Nu, ne gluži pret visu pasauli, bet pret dažiem no tās elites pārstāvjiem gan. Jau kādu laiciņu mēs visi esam izlutināti ar “Netflix” pieeju filmu un seriālu demonstrēšanai – ja straumēšanas serviss izveido kādu jaunu skatāmgabalu, tad tas viss pilnā apjomā jau no pirmās dienas ir pieejams visiem servisa abonentiem. Atšķirībā no savas straumēšanas māsas “Amazon”, kura filmu veidošanā un izplatīšanā iet pa ierasto, lielo studiju jau izkopto ceļu, “Netflix” ir spītīgi piecirtis kāju un pateicis, ka visu darīs pa savam. Bet spēlēties ar visiem pārējiem tomēr arī gribas, tāpēc galu galā sanāk saķeršanās. Šoreiz – ar Kannu kinofestivālu.

“Netflix” naudas ir, uh, cik daudz, kas nozīmē, ka filmu veidotāju vārdi, kuri jau ir un vēl būs redzami “Netflix” finansētajos veikumos, kļūst arvien, arvien skaļāki un projekti – arvien ambiciozāki. Skatītāju mīlestība un atzinība ir viena lieta, bet ne viens vien no šiem projektiem ir pelnījis un pretendē arī uz augstiem kritiķu, festivālu un citu ekspertu apbalvojumiem. “Netflix” modelis nozīmē to, ka šī straumēšanas servisa veidotās filmas līdz kinoteātriem būtībā nenonāk (vismaz ne tādā apjomā, kā tas ir ierasts). Un tieši šī ir vieta, kur sākas rīvēšanās.

Kad tika izziņoti darbi, kuri piedalīsies sacensībā par galveno apbalvojumu Kannu kinofestivālā, sarakstā atradās arī divas “Netflix” filmas: Cžun-ho Bona “Okja” un Noas Baumbaha “The Meyerowitz Stories”. Tas dažiem lika saraukt uzacis vieglā izbrīnā – kā gan tradīcijām bagātais Kannu kinofestivāls ir tā ar mieru pieņemt tik (dažuprāt) vēl netradicionālu filmu izplatīšanas praksi? Pēc sarunas ar Francijas Kinoteātru federāciju (kas bija jo īpaši pikta) Kannu kinofestivāls nāca klajā ar paziņojumu, ka, sākot ar nākamo gadu, tikai filmas, kuras ir paredzēts nākotnē izrādīt Francijas kinoteātros, varēs piedalīties oficiālajā konkursā.

Šādu nosacījumu “Netflix” uztvēra kā neslēptu uzbrukumu tieši šim straumēšanas servisam – uzņēmuma izpilddirektors Rīds Heistings “Facebook” ierakstā paziņoja, ka filmu industrijas varenie ir ielenkuši viņa vadīto platformu un gatavojas uzbrukumam, un aicināja skatītājus 28. jūnijā “Netflix” skatīties “Okja” – “brīnišķīgu filmu, kurai kinoteātru ķēdes vēlas liegt piedalīties Kannu kinofestivāla konkursā”. Citu kinofestivālu – Toronto, Venēcijas u.c. – vadītāji tikmēr izvairīgi nenostājās nevienā pusē.

Apmainījušās šādām laipnībām, abas puses pagaidām ir nomierinājušās un lielāku traci (pagaidām) vēl neceļ. Kannu kinofestivāls tūlīt, tūlīt startēs, gaidīsim atsauksmes un viedokļus par jaunajām filmām, tostarp “Okja” un “The Meyerowitz Stories”, bet tikmēr varam izklaidīgi pafilozofēt par to, kā šis kašķis turpmāk ietekmēs kino pasaules attīstību. Jo nenoliedzami ir tas, ka tā un cilvēku skatīšanās paradumi mainās, un lielā mērā tas notiek tieši “Netflix” un pārējo straumēšanas platformu darbības rezultātā. Kurš galu galā piekāpsies pirmais – “Netflix” vai “istablišments”? Likmes varam likt jau tagad, bet 26. maijā noteikti liela daļa no mums ieslēgs kādu ekrānu, lai baudītu Deivida Mičoda “War Machine” ar Bredu Pitu galvenajā lomā, 28. maijā – “Okja”, pēc pāris gadiem – arī Skorsēzes “The Irishman” (kas ir atsevišķs stāsts) un vēl, un vēl, un vēl…