Bija laiks, kad “Netflix” vietā valdīja legāli iegādāti DVD un torentus zināja tikai retais. Kinoteātru repertuārs nebija fantastikas grāvēju pārbāzts, tādēļ šādus darbus cilvēki gaidīja dedzīgāk un novērtēja vairāk. Teju vai katram mājās stāvēja vismaz vienas Harija Potera filmas disks. Ceļojums uz pasauli, kur garlaicīgu vidusskolu aizstāj varenā Cūkkārpa un gaismas zobenu vietā izmanto burvju zižļus, bija neaizmirstams piedzīvojums, kas skatītājiem sagādāja vienīgi prieku un laimi.
Lasot Dž. K. Roulingas daiļdarbus par noslēpumainā burvja Harija Potera piedzīvojumiem, cilvēku fantāzija pletās neizmērāmos tālumos, vien iztēlojoties, kā varētu izskatīties kalambols vai tā pati Cūkkārpa. Saistoši un spēcīgi varoņi bija mazākais, ar ko cilvēki tika iepazīstināti. Tā bija pavisam jauna pasaule, kurā viss notiek pēc citiem spēles noteikumiem un galvenais ir cilvēka plašā fantāzija.
Nav pat jautājuma par “patīk/nepatīk” – gandrīz visi atceras pirmo reizi, kad ieraudzīja Hariju Poteru uz lielā ekrāna. Maigi izsakoties, tas bija ļoti savādi. Šajā gadījumā nerunāju par skolu, kurā bērnu drošību apdraud nejaušs troļļu apciemojums, vai par tualetēm, kurās dzīvo mirušo rēgi. Arī tas, ka tā ir pasaule, kurā cilvēki dzīvo pastāvīgās bailēs, ka vienu dienu atnāks garš ērms bez deguna un visus brutāli nogalinās. Pats labākais ir veids, kādā tas tiek parādīts uz lielā ekrāna. Līdz ar “Hariju Poteru un filozofu akmeni” režisors Kriss Kolumbuss uzbūra šo pasauli neaprakstāmi skaistā un skatītājiem saistošā stilā. Viņš radīja spēcīgu pamatu vēl spēcīgākai franšīzei, iepazīstinot plašas auditorijas ar savu vīziju par burvestībām, drosmi un bērnu pirmo tikšanos ar nezināmo.
Tehniskā ziņā, īpaši 21. gadsimta sākumam, Harija Potera filmas bija liels solis uz priekšu. Vizuālie efekti, kas varbūt tagad izskatās nedaudz novecojuši, raisīja spilgtas emocijas un vienu konkrētu jautājumu – kā viņi to dabūja gatavu? Milzīgais darbs, kas tika ieguldīts šajās filmās, ātri vien vainagojās ar lieliem panākumiem. “Harijs Poters un filozofu akmens” kasēs ienesa nepilnu miljardu, un lielo studiju galvām tapa skaidrs – cilvēkiem vajag šādu kino un vajag daudz. Laika gaitā sāka veidoties franšīze.
Tikai gadu pēc pirmās filmas iznākšanas uz ekrāniem parādījās otrā. Neatkarīgi no skatītāju augstajām cerībām veidotāji izvēlējās turpinājumu taisīt maksimāli piesardzīgi. Režisoru nenomainīja un pārvērta vienu no īsākajām Harija Potera grāmatām garākajā filmā visā franšīzē – divas stundas un 41 minūte. Tomēr garums šajā gadījumā nebija problēma, drīzāk liels pluss. Ar grāmatām un pirmo filmu cilvēki bija iemīlējuši Hariju Poteru. Viņi bija gatavi skatīties viņa piedzīvojumus kaut četras stundas pēc kārtas.
“Harijs Poters un Noslēpumu kambaris” sākas tā, it kā nekas iepriekš nebūtu noticis. Harijs joprojām ir spiests dzīvot ar pašiem briesmīgākajiem aizbildņiem. Šķiet, ka cerība ir zudusi, – draugi neraksta, skolā neviens atpakaļ negaida. Viss kardināli pasliktinās brīdī, kad mājā ierodas neaicināts viesis, proti, elfs Dobijs. Sākotnēji ļoti kaitinošs tēls, bet ar svarīgu ziņu – ja Harijs atgriezīsies Cūkkārpā, viņu gaida ārprātīgas šausmas. Mazais elfs neko vairāk nepaskaidro, vien promejot savāra nesmuku ķezu, kas atstāj graujošu iespaidu uz Harija turpmākajām attiecībām ar audžuvecākiem. Brīdī, kad viss liekas pilnībā nolemts, no tāluma uzspīd cerības stars. Tas ir Harija uzticamais un neveiklais draugs Rons, kurš ar saviem brāļiem lidojošā mašīnā devies glābt labāko draugu. Elpu aizraujošā ainā Harijs izbēg no Dzīvžogu ielas cietuma, un viņa nākamais piedzīvojums var sākties.
Uzbūves ziņā šī filma ir kā pirmās daļas dvīnis. Rupjš salīdzinājums būtu “Paģiru” otrā daļa – viss vecais, tikai notikumi pamainīti. Šajā gadījumā tas gan nāk tikai par labu. Vairs nav jātērē skatītāju dārgais laiks, iepazīstinot tos ar maģisko pasauli un spēles noteikumiem. Viss jau ir ļoti labi zināms, tādēļ var ķerties pie kvalitatīva stāsta turpinājuma.
Šoreiz galvenā ir mistērija – kas ir Noslēpumu kambaris? Kas tajā iekšā? Kāda tam vispār saistība ar Poteru? Rodas daudzi jautājumi, bet paiet krietns laika sprīdis, kamēr uz tiem tiek atbildēts. Tomēr gaidīšanas process ir gana jautrs, jo filmā viss notiek ātri un stāsts virzās uz priekšu pareizajās sliedēs. Atkalredzēšanās ar jau iemīļotajiem tēliem ir pat vairāk nekā patīkama. Ir iespēja redzēt Cūkkārpu vēlreiz un ieslīgt vēl dziļāk tās lielajā noslēpumu klāstā. Apbrīnot veidotāju radošo eksploziju var nebeidzami – idejas un izpildījuma ziņā filma ir vēl viens fantastisks piedzīvojums, kurā tu esi iekšā no sākuma līdz beigām. Pat visam beidzoties, gribas vairāk, un katra nākamā daļa šķiet kā dāvana, jo veidotāji ar savu smago darbu iemantojuši pilnīgu skatītāju mīlestību.
Turpinājums savā veidā arī ir neliels vidējais pirksts pirmās daļas faniem. Filmas notikumu un to tālākās attīstības zemteksts ir gana vienkāršs – jums likās, ka visu zināt, bet patiesībā jūs nezināt neko. Atklājas jaunas lietas par pašu Hariju, un franšīze pamazām pāriet uz tumšāku toni. Daudzi pavedieni liecina, ka brīnišķajā burvju pasaulē slēpjas vairāki tumši noslēpumi, kas agrāk vai vēlāk nāks gaismā. Neviens nevar dzīvot harmonijā ar sevi un citiem, jo briesmas tuvojas un tās skars visus. Īpaši Hariju Poteru. Kaut gan košais varonis tiek nostādīts kā izredzētais, vairākas lietas liecina par pretējo. Kā nekā Harijam ir vien 12 gadi, un citu izdarītais spiediens uz mazo puiku raisa lielu apjukumu. Citi vienaudži ap šo laiku kaltu galvā algebras gudrības un lēnām sāktu ievērot uzmanību no meiteņu puses. Tomēr Harijam tādas lietas ir mazsvarīgas, jo ar viņu runā čūskas un laiku pa laikam vairāki skolas biedri tiek pārakmeņoti.
Izklausās absurdi, tomēr nedz grāmatā, nedz arī filmā tas tā nešķiet. Meklēt analoģijas ar mitoloģisko burvju pasauli nemaz nav tik viegli, tomēr tajā var redzēt loģiku. Viss notiek citādi, bet saikne ar varoņiem izveidojas tik cieša, ka beigās liekas, ka tā ir nepārraujama. Lai cik dīvaini neliktos viņu piedzīvojumi, ir ļoti interesanti sekot tiem līdzi. Harijs Poters nav tikai izcils sasniegums fantastikas literatūrā. Tas ir ļoti cilvēcisks un patīkams varonis, kurš tiek ierauts neaprakstāmi burvīgā notikumu virpulī.
Kaut gan starp faniem “Noslēpumu kambaris” nav pati iecienītākā daļa franšīzē, nevar noliegt, ka tā ir neatņemama un svarīga tās sastāvdaļa. Lēns, piezemēts, bet gana nozīmīgs solis uz priekšu. Tas necieš no klišejām, ar kurām mūsdienās turpinājumi ir pārbāzti līdz malām. Jebkura fantastikas kino fana dzīvē pienāk tas brīdis, kad visi darbi tiek uz laiku apturēti, jo jātaisa Harija Potera maratons. Tāpat kā pārējās filmas franšīzē, “Harijs Poters un Noslēpumu kambaris” izceļ to, kāpēc šīs filmas cilvēkiem ir tik svarīgas un mīļas. Tās slavē izdomas brīvību un pārnes to pavisam citā dimensijā. Tāpēc doties uz šo pasauli atkal un atkal beigās vienmēr izrādīsies neaizmirstams piedzīvojums.
Atgriezīsimies Harija Potera pasaulē jau 16. novembrī, Kinoblogeri un Cēsu alus rīkotajā “Fantastiskās būtnes – un kur tās meklēt” pirmizrādes seansā! Biļetes jau pieejamas: http://ej.uz/beasts
Augusts Barkovskis, Kinoapskati.lv