Tuvojoties Valentīndienai, ap Džoniju Jūtu sāka virmot nebijis satraukums. Kādu vakaru, apsēdies savas istabas ērtajā ādas krēslā, viņš centās aprast ar jaunajām sajūtām un emocijām. Skatoties caur logu, kura palodzi viegli klāja balta sniega kārta, Džonijs sapņoja par ideālo vakaru, bet, tuvojoties svinīgajam un nozīmīgajam datumam, Džonijam arvien vairāk pazuda ēstgriba un vieglā vēdera kņudēšana solījās pāraugt pamatīgā gastrītā. Vismaz tā domāja pats Džonijs. Viņa simpātija, nesen iepazītā, apburošā un harizmātiskā brunete Roza Djuitta Bukatera, Džonijam deva nevainīgu uzdevumu Valentīndienas vakaram – atrast piemērotu romantisko filmu viņu kopīgajam randiņam puiša mājās. Džonijs tam nejutās gatavs, jo abi tikās tikai pāris nedēļas, turklāt viņu starpā vēl valdīja naivs mulsums un neveikli novērsti skatieni uz kurpju purngaliem, kad abi čalodami deldēja Vecrīgas kafejnīcu mēbeles.
Džonijam meitene ļoti simpatizēja, tāpēc viņš nevēlējās izgāzties ar filmas izvēli šajā svarīgajā dienā. Saprast, ko nozīmē piemērota romantiska filma, par kuru priecīga būtu Roza, nebija viegli, jo septiņpadsmitgadīgā Džonija filmu repertuārā dominēja skaļi, sprādzienpilni Maikla Beja filmu izstrādājumi un Brūsa Vilisa jaunākās filmas.
Tāpēc talkā nāku es. Protams, ar uzkodu izvēli, tēmu izvēli sarunām vakara gaitā un to, kādu tēva odekolonu šoreiz lietot, palīdzēt nevarēšu, jo tas jau ir citu blogu darbs. Esmu aprakstījis katras filmas iespējamos plusus un mīnusus, riskus un iespējas, ko tev varētu atnest iespējamā filmas izvēle. Tāpēc esi uzmanīgs un izmanīgs.
“(500) Days of Summer” (2009)
Filmas sākumā teicējs saka, ka šī nebūs filma par mīlestību. Tā gan nav. Šī filma ir par mīlestību, par taureņiem vēderā, par mūsu glupajām iedomām, par mūsu naivajām cerībām un gaidām.
Toms (Džozefs Gordons-Levits) ir neglābjams romantiķis, kura dzīve sabrūk brīdī, kad viņa meitene Samera (Zoja Dešanela) pārsteidz viņu, kādu dienu pēkšņi Tomu pametot. Skatītājam, filmas laikā atskatoties uz 500 dienām, kuras Toms bija pazīstams ar Sameru, kopā ar galveno varoni jācenšas saprast, kas varēja būt cēlonis tik nepatīkamam notikumam.
Filmas stāsts skatītāju uzrunā patiešām emocionāli, spēj aizķert katru sirds stīgu, un brīžiem ir pat neērti žēlīgi vērot šo stāstu un notikumus, bet tas viss – pateicoties lieliski sarakstītajai, režisētajai, nofilmētajai un nospēlētājai filmai. Filmas neuzbāzīgais un elegantais humors deva ideālu rotājumu stāstam, un skumjie, sāpīgie brīži tika ar to līdzsvaroti, kas bija ļoti labs un gudrs solis, jo dzīvē sliktās lietas, sāpes visbiežāk nāk kopā ar humoru, tikai jāspēj to saskatīt.
Dzīvīgs, aizraujošs mīlas stāsta izklāsts, kurš izstāstīts ļoti interesantā, savdabīgā veidā, katru mīļu brīdi lēkājot uz priekšu un atpakaļ Toma dzīvē. Teicama montāža, režisora un aktieru darbs, un filma pati ir skaistums.
Plusi:
- Roza pēc filmas varētu nedaudz atmaigt, ņemot vērā, ka Samera filmā bija maita. Jā, viņa tāda bija, tāpēc Roza nepiespiesti un viegli parādīs, ka tevi tas negaida. Vismaz pagaidām.
Mīnusi:
- Pēc filmas nekāp uzreiz „meitenes gan mēdz būt maitas” tēlā. Tas nebūs labi. Turklāt ņem vērā plusu, izmanto savu iespēju.
“Silver Linings Playbook” (2012)
Pets Solitano (Bredlijs Kūpers) sirgst ar bipolārajiem traucējumiem, astoņus mēnešus ir pavadījis ārstniecības iestādē, jo brutāli piekāva sievas mīļāko. Viņš ir zaudējis gan sievu, gan darbu, gan māju un tāpēc ir spiests atgriezties vecāku mājās pie mātes Doloresas (Džekija Vīvere) un tēva Peta Solitano seniora (Roberts De Niro), lai atgūtu savu sievu un nostātos uz kājām. Iepazīstoties ar ne mazāk trako Tifāniju (Dženifera Lorensa), Pets atklāj, ka ar Tifānijas palīdzību spēs sazināties ar sievu, tikai jāpalīdz Tifānijai piedalīties vietējā deju konkursā…
2012. gadā man nebija mīļākas un tuvākas filmas par šo brīnišķīgo, sirsnīgo filmu. Filmas scenārijs, filmēšanas tehnika, režisora darbs, izspēlētie notikumi, mūzika, trakie, neparastie personāži ļoti piesaistīja, un filma savaldzināja līdz sirds dziļumiem.
Aktieru ansamblis ir vienkārši lielisks, un galveno varoņu aktierdarbi Kūpera, Lorensas un De Niro personās šajā filmā bija zelts. Es tiešām iemīlēju šo filmu, tā mani aizkustināja, lika smieties, just līdzi, turklāt, pirmo reizi skatoties, nespēju atraut acis no ekrāna ne uz sekundi.
Manuprāt, viena no lieliskākajām, patiesākajām romantiskajām komēdijdrāmām.
Plusi:
- Ar lēnu galvas kratīšanu un pāris pieklājības frāzēm piekrīti un ieklausies Rozā, kad viņa tev stāsta par Dženiferas Lorensas nesen rakstīto vēstuli par sieviešu līdztiesību. Tas jūs satuvinās, lai gan nesapratīsi, par ko vispār ir runa.
- Kad Roza turpina monologu par Lorensu un tu sāc just, ka pie apvāršņa sāk parādīties ideja par “The Hunger Games” franšīzes skatīšanās maratonu kopā ar tevi, pārtrauc viņu pusvārdā un noskūpsti, lai viņai uz visiem laikiem izkrīt no galvas šī briesmīgā ideja. Atkārtot pēc vajadzības.
Mīnusi:
- Filmai mīnusu nav, vismaz es joprojām tos neesmu pamanījis. Tu būsi uzvarētājs, izvēloties šo filmu.
“Breakfast at Tiffany’s” (1961)
Hollija (Odrija Hepberna) ir ekscentriska, trausla, bezrūpīga sieviete, kura savā bohēmas un glamūra ieskautajā dzīvē meklē bagātu līgavaini, lai turpinātu dzīvot tikpat bezbēdīgi. Kad pļāpīgā meitene satiek Polu (Džordžs Pepards), jaunu rakstnieku, kurš ievācies vienu stāvu virs šarmantās dāmas, viņi acumirklī sadraudzējas.
„Breakfast at Tiffany’s” jau gadu desmitiem spēlē lielu lomu ne tikai kino pasaulē, bet dzīvē kā tādā, jo galvenās varones ģērbšanās stils, šarms un elegance ir spējuši ietekmēt veselu paaudžu dzīvesstilu un modi. Odrija Hepberna filmā ir ārkārtīgi apburoša un spožuma pilna.
Vieglprātīga, bezrūpīga, gaisīga, romantisma, cerību pilna filma pasaules ideālu un sevis meklējumos. Filma, kuras laikā katrs vēlētos padzīvot un sajust tā laika smaržu, gara brīvību.
Plusi:
- Pēc filmas vari klusi fonā uzlikt Endija Viljamsa dziesmu „Moon River”.
- Vari izteikt gudru piezīmi un Rozai pastāstīt, ka filmas varonis Pols ir tas pats Hanibāls Smits, kurš mūs bērnībā priecēja kādreiz populārajā TV seriālā „A-Komanda”. Meitene būs pārsteigta un pieklājības pēc pasmaidīs, bet tu jutīsies tā, it kā būtu atklājis zāles pret vēzi.
Mīnusi:
- Tu vari aizrauties un pārāk aizrunāties par “A-Komandu”. Filmas vidū sāksi stāstīt par to, kā B.A. Barakusam bija bail lidot, Mērdoks bija traks un Hanibālam Smitam patika, ka viņa plāni izdodas. Ko es te vispār muldu? Tev ir 17 gadi, tu neesi redzējis neko no “A-Komandas”. Viss būs kārtībā, neuztraucies, šī būs lieliska izvēle.
“The Spectacular Now” (2013)
Skaists, jauks, romantisks, nedaudz sāpīgs stāsts par jaunību, mīlestību, atklāsmēm un sevis meklēšanu. Hmm, atkal es rakstu par sevis meklēšanu. Bet cilvēki sevi meklē vienmēr, ko man darīt?! Gribot negribot jāatkārtojas.
Man ļoti patīk un emocionāli uzrunā šādi stāsti, ja tie ir labi sarakstīti, izjusti, lieliski nospēlēti un ir patiesi savā vienkāršībā, gluži kā šī nelielā, feinā filmiņa.
Godīgi sakot, ja filma nebūtu kādu brīdi ieciklējusies uz galvenā varoņa tēva stāsta daļu, kura, manuprāt, varēja arī nebūt (galvenā varoņa tēvs ģimeni bija agri pametis), bet vairāk pievērsusies puiša satiktajai burvīgajai meitenei, ar kuru arī sākās galvenā varoņa pārvērtības un vēlme būt labākam, patiesākam, tad filmu varbūt vēl vairāk slavētu un apjūsmotu. Tā man lika justies labi un smaidīt.
Filma par īstiem cilvēkiem, par īstu cilvēku problēmām un vēlmi būt laimīgiem, saprastiem, mīlētiem. Apburoši, sirdi sildoši, ko gan vēl piebilst?
Filma ir pilna ar Holivudas jaunākajiem, karstākajiem talantiem – Mailzs Tellers, Šeilīna Vudlija, Brī Larsone (pagājušā gada “Oskara” balvas ieguvēja par filmu „Room”).
Plusi:
- Ja Roza kaut ko saprot no kino, viņa noteikti novērtēs tavu izvēli.
Mīnusi:
- Ja Roza pēc filmas nosaka, ka „varējām labāk Notebook skatīties”, tad parādi viņai, kur atrodas durvis. Protams, tu tā neizdarīsi, bet vismaz tizli pasmaidi, iekod lūpā, savelc kulaku dūrē un pasaki: „Jā, laikam gan.” Tajā brīdī, kad tu saproti, ka turpmāko dzīvi mājās ar Rozu skatīsies tikai Nikolasa Spārksa ekranizācijas, tu izlec pa logu. Ceri, ka viņa to nepateiks.
“Eternal Sunshine of the Spotless Mind” (2004)
Ja tiktu izgudrota mašīna, ar kuras palīdzību cilvēki varētu atbrīvoties no pagātnes atmiņām, izdzēst kādu sliktu notikumu, aizmirst kādu cilvēku, cik daudzi šo iespēju izmantotu? Noteikti daudzi, bet vai, zaudējot sliktās atmiņas, mēs reizē nepazaudētu labās atmiņas, kuras caurvija mūsu pagātni, kuras veidoja mūsu personību un pieredzi? Ja vien mēs varētu izdzēst sliktās atmiņas, nezaudējot labās… nezaudējot sevi pašu.
Vai atbrīvojoties no pagātnes sāpēm, sliktajām atmiņām, mēs būtu laimīgāki un spētu savu dzīvi apgriezt kājām gaisā?
Beidzot ir izgudrota mašīna, ar kuras palīdzību cilvēki var atbrīvoties no nevēlamām atmiņām. Klementīna (Keita Vinsleta) nolemj izmantot šo izdevību un atbrīvoties no atmiņām par mīļoto cilvēku. Džoelam (Džims Kerijs), uzzinot to, sirds plīst pušu, tādēļ viņš nolemj rīkoties tāpat, uz visiem laikiem atbrīvojoties no atmiņām par Klementīnu. Manipulācijas laikā Džoels zemapziņā saprot, ka nevēlas šķirties no atmiņām, jo joprojām neprātīgi mīl Klementīnu, tādēļ uzsāk cīņu ar mašīnu, meklējot veidu, kā atstāt dzīvas atmiņas par mīļoto.
Scenārija autors Čārlijs Kaufmans filmu sarakstīja satriecoši skaistu, īstu un patiesu ikvienam. Režisora Mišela Gondrī un scenārija autora ārkārtīgi radošais, interesantais darbs un idejas palīdzēja izprast un emocionāli satuvināties ar varoņiem, patiesi izjust salauzto siržu garu, kā arī pilnībā izbaudīt lieliskos, bet sarežģītos, ļoti niansētos aktierdarbus no Vinsletas un Kerija. Brīnišķīga filma.
Mīlestība nesalauž tavu sirdi. Atmiņas par to gan.
Nē, tā nav mana atziņa, es to kaut kur izlasīju. Iespējams, pat Kiviča aforismu grāmatā, es neatceros.
Plusi:
- Šī būs tava pirmā Džima Kerija filma, kurā redzēsi, ka viņš ir arī lielisks dramatiskais aktieris. Ar pārliecinošu sejas izteiksmi uzreiz piebilsti Rozai, ka tev tas nav nekāds jaunums – Kerijs tāds jau sen ir bijis. To, ka esi redzējis tikai „Dumb & Dumber” (1994) un „Ace Ventura: Pet Detective” (1994), nesaki.
Mīnusi:
- Atceries, ka tu nevarēsi izdzēst ne savas, ne arī, vēl jo svarīgāk, Rozas atmiņas, ja izčakarēsi šo vakaru.
- Nelasi Rozai Kiviča aforismus. Arī tos nevarēs izdzēst no jūsu atmiņām.
“Flipped” (2010)
“Flipped” ir filma par jauniešu mīlestību, jūtu kalniņiem, par to, cik jocīgi un brīžiem nesaprotami mēdz būt jauniešu prāti un sirdis. Filmas stāsts tiek ļoti interesanti izstāstīts, izspēlējot to no abu varoņu perspektīvām, paralēli sekojot gan meitenes, gan puiša skatupunktam, vērojot, kā katrs uztver notikumus ap sevi, kā katrs jūtas un ko domā.
Jauks, svaigs, viegli uztverams stāsts, kurā neieraudzīsiet neko unikālu, bet arī tāds, kas spēs aizraut un aizkustināt, jo tēmas, kuras filmas apspēlē ir katram tuvas – mīlestība, draudzība, ģimene, zaudējumi un cerība. Ko gan mums vēl vairāk vajag Valentīndienā par apburošu filmiņu?
Lai gan šī filma no kritiķu puses netika īpaši saudzēta un iemīlēta, turklāt tā pamatīgi izgāzās finansiālajā ziņā, uzskatu, ka šī ir labākā Roba Rainera filma kopš lieliskās „A Few Good Men” (1992). Vari neuztraukties, tavai simpātijai filma ies pie sirds, un nebrīnies, ja filmas beigās Roza pilnīgi dabiski uzliks savu galvu uz tava pleca.
Plusi:
- Tajā brīdī, kad Roza uzliks savu galvu tev uz pleca, tev būs žēl, ka blakus nav neviena drauga, uz kuru varētu paskatīties un ar apmierinātu smaidiņu pateikt: „Es taču teicu”. Lai nu kā, tas tomēr būs jauks pluss.
Mīnusi:
- Pēc tevis teiktā: „Es gan būtu priecīgs, ja tu tā rūpētos par manām olām” un tam sekojošā Rozas apjukušā skatiena tu saproti, ka esi ne tā izteicies, un nākamās pāris minūtes sarkdams pavadi, skaidrojot, ka teiktais bija attiecināms uz filmas stāsta daļu, kurā meitene gādāja par puisi un pastāvīgi viņam un viņa ģimenei nesa olas, kuras bija izdējušas viņas koptās vistas.
- Pēc Rozas teiktā: „Ja tev būtu tāds koks, es labprāt uz viņa uzrāptos un pasēdētu” tu it kā saproti, ka arī šis teikums ir attiecināms uz filmu un galvenās varones mīlestību pret viņu dzīvojamā rajona skaisto koku, tomēr tev šīs sarunas sāk likties dīvainas un sāc pastiprināti svīst.
“The Graduate” (1967)
Pēc koledžas beigšanas Bens (Dastins Hofmans) jūtas apmaldījies, pazudis pasaulē un savās domās, baidoties saprast, ko vēlas dzīvē, kā nevienu nepievilt. Kad jaunietis nokļūst sarežģītu attiecību krustpunktā, Benam nākas veikt pirmo vīrišķo, pārdrošo soli dzīvē, kurš ietekmēs viņa dzīvi līdz mūža galam.
Filmas sešdesmito gadu aura, kopā ar ikonisko Simon & Garfunkel mūziku, burvīgo scenāriju, teicamajiem aktierdarbiem, Maika Nikolsa meistara rokas pieskārienu, izcilo tehnisko darbu (operatora darbs, montāža) ir neatkārtojama.
Filma, kuru laika plūdums nekādi nav sabojājis un ietekmējis, kura emocionāli aizraus katru, jo pasaule vienmēr būs traku, apjukušu jauniešu pilna. Atsvaidzinošs, harizmātisks, viegli asprātīgs skatījums uz jauniešu apjukušajām, dumpinieciskajām dvēselēm un par viņu izvēlēm dzīvē. Šīs filmas romantiskais, naivais, šarmantais mīlestības mantojums kopā ar vienu no ikoniskākajām beigām kino vēsturē vēl ilgus gadu desmitus liks smaidīt visiem kino cienītājiem.
Plusi:
- Pati filma ir viens liels pluss. Ieklausies klusumā un sirdī.
Mīnusi:
- Tikai nesāc Rozai stāstīt savas fantāzijas, ka nevari sagaidīt savu Misis Robinsoni. Lūdzu, nedari tā.
“Sing Street” (2016)
Par piemīlīgu un jauku pārsteigumu 2016. gadā kļuva muzikālo filmu meistara, režisora Džona Kārneja jaunākais darbs “Sing Street”. Šī ir viena no tām filmām. No tām filmām, kuras laikā smaidi kā klauns. Kurā katra detaļa, notikums, stāsta pagrieziens ir savā vietā un strādā kā Šveices pulkstenis jeb kā Kanādas hokeja izlase uz ledus. Kur 80. gadu šarms, lieliska režija, operatora darbs, aktierspēle, fantastiskā mūzika, scenārijs samaļas kopā, veidojot stilīgu, pasakaini apburošu kinodarbu. Jā, šī ir viena no tām filmām.
Kurš gan džeks reizi mūžā nav uzaicinājis savu simpātiju filmēties savas mūzikas grupas videoklipā, vai ne? To dara arī filmas galvenais varonis Kolins (Ferdia Volšs-Pīlo), kad satiek kādu noslēpumainu, skaistu meiteni vārdā Rafina (Lūsija Bojntona). Neliels šķērslis, protams, ir tas, ka Kolinam nav ne grupas, ne zināšanu par mūziku, ne draugu, ar kuriem grupu veidot. Būs smagi, ne? Noskatieties filmu, un sapratīsiet, ka viss ir iespējams, ja tev ir izdoma, gribasspēks un sirds pilna mīlas.
“Sing Street” ir apburošs, gaisīgs kino piedzīvojums ar plašu sirdi, kurš parāda stāstu patiesi ar jauku pieskārienu un sapratni par to, kā cilvēki jūtas, kā tie sapņo, kā tie mīl un kā tie iet cauri dzīvei, krītot un ceļoties kājās. Ne tikai ideāla randiņfilma, bet arī mana mīļākā 2016. gada filma.
Plusi:
- Noskaties filmu un pēc tās vēlreiz noklausies filmas superīgo “soundtracku”. Tā būs mācība uz mūžu, ka nekad nedrīksti melot, ka tev ir mūzikas grupa. Tev nekad nekas tik labs neizdosies. Nekad.
- Pēc filmas izmanto mirkli un droši jautā, vai Roza vēlētos atkārtot šādu pasākumu? Džonam Kārnejam vēl ir pāris lieliskas muzikālās filmas azotē. Viņa piekritīs, bez variantiem.
Mīnusi:
- Kādi mīnusi? Tu vispār lasīji filmas aprakstu? Protams, ja tu tomēr izdomā sastāstīt pasakas par savu mūzikas grupu… Nē, tad tev vairs nekas nepalīdzēs.
“The Perks Of Being a Wallflower” (2012)
Kuru gan nepiesaista stāsti par mīlestību, draudzību, cilvēku emocionālajiem pārdzīvojumiem, kritumiem un rāpšanos kalniņos, kuros katrs no mums ik pa laikam grib atrasties?
Turklāt, ja šīs lietas apvieno prasmīgas rokas, cilvēki, kuri strādā ar sirdi un dvēseli, tās spēj pārtapt par gaisīgu, burvīgu, vienkāršu un patiesu mākslas filmu. Arī pats stāsts, kurš ir grāmatas ar tādu pašu nosaukumu ekranizācija, ir samērā vienkāršs, bet reizē ļoti inteliģents un atsvaidzinošs.
Čārlijs (Logans Lermans) ir kluss pirmgadnieks jaunā skolā. Viņu zem sava spārna paņem divi vecāki skolasbiedri, ar kuru palīdzību Čārlijs atklāj jaunas krāsas dzīvei un savu iekšējo pasauli, pārvarot bailes un pagātnes pārdzīvojumus.
Jauniešu attiecības, mīlestība, cerība, tiekšanās uz labo, piemetot tam visam klāt lielisku mūziku, svaigus dialogus, pievilcīgus aktierdarbus, kā arī pieklājīgu režiju (debija režisoram un, starp citu, arī grāmatas autoram) – tas viss veido jauku, gudri uzņemtu, vizuāli pievilcīgu filmu, kura liek smaidīt un rada daudz patīkamu emociju. It kā vienkārši, bet ar odziņām – krāsainām, svaigām, gardām.
Skaista, skaista filma. Emma Vatsone (filmā Sema) ir bezgala apburoša.
Plusi:
- Labs gājiens būtu pirms filmas iegādāties grāmatu, pēc kuras filma ir uzņemta. Ja Roza pēc filmas jutīsies aizkustināta, uzdāvini viņai šo grāmatu. Arī pēc filmas tā lasās lieliski, tici man, es zinu. Tas būs izdevies pārsteigums.
Mīnusi:
- Kad uz ekrāna ieraugi aktieri Tomu Savīnī, kurš nelielā lomā atveido vienu no Čārlija skolotājiem, tu iekliedzies: „Johaidī, tas tak’ seksmašīna!” un automātiski izskrien no istabas meklēt tēva veco VHS atskaņotāju, lai uzliktu sen skapī noputējušo Roberta Rodrigesa „From Dusk Till Dawn” (1996). Pēc seksapīlās ainas, kurā Selma Hajeka dejo uz galdiem, no kājas lejot viskiju Kventina Tarantino mutē, reizē iebāzusi tur savus kājas pirkstus, ar kliedzienu vecāku istabā saproti, ka Roza tavā istabā jau stundu sēž viena pati.
“High Fidelity” (2000)
Kad mūzikas ierakstu veikala īpašnieks Robs (Džons Kjūsaks) kārtējo reizi tiek pamests, viņš nolemj iziet cauri savām Top 5 attiecību šķiršanas reizēm, lai, iespējams, saprastu, kas varēja noiet greizi šoreiz, vai tikai varonis nav zaudējis savu veiksmi, vai tomēr viņš ir tikai nelaimes putns, kuru pamet visi, kam nav slinkums, jo Robs uzskatīja, ka viņa mīļotā Laura (Ibena Hjejle) būs viņa īstā un pēdējā mīlestība.
Ejot cauri Roba sāpīgākajām šķiršanās reizēm, skatītājs palēnām iepazīstas arī ar pašu Robu, viņa dzīvi, darbu, draugiem un viņa lielo aizrautību ar mūziku, kas spēlē lielu lomu arī filmas stāstā un tā detaļās, to papildinot un izpušķojot.
Lai gan filma neiekļaujas visās klasiskajās romantisko komēdijdrāmu formās, tā ir lieliski, precīzi, asprātīgi sarakstīta. Filma ļaus katram aizdomāties, saskatīt, sajust lietas, kurām katrs no mums ir gājis cauri un piedzīvojis. Dzirkstošs, sarkastisks humors, dzīvīgs, reālistisks stāsts, burvīgas ainas un pievilcīgi aktierdarbi, kuriem lieliskais filmas soundtracks ir tikai kā apetītelīga, garda piedeva. Teicams, gudrs darbs visai filmas komandai.
Džons Kjūsaks filmā spīd spožāk par pārējiem, un, lai gan viņa personāžs ir ļoti piezemēts un vienkāršs, Kjūsaks personāžu jūt līdz kaulam, nospēlējot to godīgi, īsti un perfekti. Neviens kinoaktieris kino vēsturē nav tik bieži stāvējis lietū, cik Džons Kjūsaks filmās. Meistars.
Es mīlu šo filmu.
Plusi:
- Džeks Bleks, kurš atveido vienu no Roba draugiem – Beriju, filmā ir lielisks un nav ne pilīti kaitinošs. Tas vienmēr un visur ir pluss, arī jūsu attiecībās.
- Noteikti saki, ka jums vajadzētu šo vakaru atkārtot, jo Džonam Kjūsakam azotē vēl ir daudz romantisko filmu. Viņš ir viens no romantisko filmu karaļiem. Drīz vien viņas acīs tāds būsi arī tu.
Mīnusi:
- Filmā ļoti daudz tiek runāts par mūziku, minēti visdažādākie fakti, kuru laikā vari sajusties savādi, jo tajos brīžos saproti, ka neko nezini par mūziku. Brīdī, kad Roza, kura joprojām atrodas filmas varā, dodas pāri istabai, lai ieslēgtu tavu mūzikas atskaņotāju, tu atceries, ka mūzikas atskaņotājā stāv Selīnas Dionas disks, kuru klausījies, skatoties Rozas feisbuka profila bildes savā telefonā, un pēdējā dziesma, kas skanēja un tika izslēgta pusē, bija „Because You Loved Me”. Pirmais, kas ienāk prātā, ir teikt, ka to noteikti atskaņotājā atstājusi mazā māsa. Tad, kad atceries, ka tev māsas nemaz nav, un sekundes laikā saproti, ka šis, iespējams, ir jūsu pēdējais kopīgais vakars, ja Roza ieslēgs atskaņotāju, tu met viņai ar čību, lai novērstu viņas uzmanību un… bļāviens, vienkārši nomaini disku atskaņotājā, draugs.
“Titanic” (1997)
Godīgi sakot, es šo filmu nekad nebūtu licis nekādos romantisko filmu topos, bet būsim atklāti, kas ir Valentīndiena bez šīs romantiskās komēdijfilmas?
Džeks (Leonardo DiKaprio) nejaušības pēc tiek uz lielākā kuģa pasaulē, lai kopā ar vēl 3000 cilvēkiem ceļotu pāri Atlantijas okeānam, guļ ar žurkām, glābj sievietes, iemīlas bagātniecēs, spļaudās, zog mēteļus, zīmē bezkājainas franču prostitūtas un vienkārši bauda dzīvi līdz mielēm.
Roza (Keita Vinsleta) ir jauna, nelaimīga, elitārās klases sieviete ar bagātu līgavaini un Pikaso gleznām bagāžā, kurai patīk lēkt pāri kuģa margām, griezties dejās, stāvēt uz pirkstgaliem, kā arī vilkt ar plaukstu pār aizsvīdušiem logiem pēc seksa automašīnās.
Jūs visu zināt labāk par mani, vai tad man ir nepieciešams stāstīt, par ko ir filma? Katru Valentīndienu mēs raudam un nesaprotam, kādēļ Roza nepaņem Džeku blakus uz peldošā koka durvju gabala, un nebeidzam brīnīties par cilvēku stulbumu un cietsirdību un vienlaicīgi arī sajūsmināties par patiesu, īstu mīlestību. Teorētiski tā vismaz vajadzētu būt.
11 “Oskara” balvas, un filmas režisors Džeimss Kamerons joprojām nav beidzis skaitīt naudu, ko viņam nesusi šī episkā, traģiskā filma.
Plusi:
- Viens liels pluss var būt tas, ka meitenei Valentīndienas pavadīšana kopā ar slīkstošiem cilvēkiem un 135 gadus vecu tantiņu, kura iemet okeānā triljons dolāru vērtu kaklarotu, ir tikpat svēta lieta kā Ziemassvētku pavadīšana kopā ar ģimeni.
- Tagad jūs noteikti sapratāt, no kurienes ņemts vārds raksta varoņa Džonija simpātijai. Es ceru, ka par Džonija vārda izvēli man nav nekas jāskaidro.
Mīnusi:
- Tu vari sākt dziedāt līdzi slavenajai filmas dziesmai (kā es to vienmēr daru), kas nebūs labi. Tas, ka to darīs Roza, nemaina lietas būtību. Tu to nedrīksti darīt, saprati?
- Atceries, ka šīs filmas garums ir 3h un tu riskē ar to, ka viņa var sākt garlaikoties, jo, kā jau jebkurš cits cilvēks uz šīs zemeslodes, arī viņa “Titāniku” ir redzējusi vismaz 16 reizes, pat neņemot vērā tavu nervu sistēmu un tavu vēlmi mest glāzi pret televizora ekrānu jau pēc pirmajām 30 minūtēm.
Veiksmīgu, mīlestības pilnu Valentīndienu vēlot,
Reinis Važa
Šī gada labākais ko esmu skatījies ir Passengers