Grāmatu un komiksu ekranizācija, šķiet, vairs nav stilīga (nemaz nerunājot par oriģinālām idejām), jo pēdējā laikā TV seriālu veidotājiem ir parādījies viens negants niķis – adaptēt pilnmetrāžas filmas mazajiem ekrāniem. Pagaidām gatavo seriālu skaits ir pavisam neliels (un tā pa īstam ir sācies tikai šoruden), tomēr topošo projektu daudzums un sastāvs jau sniedz pamatotas bažas, kā arī neskaitāmas diskusijas interneta plašumos. Man, kā sevi cienošam seriālu skatītājam, veselais saprāts stingri pavēlēja šai lietai nepievērst pārāk lielu uzmanību, turoties vien pie domas, ka “tie, kas gribēs, tie skatīsies, bet es šim jaunajam fenomenam nekādi neļaušu mainīt savus seriālu skatīšanās ieradumus”.
Lepni jāatzīst, ka līdz šim tas tā arī veiksmīgi ir izdevies, jo, piemēram, tādus seriālus kā “Lethal Weapon” tā arī neesmu skatījies un nemaz arī netaisos to darīt. Diemžēl dzīve dažkārt mēdz pārsteigt nesagatavotu, kā tas ir noticis arī šoreiz. Proti, ir paziņots par filmas “Eternal Sunshine of the Spotless Mind” adaptāciju mazajam ekrānam! Varbūt arī nav nemaz tik slikti, kā izklausās, jo šo projektu pārraudzīs kompānija “Anonymous Content”, kura jau ir atbildīga par tādiem seriāliem kā “True Detective” un “Mr. Robot”. Tomēr šoreiz adaptējamais materiāls liek tā kārtīgi pārdomāt acīmredzamo jautājumu – kam tas vispār ir vajadzīgs?
Nē, nē, un vēlreiz nē!
“Eternal Sunshine of the Spotless Mind” ir 2004. gada filma, kura stāsta par iemīlējušos pāri, kuri vienā jaukā brīdī izlemj iztīrīt viens otru no savām atmiņām. Viena no filmas nozīmīgākajām sastāvdaļām ir tas, cik unikāli tajā tiek attēlotas cilvēku atmiņas un savstarpējās attiecības. Tāpat filmas pasauli interesantu padara fakts, ka tajā eksistējoša kompānija jebkuram gribētājam par nelielu samaksu piedāvā no galvas pilnībā izdzēst konkrētas atmiņas. Uzreiz prātā nāk ideja, ka seriāls varētu attēlot tieši šīs kompānijas darbinieku ikdienu un sekot līdzi dažādajiem klientiem un viņu dzīvēm. Kā nekā kaut vai daļēja filmas personāžu vai sižeta pārnešana uz TV ekrāniem būtu nekas cits kā vien klaja ņirgāšanās, jo filmas maģiju gluži vienkārši nav iespējams atkārtot.
Pat ja seriāls izvēlēsies pareizāko ceļu, viena problēma paliek neatrisināta, un tā, kā izrādās, skar arī visus pārējos tamlīdzīgos projektus. Lieta ir tāda, ka visi šie projekti neizskatās ne pēc kā vairāk kā vien parastiem mēģinājumiem izslaukt skatītāju naudu, un diez vai kāds cits mērķis šādiem seriāliem ir bijis paredzēts. Situācija arī nav gluži tāda pati kā ar grāmatu ekranizācijām, jo lasīt vai skatīties tomēr ir divas dažādas lietas. Ja man būtu jāizvēlas – skatīties lielisko “Fight Club” filmu vai tās nevīžīgo TV versiju (kura, par laimi, pagaidām neeksistē) -, mana izvēle būtu acīmredzama. Un iemesli šādai izvēlei nav tikai saistīti ar vispārējo kvalitāti vai paranoisku neuzticēšanos naudīgajām korporācijām.
Jebkurš labi izstrādāts stāsts jebkurā formātā cenšas cilvēkiem kaut ko pateikt. “Eternal Sunshine of the Spotless Mind”, piemēram, pastāstīja ļoti daudz par atmiņām un cilvēku attiecībām tā, kā filmas to iepriekš nebija darījušas. Un, ja tā labi padomā, šī filma par savu tematu ir pastāstījusi pietiekami daudz – tik daudz, ka seriālam nav pat vērts censties kaut ko papildināt. Vienīgā cerība neizgāzties pastāv tikai un vienīgi tādā gadījumā, ja seriāls necentīsies iet filmas ceļu un stāstīt tās pašas atziņas. Lietas būtību nemaina arī tas, cik prasmīgi producenti vai kabeļtelevīzijas kanāli ir piesaistīti filmas adaptācijai, – ja nav laba iemesla to darīt, tad labāk arī nevajag.
Ļoti labs piemērs ir nesen iznākušais seriāls “Westworld” (mūsu recenzija šeit), kurš uz TV ekrāniem ir pārveidojis 1973. gada filmu par vesterna atrakciju parku. Kanāls HBO nevienu reizi vien ir pierādījis saviem skatītājiem to, ka HBO vadītāji ir vieni no retajiem, kurus interesē seriālu kvalitāte, nevis nauda, un tas ir ļoti labi redzams arī viņu jaunākajā veikumā. Kā jau iepriekš minēju, ne jau kvalitāte seriālu padara tik lielisku, bet gan tas, kā tiek izmantots tā oriģinālmateriāls. Ja filma sekoja līdzi parka apmeklētājiem, tad seriāls pievēršas arī parka robotiem un to veidotājiem, paplašinot filmas ideju līdz nepazīšanai. Tomēr pati svarīgākā ir ideja, kas slēpjas gan zem filmas, gan seriāla, – mākslīgais intelekts. Šis temats mūsdienu sabiedrībā ir pacēlies ar uzviju, un tas seriālu “Westworld” padara aktuālāku, nekā pirmajā brīdī var šķist. Un šis fakts – dārgās dāmas un kungi – pilnībā attaisno filmas pārcelšanu uz mazā ekrāna.
Vēl viens labs piemērs ir seriāls “Ash vs. Evil Dead”. Šis gan neiekrīt jau minēto seriālu kategorijā, jo tas ir balstīts uz Sema Reimija izveidoto “Evil Dead” pasauli un tā veidotājs joprojām ir pats Reimijs. Tomēr fakts kā tāds – seriāls ir lielisks un, tīri subjektīvi (un es tiešām uzsveru vārdu “subjektīvi”) vērtējot, pat labāks par filmām! Galvenais, kas jāatceras no šī piemēra, ir tas, ka, pārnesot vecu formulu mūsdienīgā gaisotnē, var notikt ļoti patīkami pārsteigumi. Nemaz nerunājot par to, ja pie projekta atgriežas arī tie paši vecie autori (tieši tā – arī es iedomājos par “Twin Peaks”).
Lai arī kādu nepatiku neizraisītu doma par “Eternal Sunshine of the Spotless Mind” seriālu, ar nelielu interesi sekojot līdzi projekta attīstībai, nekas slikts nevar notikt. Turklāt kas to lai zina – varbūt beigās tomēr iznāks pat kaut kas skatāms. Katrā ziņā, lai gan šāda veida seriāli mūs sagaida vēl daudz, pastiprinātu uzmanību tiem nevajadzētu veltīt. Lietderīgāk būtu piekto reizi noskatīties filmu, nekā tērēt piecas reizes vairāk laika seriālam. Agri vai vēlu tomēr parādīsies arī kāds skatīšanās vērts seriāls, kurš spēs papildināt ne tikai filmas pasauli, bet arī tajā izteiktās domas.
Secinājums – lai arī seriālu industrijā īpaši lielas izmaiņas nav gaidāmas (labo un slikto seriālu attiecība jau nekur nepazudīs), mūsu skats uz to gan kļūs kaut nedaudz citāds.
