Šī gada izlase beigu beigās izrādījās tikpat raiba kā pagājušā gada tops – ja tajā vieta atradās 46 dažādiem nosaukumiem, tad šogad devāmies vienu soli tālāk, savos topos kopumā iekļaujot 47 darbus. Kritēriji filmu nonākšanai topā nemainījās – tajā iekļāvām filmas, kuras pagājušā gada laikā bija pieejamas pie mums kinoteātros, straumēšanā, diskos u.tml. vai kuras bija iespēja noskatīties kādā no kino festivāliem.
Tā kā filmu, ko apspriest ir daudz, tad no 47. līdz 20. vietai izskriesim tā ātri un (nosacīti) koncentrēti, bet top divdesmitnieku aplūkosim rūpīgāk.
Noskaņai – tīzeris par topa veiksminicēm arī video formātā!
Un, kad tas noskatīts, tad aiziet – vien pēdējā piebilde, ka jūsu watchlistu ērtībām tops pieejams arī “Letterboxd” saraksta formātā.

47. vieta: “Free Guy”
Filma tika mētāta pa kalendāru šurpu turpu, Raiens Reinoldss par to plēsa dažādus jokus, bet beigu beigās gaidīšana tomēr bija izrādījusies tā vērta, un piedzīvojumu komēdijai “Free Guy” ir tas gods iesākt mūsu šī gada topu.

42.–46. vieta: “Bedre”, “The Hand of God”, “Passing”, “Wrath of Man”, “Zack Snyder’s Justice League”
Arī šogad topā savu vietiņu būs atradusi kāda latviešu filma – Daces Pūces režisētā “Bedre” skatītājus aizveda emocionālā, nebūt ne vieglā, bet neaizmirstamā pārdzīvojumā. Tā dala vietu ar Paolo Sorentīno jaunāko filmu “The Hand of God”, kurā režisors izstāsta dziļi personīgu stāstu, atsaucoties uz savām jaunības dienā Neapolē. Personīgo sasaisti ar savu režijas debiju bija atradusi arī Rebeka Hola, ekranizējot 1929. gadā iznākušu romānu “Passing” – ļoti iespējams, ka aktrises Rutas Negas vārdu dzirdēsim, tuvojoties “Oskaru” nomināciju laikam. Gajs Ričijs pēc 16 gadu pārtraukuma beidzot atkal sadarbojās ar Džeisonu Stethemu, un “Wrath of Man” laikam abiem tik labi atgādināja par kopīga darba prieku, ka Stethemu jau drīzumā redzēsim arī Ričija nākamajā filmā “Operation Fortune: Ruse de Guerre”. Kā arī – tas jau nebūtu “Kino Kults”, ja šeit izpaliktu tik ilgi daudzinātā Zeka Snaidera “Justice League” versija, kurai pat veltījām veselu spoilerpodkāstu.

38.–41. vieta: “Lamb”, “Major Grom: Plague Doctor”, “Malignant”, “The Suicide Squad”
Islande vienmēr ir likusies savādi maģiska vieta, un “Lamb” ar savu cilvēkjēriņu turpina uzturēt šo sajūtu – ja filmu nenoķērāt pagājušā gada Riga IFF, nekas, jo drīzumā tā atkal būs uz kinoekrāniem. Tikmēr tie, kas rok, “Netflix” plašajās ārēs atradīs vēl ko daudz vairāk par parasto standartsaturu – tā šī gada topā vieta atradusies Krievijas komiksu ekranizācijai “Major Grom: Plague Doctor”. Džeimss Vans atrada laiku starp “Akvameniem” uztaisīt kaut ko pilnīgi traku – šausmu filma “Malignant” ir viens no tiem gadījumiem, kad labāk ir vienkārši vienreiz noskatīties, nevis desmitreiz par to lasīt. Savukārt Džeimss Gans gluži revolūciju DC komiksu filmu pasaulē neieviesa, bet “The Suicide Squad” tomēr izrādījās krietnu līmeni augstāks un jestrāks piedzīvojums par pirmo filmu.

34.–37. vieta: “The Card Counter”, “Eternals”, “Paris, 13th District”, “Roadrunner: A Film About Anthony Bourdain”
Pols Šreiders pamatīgi izblamējās “Facebook” ierakstā ar savu COVID-19 rantu, bet “The Card Counter” tas nekādi nepatraucēja – viens no pieturas punktiem Oskara Aizeka ārkārtīgi veiksmīgajā 2021. gadā. “Marvel” kino pasaulei (MCU) šogad gan gāja maķenīt grūtāk – tā īsti “uzsprāga” vien viena no četrām MCU filmām (skat. tālāk), bet topā beigu beigās iespraucās arī laikam pretrunīgākā no šī gada četrotnes – Hlojas Žao “Eternals”. Par spīti tam, ka Žao “Eternals” topā ir, bet “oskarotā” “Nomadland” gan ne, nav tā, ka Kino Kults tikai blokbāsterus vien skatās – savu auditoriju ir atradusi arī, piemēram, Žaka Odijāra drāma “Paris, 13th District”. Šogad arī neiztiekam bez dokumentālā kino pārstāvniecības – “Roadrunner: A Film About Anthony Bourdain” neiztika bez skandāliem, bet Entonija Burdēna faniem tā tomēr bija obligāta skatāmviela.

30.–33. vieta: “Finch”, “Riders of Justice”, “Tizlenes”, “The Worst Person in the World”
“Apple TV+” sevi pamazām sāk nostiprināt kā svarīgu spēlētāju arī “lielo” filmu lauciņā – postapokaliptiskā zinātniskās fantastikas filma “Finch” aizskaloja visas nepatīkamās sajūtas pret robotfilmām, ko vēl bija atstājusi “Chappie” (piedod, Nīl). Kārtējo reizi arī pierādām, ka, tāpat kā visa pārējā pasaule, arī mēs mīlam Madsu Mikelsenu, un savdabīgā “Riders of Justice” kārtējo reizi pierāda, ka viņa visinteresantākie darbi top tieši dzimtajā Dānijā. Marta Elīna Martisone ar savu pilnmetrāžas debijas filmu režijā “Tizlenes” lika mums visiem sarkt un bālēt kinoteātros, liekot atcerēties krindžīgākos jaunības dienu momentus – taču tajā pašā laikā arī atgādinot, ka agrīnajiem 2000. gadiem piemita savs unikālais šarms. Visbeidzot, ja jums reizēm liekas, ka esat briesmīgākais cilvēks pasaulē, varbūt Joahima Trīra tumši romantiskā komēdija “The Worst Person in the World” trāpīs pa īstajām dvēseles stīgām?

26.–29. vieta: “Drive My Car”, “Minari”, “Oxygen”, “Shiva Baby”
Ja ap “Oskaru” pasniegšanas brīdi labākās ārzemju filmas kategorijā gribat justies zinošāks par citiem, tad viss liecina, ka obligātā skatāmviela ir japāņu drāma “Drive My Car”, kas ir balstīta uz Haruki Murakami īsā stāsta. Runājot par “Oskariem” – šī gada topā iespraucās viena no pagājušā gada ceremonijas laureātēm, aizkustinošā drāma “Minari”, kas stāsta par kādas korejiešu imigrantu ģimenes dzīvi ASV. Ko pilnīgi citu izjūtu ziņā piedāvās Aleksandra Ažas trilleris “Oxygen” – tiem, kam piemīt klaustrofobija, iesakām turēties no šī stāsta pa gabalu. Starptautiskajā arēnā pagājušogad sevi ļoti spilgti pieteica vien 26 gadus vecā režisore Emma Seligmana ar savu pilnmetrāžas debiju “Shiva Baby”, kas, visticamāk, rezonēs ar daudziem aptuveni tāda paša vecuma skatītājiem (un visiem tiem, kas atceras, kā bija būt tajā vecumā un īsti nezināt, ko gribēt no dzīves).

24.–25. vieta: “Gunda”, “Judas and the Black Messiah”
Ja atceraties Vakīna Fīniksa runu, saņemot “Oskaru”, tad jūs, visticamāk, nepārsteigs fakts, ka viņa vārds ir atrodams starp dokumentālās filmas “Gunda” producentiem – filma liek aizdomāties par cilvēku attiecībām ar ēdienu (īpaši – dzīvnieku izcelsmes), sekojot līdzi cūkai Gunai, viņas cūcēniem, divām govīm un vienkājainai vistai. “Judas and the Black Messiah” pagājušā gada “Oskaros” nonāca dīvainā pozīcijā ar divām nominācijām par labāko aktiera sniegumu otrā plāna lomā (neviens tad nebija galvenajā?), bet kinoakadēmijas nespēja izvēlēties, kuru no diviem kungiem – Danielu Kalūju vai Lakītu Stenfīldu – nosaukt par galveno filmā, bija saprotama – abi spīd vienlīdz labi, izstāstot enerģisko un emocionāli uzlādēto patieso stāstu par “Melno panteru” partijas līdera Freda Hemptona slepkavību.

21.–23. vieta: “The Mitchells vs the Machines”, “Resident Evil: Welcome to the Raccoon City”, “tick, tick… BOOM!”
Fils Lords un Kristofers Millers turpina sevi pierādīt kā brīnišķīgu animācijas filmu eksperti – viņu producētā “The Mitchells vs the Machines” pārsteidza ar pilnīgi traku enerģiju un bombardēja ar joku straumi, kurā pilnīgi visu pirmajā skatīšanās reizē nemaz nav iespējams uztvert. Topā piemetot arī kādu pipariņu, tajā ir nonākusi arī jaunākā “Resident Evil: Welcome to the Raccoon City” filma – reizēm filmas baudīšanas pakāpi nosaka ne tikai tās kvalitāte kā tāda, bet gan arī skatīšanās pieredze, ko tā sniedz, un šajā pēdējā ziņā (ne tik daudz varbūt pirmajā) “Resident Evil” nepievīla. Kamēr vēl gaidām “Disney+” ierašanos Latvijā, lai tad arī oficiāli beidzot varētu novērtēt, kā tad Lins-Manuels Miranda savulaik bija teju uzspridzinājis Brodveju ar “Hamilton” mūziklu, viņa kā režisora talantu varam jau tagad sākt iepazīt ar citu “sprādzienu”, turklāt nekur tālu neaizejot prom no mūziklu pasaules – “tick, tick… BOOM!” ir Džonatana Larsona, “Rent” autora, pa pusei autobiogrāfiskā mūzikla ar tādu pašu nosaukumu ekranizācija.

19.–20. vieta: “Annette”
Ražīgs un ļoti veiksmīgs 2021. gads bija padevies Ādamam Draiveram, kurš pamanījās pabūt veselās trīs interesantās un neaizmirstamās filmās (turklāt katra interesanta un neaizmirstama savā unikālajā veidā). Par viņa sadarbību ar Ridliju Skotu vēl parunāsim, bet kā pirmā šajā sarakstā ir nonākusi Leo Karaksa savdabīgā rokopera “Annette”. Karakss pēc savas tikpat pārsteidzošās 2012. gada filmas “Holy Motors” ieturēja pamatīgu pauzi, bet gandrīz desmitgadi ilgā gaidīšana bija tā vērta, viņa pirmajai filmai angļu valodā izstāstot stāstu par komiķi, operdziedātāju un viņu pirmo bērnu. Filmā, starp citu, dzirdama grupas “Sparks” mūzika – šim duetam arī pagājušais gads nebija peļams, jo tajā iznāca arī Edgara Raita veidotā dokumentālā filma par grupu, kas līdz Latvijas ekrāniem gan diemžēl nenonāca (bet paši “Sparks” līdz mūsmājām gan nonāks – viņiem Rīgā maijā paredzēts koncerts!).

19.–20. vieta: “CODA”
Kā jau katru gadu ierasts, dažādus patīkamus pārsteigumus sagādāja Sandēnsas kinofestivāls – viena no šī festivāla pēcākajām veiksmēm izrādījās “Apple TV+” iegādātā filma “CODA”. Tās nosaukums ir akronīms, kas atšifrējas kā “child of deaf adults” jeb “nedzirdīgu vecāku bērns”, jau uzreiz pasakot priekšā, par ko tad stāsts arī būs (vēlams gan nesajaukt ar 2013. gada komēdiju “ACOD” – “adult children of divorce”). Šī pieaugšanas dramēdija ne tikai uz ekrāna izstāstīja stāstu par sabiedrības daļu, kurai uzmanība kino tiek pievērsta retāk, bet arī iepazīstināja ar, visticamāk, nākotnes superzvaigzni – Emīliju Džonsu, kurai šajā filmā tikusi galvenā loma (“Netflix” seriāla “Locke & Key” fani gan varēs lielīties, ka zināja viņu jau agrāk).

17.–18. vieta: “Petite Maman”
Ko darīt pēc tam, kad ir izdevies aizsvilināt (pun maybe intended) visu kino pasauli ar fantastisko “Portrait of a Lady on Fire”? Režisores un scenāristes Selīnas Siammas atbilde ir izveidot sirsnīgu, labā nozīmē mazu un aizkustinošu stāstu par attiecībām, kas valda starp meitām un mātēm. “Petite Maman” ir vērienā mazāka, bet tamdēļ ne mazāk iemīļojama filma, kurā kāda jauna meitene pēc vecmāmiņas nāves palīdz mātei tikt galā ar vecmāmiņas atstāto māju un rotaļājoties sastop kādu citu meiteni aptuveni tādā pašā vecumā. Tālāko ļausim jums uzzināt pašiem. Starp citu, arī Siamma pieskaitāma pie pagājušā gada aktīvākajām veiksminiecēm – viņa savu pirkstu pielika arī šajā sarakstā jau iepriekš minētās filmas “Paris, 13th District” scenārija tapšanā.

17.–18. vieta: “West Side Story”
Šajos laikos, kad visapkārt dominē straumēšanas platformas un komiksu filmas, viegli neiet pat tādiem lielmeistariem kā Stīvenam Spīlbergam, kura režisētā versija par Brodvejas mūziklu “West Side Story” piedzīvoja pamatīgu finansiālu neveiksmi. Bet visi tie, kas nokavēja filmas iznācienu kinoteātros, beigu beigās būs tie, kas varēs nožēlā kost pirkstos, jo Spīlberga “Vestsaidas stāsts” izrādījās ne tikai brīnišķīga, pati uz savām kājām stāvoša filma, kas, dažuprāt, šādos tādos aspektos pat pārspēj Roberta Vaiza un Džeroma Robinsa 1961. gada filmu. Šī “Vestsaidas stāsta” Mariju jeb jauno zvaigzni (un bijušo jūtūberi) Reičelu Zēgleri uz ekrāniem nešaubīgi redzēsim vēl daudz un dikti (viņa būs “Disney” nākamā Sniegbaltīte), bet viss liecina, ka šī gada balvu ceremonijās visbiežāk izskanēs Arianas DeBoses vārds, kuras atveidotā Anita ir atstājusi neizdzēšamu iespaidu.

16. vieta: “Titane”
Lai kādu kritiku varētu raidīt Kannu kinofestivāla virzienā, vienu gan noliegt būtu grūti – festivāls māk pārsteigt. Tā nu pagājušajā gadā festivāls pēc gada pauzes atgriezās ar jaudu un “Zelta palmas zaru” piešķīra “body horror” filmai “Titane”. Režisores un scenāristes Žūlijas Dikorno veikums nepakļaujas nekādai racionālai klasifikācijai – ja neskaita “has to be seen to be believed” –, un visiem pie sirds noteikti neies (filma bija Francijas virzītais veikums “Oskariem” labākās ārzemju filmas kategorijā, bet netika līdz “shortlistam”). Te vēl varam vienīgi palepoties ar to, ka “Spektrs” Dikorno vilcienā bija ielēcis jau līdz ar viņas iepriekšējo filmu “Raw”, ko savulaik izrādījām vienā no festivāliem “Spektrs”. Nevaram vien sagaidīt, ar ko viņa šokēs nākamreiz.

15. vieta: “Nobody”
Liamam Nīsonam jāpiesargājas – izskatās, ka Bobs Odenkirks ir gatavs mest izaicinājumu Nīsonam par to, kurš sevi varēs uzskatīt par “action” filmu, kurās galvenais varonis ir gados vecāks kungs, kungu un pavēlnieku (taisnības labad, protams, jāpiebilst, ka Odenkirks jau nu nav vēl arī tik vecs – viņam šobrīd ir 59 gadi). Vismaz “Nobody”, Iļjas Naišullera režisētais izsitējtrilleris, kas ir obligāta skatāmviela žanra faniem, bija ļoti nopietns un jestrs pieteikums – filmā Odenkirks atveido ģimenes dzīvs garlaikotu vīru, kurš pēc tam, kad tiek aplaupīta viņa māja, atgriežas pie savas iepriekšējās un krietni bīstamākās dzīves. Odenkirks mūs visus sabaidīja pagājušajā vasarā, kad tika ziņots, ka viņš ir pārcietis sirdstrieku, bet viss esot beidzies veiksmīgi, un cerēsim, ka tā būs arī turpmāk, jo gribētos, lai viņš mūs uz ekrāniem var priecēt vēl ilgi.

14. vieta: “No Time To Die”
Arī “bondiādes” 25. filma “No Time To Die” pa iznākšanas kalendāriem tika mētāta tik bieži, ka beigu beigās gaidīšanas process vien jau sāka kļūt nogurdinošs. Ja vēl ņemam vērā to, ka sākotnēji Daniels Kregs vispār negribēja vairs ar 007 ķēpāties (neaizmirsīsim slaveno “I’d rather slit my wrists” stāstu), tad skaidrs bija viens – “No Time To Die” bija jāizdara kas ļoti īpašs, lai attaisnotu visu pamatīgo ņemšanos otrā ekrāna pusē. Savā ziņā filmai tas izdevās – tā noteikti izdarīja kaut ko tādu, ko līdz šim Bonda vēsturē vēl nebijām redzējuši –, taču viedokļi par to dalījās. Taču, lai gan tādus mīlas augstumus kā “Skyfall” filmai sasniegt neizdevās, Kregam tomēr izdevās no aģenta 007 atvadīties iespaidīgi. Nu atliek vien gaidīt, kurš tad būs nākamais Bonds – par to, ka tāds būs, varam vispār nešaubīties. Bet, kamēr gaidām, neatteiksimies no spinofa par Anas de Armas atveidoto Palomu, vai ne?

13. vieta: ”The Green Knight”
Par to, ka COVID-19 pandēmija ir radījusi bēdas un nelaimes, nav nekādu diskusiju, bet dažos atsevišķos gadījumos tā ir savādā kārtā sagādājusi arī kādu labu iespēju. Deivida Lauerija filmai “The Green Knight” bija paredzēts iznākt 2020. gada SXSW festivālā, taču pandēmijas dēļ pirmizrāde tika atcelta. Kino fani saskuma, bet pats Lauerijs gan ne – pārceltais filmas iznākšanas datums viņam esot devis iespēju pabeigt un izveidot filmu tā, kā viņš to tiešām būtu gribējis (ar versiju, kas būtu iznākusi SXSW festivālā, viņš galīgi neesot bijis apmierināts). Un laikam jau viss labs, kas labi beidzas, jo tā versija, ko Lauerijs galu galā piedāvāja skatītājiem, bija maģiski savāds, ne līdz galam izskaidrojams, bet fascinējošs gļēvulīga bruņinieka stāsts, kas ne tikai izstāstīja savu leģendu, bet pamanījās pareflektēt par stāstniecību kā tādu. Turklāt, ja nu kādam vēl bija par to šaubas, šī filma apliecināja, ka Devs Patels ir īsta superzvaigzne.

11.–12. vieta: “Barb and Star Go to Vista Del Mar”
“Uz papīra” Kristenas Vigas un Annijas Mumolo (“Bridesmaids” scenārija autores) jaunā filma “Barb and Star Go to Vista Del Mar” īsti ne pēc kā oriģināla vai pat interesanta neizklausījās – filmas stāsts ir par divām labākajām draudzenēm, kuras no Nebraskas dodas atvaļinājumā uz Floridu, kur tiek ierautas kāda ļaundara afērās. Taču tieši tamdēļ eksistē teiciens “neskati vīru no cepures”, jo skatītājus beigās gaidīja viena no amizantākajām, krāsainākajām un garastāvokli visvairāk uzlabojošajām filmām, kas, esot pandēmijas apstākļos, bija tieši tas prieka burbulis, kura eksploziju bijām pelnījuši. Īpašs filmas pārsteigums izrādījās Džeimijs “Mr Grey will see you now” Dornans, kura muzikālā performance vien būs filmai veltītā laika vērta.

11.–12. vieta: “The French Dispatch”
Ar savu jaunāko filmu “The French Dispatch” Vess Andersons sasniedza, šķiet, visaugstāko vesandersonīgo pakāpi – filmā biezā slānī čum un mudž ne tikai viņa iemīļotie aktieri, bet arī savas mākslinieciskās tendences Vess ir uzgriezis uz 11. Tiem, kas ir gatavi uz to parakstīties, “The French Dispatch” bija absolūta konfekte, bet, ja Vesa stils neiet pie sirds, tad gan no viņa mīlestības vēstules “The New Yorker” izdevumam labāk turēties pa gabalu. Diskusijas par to, kurš no “Francijas Vēstneša” ministāstiem katram iet pie sirds vairāk, varētu turpināties bezgalīgi ilgi, bet beigu beigās Andersona fani par vienu gan būs vienisprātis – redzēt režisoru tik ļoti esam savā elementā ir vienkārši bauda. Rinda dalībai veloekskursijā ar Ouena Vilsona gidu pa mazas Francijas pilsētiņas ielām sākas šeit.

10. vieta: “Pig”
Ja neskaitām animācijas filmu “Spider-Man: Into the Spider-Verse”, kurā Nikolass Keidžs ierunāja vienu no lomām, neviena Keidža filma līdz šim nebija parādījusies Kino Kulta gada topos, kopš sākām tos veidot 2015. gadā. Bet visam reiz ir lemts mainīties, un nu tad šogad beidzot arī varam sveikt Keidžu ar pilntiesīgu debiju mūsu favorītu topā – “Pig” ne vienam vien skatītājam atgādināja, uz ko Keidžs patiesībā ir spējīgs, kad nehaltūrē kārtējā C listes projektā dolāru zīmju dēļ. Maikls Sarnoski savā pilnmetrāžas režijas debijā sagādāja Keidžam lomu, kas ir viņa talantu cienīga (filma stāsta par kādu trifeļu meklētāju, kuram tiek nozagta viņa trifeļu meklētāja – cūka), un atliek vien cerēt, ka šis Keidžs mums par sevi atgādinās arvien biežāk arī nākotnē. Starp citu, nākamgad gaidām Keidžu atveidojam pašam sevi – filmu “The Unbearable Weight of Massive Talent” meklējiet jau drīzumā paredzētajā šī gada gaidītāko filmu rakstā.

7.–9. vieta: “Bo Burnham: Inside”
Vēl viens šī gada nebijis pārsteigums ir “Netflix” skatāmā “special” “Bo Burnham: Inside” dalība topā, jo iepriekš šāda tipa veikumi, kurus grūti klasificēt, topā vēl nebija iekļuvuši (tā it kā nav gluži filma, bet nav arī gluži tipisks komiķa stendaps). Lai nu kā tur arī būtu ar klasifikāciju, Bo Bērnema “Inside” absolūti nopelnīja savu vietu topā – reti kas no pagājušā gada laikā redzētā tik precīzi trāpīja pandēmijas ierobežojošajās sajūtās, atklāti un rezonējoši runājot par garīgās veselības tēmu. Kamēr paši bijām teju ieslēgti četrās sienās, vērojot to, ka viegli negāja arī citiem, kopīgā sāpe kļūst vieglāk izsāpama. Šis ir absolūti Bērnema projekts – viņš ir šī “special” režisors, scenārija autors, producents, galvenā zvaigzne, operators, montāžas režisors un arī mūzikas autors.

7.–9. vieta: “House of Gucci”
Ironiskā, bet laikam arī godīgā kārtā abas pagājušajā gadā iznākušās sera Ridlija Skota filmas arī mūsu topā atrodas plecu pie pleca – izvēlēties vienu no šīm abām tik dažādajām filmām nav viegli. “House of Gucci” globāli gan piedzīvoja lielākus masu panākumus, kas ir saprotami, jo turēties pretī kičīgajiem tērpiem, absolūti trakajiem akcentiem un tikpat trakajām performancēm ir grūti. Stāstā par Maurīcio Guči slepkavību Skots visus kloķus ir uzgriezis uz visaugstāko, ļaujot tādiem aktieriem kā Lady Gaga un Džareds Leto darīt šķietami visu, kas viņiem ienāk prātā (par rezultātiem droši vien var strīdēties, bet to, ka tas ir interesanti, noliegt gan būtu grūti). Atliek vien mums visiem novēlēt, lai 2022. gadā visi varam “soar like a pigeon”.

7.–9. vieta: “The Last Duel”
Tepat tad arī blakus, kā solīts, otra Ridlija Skota šī gada filma “The Last Duel”, pie kuras finansiālajām neveiksmēm sers Ridlijs metās vainot tos sasodītos mileniāļus. “The Last Duel” gan gaidīja smagāka cīņa par skatītāju uzmanību – sarežģītāks stāsts, ko stāstīt, fakts, ka, lai gan Ridlijs atgriežas pie vēsturiska eposa, šis galīgi nav “Gladiators”, kā arī bažas, kas daudzus pārņēma, vēl gaidot filmu, zinot, ka divi no tās scenārija autoriem ir Bens Afleks un Mets Deimons (ņemot vērā stāsta jūtīgo tematu – kāda sieviete viduslaiku Francijā apsūdz paziņu izvarošanā), sasummējās kopā. Bet izrādās, ka bažām galīgi nebija pamata – “The Last Duel” patīkami pārsteidza tieši ar savu sensitīvo un gudro pieeju stāsta atainošanai uz lielā ekrāna (scenāristes Nikolas Holofseneres klātbūtne, pārvēršot Afleka un Deimona duetu par trio, jau bija vēl pirms filmas iznākšanas nedaudz atviegloti uzelpot), atstājot spēcīgu pēcgaršu.

6. vieta: “Spider-Man: No Way Home”
Bažas par to, cik destruktīva būs bijusi pandēmijas ietekme uz kinoteātru eksistenci, pastāv joprojām, bet pagājušajā gadā uzspīdēja vismaz viens spožs cerības stariņš – “Spider-Man: No Way Home” grandiozie panākumi pierādīja, ka kopīgā kino skatīšanās pieredze joprojām ir lieta, ko cilvēki novērtē. MCU pirmais pamatīgais solis multiversā bija īsta medusmaize visiem Spaidija faniem, turklāt jo īpaši tiem, kas tādi ir bijuši jau desmitgadēm ilgi, sagādājot tik daudz “fanservisa”, ka visas tā detaļas pirmajā skatīšanās reizē nemaz nevarēja uzķert. Sagādājot visu solīto un aprunāto (un vēl vairāk), Toma Holanda trešā Zirnekļcilvēka solofilma (nosacīti, protams) bija īsts prieka sprādziens tieši pirms Ziemassvētkiem, kas arī deva pamatīgu enerģijas lādiņu “Marvel” kino pasaulei, kurai 2021. gads kopsummā citādi izrādījās neviennozīmīgs, vismaz filmu ziņā noteikti.

5. vieta: “The Power of the Dog”
Par savu gadu sūdzēties nevar arī Benedikts Kamberbačs, kurš dabūja gan paampelēties “Marvel” smilšukastē, gan arī priecēt ar lielisku sniegumu prestižā drāmā – uz Džeinas Kempiones “The Power of the Dog” tika liktas lielas cerības, vēl pirms no filmas bija redzēts kaut kadrs, un jaunzēlandiešu režisore nepievīla. “The Power of the Dog”, kas ir balstīta uz tāda paša nosaukuma romāna, caurvij pastāvīga draudu un bažu sajūta, ka tūlīt notiks kaut kas briesmīgs, un par šo nekomfortablo atmosfēru lielā mērā ir atbildīgs tieši Kamberbačs. Bet nekādā gadījumā nedrīkstam nenovērtēt tikpat lielisko Kirstenas Danstas, Kodija Smita-Makfī un Džesija Plemonsa sniegumus. Ja vēl pieplusojam klāt Džonija Grīnvuda mūziku, kas brīžiem atsauc atmiņā “There Will Be Blood” tikpat saspīlētos toņus, kopā sanāk groda, iespaidīga drāma, kuras nosaukumu noteikti vēl dzirdēsim bieži “Oskaru” kontekstā.

4. vieta: “The Father”
Pagājušā gada haotisko “Oskaru” ķirsītis uz kūkas bija ceremonijas noslēgumā izziņotā Entonija Hopkinsa uzvara labākā aktiera kategorijā, pārspējot Čadviku Bouzmenu, kura uzvaru bija gaidījuši teju visi. Taču, kad pirmā pārsteiguma mirklis pagāja, kļuva absolūti skaidrs, ka Hopkinss savu balvu bija vairāk nekā pelnījis – “The Father” ir viņa jau tā iespaidīgās aktiera karjeras, iespējams, pats labākais sniegums. Filma, kurā Hopkinss atveido vīru, kurš cieš no arvien progresējošas demences, viltīgi izmantoja visas kino kā medija piedāvātās iespējas, lai ārkārtīgi skaudri un efektīvi skatītājiem liktu saprast to apjukumu un haosu, ko rada pakāpenisks atmiņas zudums – kā ir dzīvot tad, kad tu vairs nespēj uzticēties pats sev un savām atmiņām. Ne velti filma saņēma arī “Oskaru” par labāko adaptēto scenāriju.

3. vieta: “The Matrix Resurrections”
Pagājušā gada, iespējams, pretrunīgāk vērtētā filma “The Matrix Resurrections” tomēr saņēma gana daudz mīlestības no Kino Kulta komandas, lai ne tikai iekļūtu topā, bet parādītos tajā tik augstu! Ar to vien jau droši vien ir ļoti daudz pateikts par to, kurā nometnes pusē stāvam mēs – Lanas Vačovski atgriešanās matriksā bija pilnīgi citāda, nekā to bijām gaidījuši mēs vai jūs, bet tās izstarotais pozitīvisms un optimisms (īpašības, kurus iepriekš piedēvēt “Matriksa” franšīzei nu nekādi nevarējām) patīkami pārsteidza. Līdz neprātīgam līmenim pašreflektējoša filma (te atradīsiet vēl vairāk meta komentāru nekā Spaidija multiversā), kas atspoguļo to, kā pasaule un franšīzes autori ir mainījušies kopš šī gadsimta sākuma, visiem pie sirds negāja, bet mūs šī jaunā perspektīva uz “Matriksu” un visiem tā aspektiem intriģēja un aizrāva.

2. vieta: “Promising Young Woman”
“Promising Young Woman”, šķiet, sevī apvieno vairākus elementus un tendences, kas šajā topā bija parādījušās līdz šim. Tā izstāsta aktuālu, sarežģītu stāstu (filmas centrā ir sieviete, kura cenšas atriebties par draudzenei izdarītu smagu pāridarījumu, kas ir ietekmējis arī viņas pašas dzīvi), turklāt izdara to oriģināli, negaidīti un ar spurainu enerģiju. Tā spilgti piesaka jaunu režijas un rakstniecības talantu Emeraldu Fenelu, kurai šī bija pilnmetrāžas režijas debija. Tā sagādā fantastisku lomu Kerijai Maliganai, kuras ledainais acus skatiens fantastiski kontrastē ar apzināti perversi rozīgo un burbuļaino filmas stilu. Turklāt šeit pat vienā no galvenajām lomām ir jau minētais Bo Bērnems! Filma nepalika nepamanīta arī “Oskaros”, kur Fenela saņēma balvu par labāko oriģinālscenāriju – un, ja viņas pirmā pilnmetrāžas filma izdevās tik iespaidīga, tad nevaram vien sagaidīt, ar ko šī vēl tik jaunā režisore (Fenelai ir tikai 36 gadi) pārsteigs turpmāk.

1. vieta: “Dune”
Tādu vienprātību, kāda par topa pirmās vietas ieguvēju valdīja šogad, nebija nācies novērot nevienu citu gadu – Denī Vilnēva vērienīgā “Dune” ekranizācija bija neapstrīdama uzvarētāja ar tādu atrāvienu, ka visi citi tās ceļā palika spaisa putekļos. Vilnēva mēģinājumu ekranizēt Frenka Herberta klasiku, kas savulaik jau bija sakāvusi pat tādu meistaru kā Deivids Linčs, visi kino fani gaidīja ar aizturētu elpu, uztraucoties, vai Vilnēvam izdosies attaisnot uz to liktās episkās cerības. Laimīgā kārtā tas izdevās, turklāt ar uzviju – “Dune” bija iespaidīgākais pagājušā gada kinopiedzīvojums, kas bija pelnījis, ka to redz uz lielā ekrāna vairāk nekā jebkura cita filma. Tieši lielais ekrāns ļāva pilnībā izbaudīt to neprātīgo vērienu un ambīcijas, kādas bija šim stāstam, kurš, kā labi zinām, ir izstāstīts tikai līdz pusei. Pozitīvās ziņas ir arī tās, ka skatītāji no savas puses nepievīla Vilnēvu – bažas par to, ka pie stāsta otrās daļas varam arī netikt, ja filma negūs gana labus finansiālus panākumus, neattaisnojās, tāpēc nu atkal ar aizturētu elpu gaidām 2023. gadu, kad mūs gaidīs “Dune: Part Two”. Bet šoreiz satraukums jau ir mazāks, jo Vilnēvs nu ir pierādījis, ka kāpu pasaulē spēj savaldīt pat vislielākos smilšu tārpus.
Par filmām balsoja: Uldis Burkevics, Toms Cielēns, Nataļja Zagradska, Roberts Kuļenko, Sergejs Musatovs, Agnes Provejs, Līva Spandega, Sergejs Timoņins, Reinis Važa un Dārta Vijgrieze.
Ja 17. janvāri uzlūkojam kā nonullēšanās/restartēšanās dienu, kurā uz brīdi tiek nolaists priekškars un izziņots “starpbrīdis”, lai ar kinomākslu apmātie izlocītu kājas un aizstaigātu līdz “bufetei”, kur pa malciņam vien izgaršotu pērnā gada kino-proves, tad godīgi jāatzīstas, ka man visvairāk “ieblieza pa smadzenēm” un subjektīvi nošarmēja :
1. “Дорогие товарищи !” (2020.) Андрей Кончаловский
2.-4. “Red Rocket” (2021.) Sean Baker
2.-4. “Uncut Gems” (2019.) Safdie Brothers
2.-4. “Разжимая кулаки” (2021.) Кира Коваленко
5. “Пугало” (2021.) Дмитрий Давыдов
6.-7. “Titane” (2021.) Julia Ducournau
6.-7. “The Mauritanian” (2021.) Kevin Macdonald
8. “Lamb” (2021.) Valdimar Jōhannsson
9.-10. “Les Olympiades, Paris 13e” (2021.) Jacques Audiard
9.-10. “Петрови в гриппе” (2021.) Кирилл Серебренников
11. “Ничья” (2021.) Лена Ланских
P.S. Lai visiem iedvesmojošs un atklājumiem bagāts kino gads !
Ak, jā ! Gada seriāls “Пингвины моей мамы” (2021.)
P.S.S.
Precizējums. Sarakstā pieminētā Dmitrija Davidova filma “Пугало”/”Scarecrow”/”Baismone” savu ekrāna dzīvi ir sākusi jau 2020. gadā !