienu klasiku kļuvušajām „Superbad”, „Pineapple Express” un „Knocked Up”, taču šoreiz puiši izvēlējušies citu ceļu, izmēģinot spēkus animācijas filmu lauciņā, kā rezultātā pēc astoņu gadu pūliņiem beidzot klajā nākusi „Sausage Party/Cīsiņu klubs”. Kas tad galu galā no tā visa beigās sanāca? Atsaucoties uz vienu no filmas visbiežāk lietotajiem jokiem, pirmie iespaidi diemžēl liecina, ka „tikai galiņš”.
Uzreiz gan jāteic, ka „Cīsiņu kluba” galvenā premisa – mūsu ikdienas pārtika ir dzīvas būtnes, kuras pielūdz cilvēkus kā Dievus, neapzinoties patiesību par savas dzīves patieso, neizbēgamo likteni (lasi, tikt lietotiem uzturā), – manī sākotnēji tik tiešām izraisīja lielu interesi. Vēl jo vairāk tāpēc, ka Rogens, Goldbergs un viņu filmās allaž sastopamā aktieru plejāde (Maikls Sera, Džouna Hils, Džeimss Franko, Denijs Makbraids, Kregs Robinsons, Bils Heiders, Pols Rads, Deivids Krumholcs u.c.) pat pēc nedaudz neveiksmīgajām „The Interview”, „Neighbors” un „The Night Before” (subjektīvi, subjektīvi) joprojām viesa cerības par kaut ko patiešām īpašu. Uzrunāja arī filmas video rullīši un reklāmas kampaņas (tagad atskatoties, nospoiloja praktiski visu), solot pavisam oriģinālu, drosmīgu un svaigu produktu (no pun intended), taču daudzsološās idejas apspēlēšana/realizēšana jau no filmas pirmajām minūtēm lika vilties.
Protams, nešaubos, ka „Cīsiņu klubs” daudzus patiešām uzrunāja, jo filma spēja asprātīgi pasmieties gan par animācijas filmu pasaules dūža „Pixar” ražojumiem, gan arī nopietnākām tēmām, kā reliģija un ticība (kas kļuvušas par neatņemamām Rogena & Co. daiļrades sastāvdaļām), tomēr visi labie nodomi pārāk bieži tika sabojāti ar šķietami uzspiesto „R/16+” reitingu un bērnišķo humoru. Nepārprotiet, joki par dzimumlocekļiem, seksu un seksuālo orientāciju, kā arī rasēm man ir tikpat augstā vērtē kā jebkuram, taču šoreiz tie gluži vienkārši neuzrunāja un pat lika justies kā vienīgajam divdesmitgadniekam devītās klases izlaidumā – garlaicīgi un neērti! Nelielu, tiesa, apmulsušu, smaidu sejā atstāja TĀ aina filmas beigās, par kuru īsti nav ko runāt, jo tā ir jāredz paša acīm. Visnotaļ „iespaidīga” kulminācija teju desmit gadus lolotai idejai!
„Cīsiņu klubs” nešaubīgi ir viens no šī gada neparastākajiem un bezkaunīgākajiem kino pasaules papildinājumiem, un filmas veidošana visām iesaistītajām pusēm noteikti bija viena liela „visi savējie” ballīte. Diemžēl nākamie rīti pēc šādiem pasākumiem nereti ir diezgan paģiraini, ar ko zināmā mērā var arī salīdzināt „Cīsiņu klubu”. Var jau būt, ka ar mani (vai mums? Am I alone on this?) izspēlēts ļauns joks un “Cīsiņu klubs” ir nekas vairāk kā filmas veidotāju kvēlāko un slimāko sapņu realizēšana uz lielā ekrāna (bet vai mēs tiešām bijām to pelnījuši?). Par spīti visam uzticības kredīts gan vēl nav iztērēts, un filmas ar Rogena bandas piedalīšanos joprojām gaidīšu ar prieku un interesi.
Filmas vērtējums – 2,5/5
“Cīsiņu klubs” jau kinoteātros!
