67. Berlīnes kinofestivāls jau sen kā ir pagājis, bet vēlme padalīties ar redzēto nav zudusi. Tā vietā, lai papildinātu jau tā plašo rakstu krājumu par festivālā piedzīvoto, piedāvāju nelielu atskatu uz, manuprāt, spilgtāko festivāla kino, kas ir palicis atmiņā. Vajadzētu gan piebilst, ka, lai arī redzēts tika daudz (30 filmas), man neizdevās noķert pilnīgi visas labākās (tostarp konkursa uzvarētājas “The Other Side of Hope” un “On Body and Soul”), tādēļ rakstu nevajadzētu uztvert kā visaptverošu festivāla pārskatu.

T2 Trainspotting

Gaidot filmas turpinājumu ilgāk par 20 gadiem, var vai nu sasniegt iepriekšējās filmas panākumus, vai arī pamatīgi aplauzties. Bet, kā izrādās, eksistē arī vidusceļš, kuru Denijs Boils ir atradis “Trainspotting” gadījumā. No vienas puses, jaunā filma ir modernizēts skats uz tiem pašiem varoņiem, kurus iemīļojām jau pirmajā filmā. Košas krāsas, jauni piedzīvojumi, jauna mūzika, bet tēli un viņu ambīcijas lielākā vai mazākā mērā paliek tādas pašas. Kopumā viss ir ļoti patīkami un izklaidējoši, tomēr pēc filmas nepamet sajūta, ka nekā būtiski jauna un inovatīva šeit nebija, tādēļ nākas atzīt, ka Boila kungs tomēr varēja uzņemties krietni vien lielākus riskus (ne velti oriģināls šobrīd ir kulta filmas statusā). Gala iznākums drastiski mainītos uz labo vai slikto pusi, toties to vērot būtu daudzreiz interesantāk nekā šobrīd.

Casting JonBenet

“Netflix” pēdējā laikā ir paveicis neskaitāmus izrāvienus oriģinālā satura ziņā, un uzmanība ir pievērsta arī dokumentālajam žanram. Kitijas Grīnas jaunākā doķene stāsta par mīklainu traģēdiju, kas pirms 20 gadiem skāra kādu amerikāņu ģimeni. Notikuma apstākļu mīklainības dēļ sabiedrības viedokļi par to dalās joprojām, tādēļ filmā tas neierastā veidā tiek atspoguļots caur kastinga procesu, kura laikā atklājas dažādas versijas par Džonbenetas Remzijas slepkavu. Tās spēj sagrozīt skatītāja galvu (jo daudzas no tām ir vienlīdz ticamas), dažkārt pat liekot gardi pasmieties, bet jau nākamajā brīdī nožēlot savus smieklus, jo runa tomēr ir par neatrisinātu slepkavību.

I Am Not Your Negro

Ja apvieno dokumentālo filmu un memuāru lasīšanu, to visu sablenderējot kopā nedaudz eksperimentālā stilā, iegūstam Raula Peksa “I Am Not Your Negro”. Galvenokārt stāsts ir par rakstnieku Džeimsu Boldvinu un viņa saskarsmi ar trim cilvēktiesību aktīvistiem – Malkolmu X, Medgaru Eversu un Mārtinu Luteru Kingu. Šajā filmā nav jau pazīstamo žanra iezīmju, ļaujot nedaudz citādi paskatīties uz to, kā pagājušā gadsimta ASV sabiedrība skatījās uz tumšādainajiem iedzīvotājiem. Diemžēl īpaši daudz jaunu faktu šeit nav, un skatu punkts uz problēmu ir tikai viens, bet, no otras puses, ja reiz netiek sekots žanra tradīcijām, tad no filmas būtu jāsagaida netradicionāli rezultāti.

Skins

Festivāls knapi bija sācies, kad jaunā režisora Eduardo Kazanovas pilnmetrāžas debija “Skins” visus nogāza no kātiem. Un tik pamatīgi, ka joprojām nav skaidrs – labā vai sliktā nozīmē. Katrā ziņā – ir radīts kaut kas pavisam unikāls, bet reizē arī šokējošs un provokatīvs. “Skins” ir filma, kas stāsta par fiziski deformētu cilvēku dzīvi, viņu vēlmēm un kaislībām. Deformācijas, protams, tiek izceltas tik spilgti, cik vien režisora iztēle to ļauj darīt, kontrastējot ar maigi košiem rozā un violetiem krāsu toņiem. Tikmēr filmas galvenais mērķis ir parādīt, ka tās varoņi ir tikai cilvēki – ne ar ko sliktāki vai labāki par citiem. Lieki teikt, ka vēl neparastāku spāņu kino būs grūti atrast, vismaz kamēr Kazanova nesāks veidot savas nākamās filmas.

A Fantastic Woman

Cilvēku dažādības atspoguļojums bija viena no tām lietām, kas Berlinālē izcēlās visvairāk. Ļoti spilgts piemērs tam ir Sebastiana Lelio jaunākā filma “A Fantastic Woman” – spēcīga, atmosfēriska drāma par transpersonu Marinu, kuras dzīvē pēkšņi sākas teju nepārvaramas grūtības. Lai arī stāsts un tā atrisinājums nav pirmā svaiguma, tomēr sajūtas, kuras filmas laikā rodas pret galveno varoni un viņas pārdzīvojumiem, šo trūkumu atspēko bez mazākās piepūles. Fonā tikmēr skan brīnišķīga mūzika, kas precīzi mainās līdzi noskaņām un galvā paliek vēl ilgi pēc filmas noskatīšanās. Bet visvairāk, protams, priecē jaunās aktrises Danielas Vegas debija, tādēļ ļoti cerams, ka redzēsim viņu arī citās lomās.

Close-Knit

Ja festivālā būtu kategorija “Vissirsnīgākā filma”, tad japāņu režisores Naoko Ogigami jaunākais darbs to iegūtu automātiski. Filma ar diezgan vienkāršu stāstu apskata dažādus ar ģimeni un atstumtību saistītus tematus. Un, lai gan dramatiskuma filmā netrūkst, kopējā atmosfēra ir samērā viegla un ik pa laikam parādās pat ļoti jauks (un brīžiem dīvains) humors. Turklāt šis ir diezgan netipisks Japānas kino, t.i., filmas valstiskā piederība neizpaužas nedz stilistikā, nedz jebkādā citādā veidā. Bet patiesībā režisores darbiem tas jau ir raksturīgi. Ogigami otrās Berlināles filmas pirmizrāde tika sagaidīta ar ovācijām.

Pendular

Parasti filmas var iedalīt divās lielās kategorijās – tās, kuras iet jau tradicionālos stāstniecības ceļus, un mākslinieciskās filmas, kuras izvairās no visa, kas vien ir sekojis iepriekš. Portugāļu režisores Džūlijas Muratas “Pendular” līdz galam neizvēlas ne vienu, ne otru virzienu. Jau no paša sākuma rodas nojauta, ka filma arī turpinās sastāvēt vien no dažādām, nesavienotām galveno varoņu ikdienas dzīves ainām. Tas, protams, nav slikti, jo satriecošais operatora darbs spēj notvert precīzas deju kustības un varoņu emocijas, neļaujot ne aci atraut no ekrāna. Bet brīdī, kad nekas cits neatliek kā apbrīnot vizuālo baudījumu, atklājas, ka šeit tomēr eksistē arī konflikti ar kāpinājumiem un atrisinājumiem.

Call Me By Your Name

Tikko apžilbinājusi Sandensas kinofestivālu, Lukas Gvadanino jaunākā un līdz šim arī izcilākā filma dodas tālāk, pie reizes piestājot arī Berlinālē. Nav arī nekāds noslēpums, ka šī bija viena no gaidītākajām festivāla filmām, galvenokārt pateicoties neticami augstajām kritiķu atsauksmēm. Un, kā izrādās, ne velti, jo filmā redzamais mīlas stāsts ir patiešām īsts un neaizmirstams. Stāsts šoreiz ir par diviem puišiem, un filmā vairāk tiek uzsvērta brīnišķīgā saikne starp šiem personāžiem, nevis, piemēram, tas, kā uz viņiem skatītos apkārtējie, vai līdzīga veida problēmas. Citiem vārdiem sakot, filma lieliski parāda to, cik reta un tādēļ arī skaista šāda veida iemīlēšanās spēj būt. Turklāt šis ir arī stāsts par brieduma sasniegšanu, kas tiek izdzīvota tieši caur mīlestību. Varētu teikt arī šādi – te ir viss nepieciešamais, kas filmu padarīs neaizmirstamu vēl gadiem ilgi.