Par to, kas šogad kino pasaulē ir bijis pats labākais, jau parunājām 2019. gada topā, bet, kā jau allaž, katram no mums gada laikā ir bijuši savi personīgie kalni un lejas saistībā ar to, kas redzēts uz ekrāniem. Ar tiem tad arī šoreiz padalīsimies, pastāstot, kas katram ir bijis šī gada lielākais pārsteigums un, lai dzīve neizskatītos pārāk rožaina, arī gada smagākā vilšanās. Par gaumi, protams, nestrīdas, bet allaž ir interesanti salīdzināt savus iespaidus ar citu gūtajiem. Tāpēc ķeramies klāt!

Sergejs Timoņins

✓ “Spider-Man: Far From Home” – lai no kuras filmas negaidīja vispār neko (jo iepriekšējā daļa ir viena no garlaicīgākajām supervaroņu filmām), tad no šīs, bet tā tikai vēlreiz pierādīja, ka “Marvel” maģija strādā neatkarīgi no filmas. Super izklaide, vairs nav ko piebilst.

Godpilns pieminējums – “Crawl”, jo it kā “nekas jauns”, bet TIK labi salikts kopā, ka sirds priecājas. See you later, gator!

X “Rambo: Last Blood” – kaut kāda, nekāda ticība Silvestram Stallonem vēl bija (varbūt “Creed” un pat arī “The Expendables” dēļ, ja), taču nu ir pilnīgi skaidrs, ka vecais ir pavisam prātu izkūkojis vai drīzāk (un daudz skumīgāk) dzīvo kaut kādā pavisam citā gadsimtā, bet neviens viņam apkārt nevar saņemties Silvestram to atklāt. Mosties, yo!

Negodpilni pieminējumi:

• “Godzilla: King of the Monsters” – džeki, jūs nopietni…? Kas tas vispār tāds bija?
• “Serenity” (tā ar Metjū Makonaheju, nevis Neitanu Filionu) – bez komentāriem.

Sergejs Musatovs

✓ “Projām” – neticamams tapšanas stāsts (Gints Zilbalodis viens pats izdomāja, uzzīmēja, samontēja, ieskaņoja savu filmu) un neticami labs rezultāts — visos līmeņos proper autorkino.

X “Star Wars: The Rise of Skywalker” – the opening crawl — bezatbildīgi! Impērija “Disnejs” ar 9. epizodi pierādīja, ka tai nav ne jausmas, ko darīt ar “Zvaigžņu kariem”. Darbība bez konkrēta triloģijas (un sāgas) plāna kulminējās vienā no lielākajām clusterfuck filmām šogad. Atdodiet “Zvaigžņu karus” Kevinam Faigi.

Roberts Kuļenko

✓ “Dora and the Lost City of Gold” – nepārprotiet, tā ir bērnu filma un nav nekāds šedevrs. Bet pilnīgas miskastes vietā tā bija jautra izklaides filma ar smieklīgu un bieži vien absurdi dīvainu humoru.

Reinis Važa

✓ “Dolemite Is My Name” – filmas enerģija, sirds siltums, asprātība, filmas veidotāju kreativitāte ļoti aizrauj un caurstrāvo filmu no paša sākuma līdz beigām. Edijs Mērfijs ir pērle. Viens no “Netflix” labākajiem pārsteigumiem.

X “It Chapter Two” – pēc lieliskās pirmās daļas negaidīju, ka turpinājums būs tik tukšs, neizteiksmīgs, garlaicīgs. Stāstam ritot uz priekšu, skatītājs tiek pie kroplainām ainām, kuras atkārtojas, tikai pamainās varoņi. Uzmanība un interese ātri noplok, un, kad filma pie divu stundu atzīmes sāk uzņemt kaut kādus apgriezienus, tev par visu jau ir nospļauties.

Natalja Jacenko

✓ “Joker” – protams, ka “Joker”! Pārsteidzošs bezkompromisu autorkino žanru kino ietvaros. Mūsdienu klasika un, manuprāt, Vakīna Fīniksa labākais aktierdarbs.

X “Doctor Sleep” – grāmatu neesmu lasījusi, bet ekranizācija, manuprāt, nav izdevusies kā turpinājums Stenlija Kubrika meistardarbam “The Shining”. Ļoti samākslots mēģinājums tam līdzināties. Pietrūka suspense un madness dziļuma.

Namejs Ercums

✓ “Joker” – nemelošu, sacīdams, ka nebiju pārāk augstās domās par “Joker”, kad izlasīju, ka “The Hangover” sērijas režisors būs tas, kurš būs atbildīgs par filmu, bet patīkamā kārtā es kļūdījos un gala rezultāts bija kaut kas vairāk, ko varēju cerēt – uzmanības cienīgs tēlojums no Vakīna Fīniksa, skaista kinematogrāfija un fantastisks skaņu celiņš.

X “Star Wars: The Rise of Skywalker” – nevaru teikt, ka man bija pārāk augstas cerības, gaidot filmu, bet galu galā es tomēr gaidīju kaut ko jēdzīgu. Filmu skatoties, nepamet sajūta, ka viss, kas notiek, ir kaut kas jau redzēts no oriģinālās triloģijas, un, ņemot vērā talantīgos aktierus (jāizceļ Ādams Draivers un Oskars Aizeks) tiešām žēl, ka triloģija tā beidzās.

Līva Spandega

✓ “Hustlers” – Lorēnas Skafarijas filma par striptīzdejotājām, kuras sāk apkrāpt savus klientus, vispār būt “paslīdējusi zem mana radara”, ja nebūtu lielisko atsauksmju no kino festivāliem, un ne velti – uz patiesiem notikumiem balstītais stāsts, kas ārēji izskatās pēc prastas, garlaicīgas “heist” filmas, patiesībā ir saldsērīga oda sieviešu draudzībai ar dzīviem, simpātiskiem tēliem, kas gluži kā mēs visi mēdz pieļaut smagas kļūdas. Un Dženifera Lopesa, ak dievs!

X “Star Wars: The Rise of Skywalker” – ai, kā negribētos pievienoties šīs filmas kritiķiem, bet ko darīt, ja Dž. Dž. Abramss ar devīto epizodi vienkārši salauza manu sirdi tā, kā, šķiet, to vēl neviena filma nebija paveikusi? Vilšanās sajūta, filmu skatoties un redzot bezgalīgo jūru ar ārkārtīgi sliktām izvēlēm, bija gandrīz neaprakstāma. Gribējās dziļi iegrimt kinoteātra krēslā un ļauties, lai tumsa mani aprij.

Negodpilns pieminējums: lai nav tikai “Zvaigžņu karu” kritika vien, jāpiemin arī, ka Denijs Boils un Ričards Kērtiss beigās diezgan pamantīgi izcūkāja “Yesterday”, kas kaitina dubultā, jo ideja filmas pamatā bija ļoti interesanta.

Justīne Ulvinde

✓ “Joker” – filma, kuru neviens neprasīja, pat nevēlējās, bet galu galā bija tiešām nepieciešama un nu ir viena no mīļākajām. Pilnībā salauza manus negatīvos stereotipus par supervaroņu filmām (lai gan “Joker” diez vai raksturotu kā šī žanra tipisku pārstāvi).

Augusts Barkovskis

✓ “Avengers: Endgame” – iepriekšējā filma sagādāja tādu vilšanos, ka no šīs negaidīju neko vairāk. Beigās bimbāju vēl trakāk nekā tad, kad nomira mans kāmis Mursis.

X “Star Wars: The Rise of Skywalker” – pēdējā aina uzdzina zosādu, bet nezinu, vai kvalitātes dēļ vai arī vienkārši priecājos, ka beidzot varēju iet mājās.

Alvis Gļeba

✓ “El Camino: A Breaking Bad Movie” – kaut arī par šo “Netflix” projektu tika baumots jau kādu laiku iepriekš, kulta seriāla turpinājums pilnmetrāžas filmas formātā nešķita ne ticams, ne arī īsti nepieciešams. Tomēr beigās izrādījās pretēji – Džesija paranoiskā bēguļošana no pagātnes pretī gaišākai nākotnei bija gana labs, spēcīgs un dziļš stāsts, kas sniedza perfektu “patieso” nobeigumu vienai no visu laiku labākajām TV sāgām.

X “Star Wars: The Rise of Skywalker” – diemžēl par gada vilšanos šoreiz ilgi nebija jādomā. Ja “The Force Awakens” sirdī atgrieza cieņu un mīlestību pret kino ietekmīgāko zinātniskās fantastikas franšīzi un “The Last Jedi” atklāja un izmantoja tās plašo potenciālu, tad jaunās triloģijas noslēgums būtībā neizdarīja neko. Ja nu vienīgi deva pasaulei mazuļa Jodas piemīlīgumam cienīgu pretinieku – Babu Friku.