Recenzijas

Bez pievienotās vērtības (“Snowden”, 2016)

Spriežot pēc Holivudas vecmeistara CV, Olivers Stouns bija īstais vīrs darbam pie pilnmetrāžas filmas par nesenajiem notikumiem ar Eduardu Snoudenu, taču gala rezultāts ir neierasti vienpusējs un allaž politiski aktīvā režisora klātbūtne "Snowden" ir teju neesoša.

17.09.2016

Nu jau 70 gadus vecais Olivers Stouns iemantojis reputāciju kā režisors, kurš nekad nav kautrējies caur savām filmām paust viedokli par visnotaļ strīdīgu un pretrunīgu tematiku. Karjeras agrīnajos posmos, pats būdams Vjetnamas kara veterāns, Stouns redzētajām kara laukā veltīja veselu “Vjetnamas triloģiju” (“Platoon”, “Born on the Fourth of July” un “Heaven & Earth”), ļaujot mums ieskatīties ne tikai pašās kara šausmās, bet arī tajā izdzīvojošo pārdzīvojumos un mēģinājumos atgriezties sabiedrībā. Ar to Stouns neapstājās, un sekoja biogrāfiskā filma par Džimu Morisonu un rokgrupu “The Doors”, šokējošā “Natural Born Killers”, kā arī nākamā triloģija, tikai šoreiz pieskaroties ASV prezidentu tematikai, ar, iespējams, režisora skandalozāko un atpazīstamāko darbu “JFK” priekšgalā. Spriežot pēc Holivudas vecmeistara CV, Stouns bija īstais vīrs darbam pie pilnmetrāžas filmas par nesenajiem notikumiem ar Edvardu Snoudenu, taču gala rezultāts ir neierasti vienpusējs un allaž politiski aktīvā režisora klātbūtne “Snowden” ir teju neesoša.

Snowden (2016)

Jau ievadā filmas veidotāji informē, ka “Snowden” atainotais būs patiesu notikumu dramatizējums, atskatoties uz Džozefa Gordona-Levita atveidotā varoņa neilgo laiku armijā, kam visai drīz (vai vismaz filma liek mums tā domāt) seko iestāšanās darbā CIP un vēlāk – NDA. Uzreiz gan jāteic, ka Stouns galvenā varoņa karjeru un galvenos dzīves notikumus izvēlējies parādīt nelineāra stāstījuma formā, kas biogrāfiskā drāmā varētu šķist diezgan nevajadzīgi un nereti mulsinoši. Vēl jo vairāk – režisors, kura filmas lielākoties cenšas apstrīdēt vēsturisku un vispārpieņemtu notikumu/faktu leģitimitāti, šoreiz nepiedāvā nekādu subjektīvo skatījumu uz vienu no ASV jaunāko laiku vēstures nozīmīgākajiem atskaites punktiem. Tā vietā “Snowden” virzās piesardzīgi, varētu pat teikt “kā pēc grāmatas”, un pavisam nesenie pagātnes notikumi tiek pasniegti visai vienpusēji, īpaši dziļāk un detalizētāk neiztirzājot Snoudena rīcības motīvus, tādējādi neraisot skatītājā vēlmi to apstrīdēt vai ieslīgt pārdomās par tās korektumu. Snoudena atklājumi arī netiek atspoguļoti visas pasaules aktuālo ziņu kontekstā (un to šajā laikā nav trūcis) un neļauj gūt pienācīgu priekšstatu par to būtiskumu, pozicionējot filmas titulvaroņa paveikto kā no pārējās pasaules atdalītu, informācijas vakuumā ieslēgtu parādību.

Runājot par aktierdarbiem, Gordona-Levita iejušanās Snoudena ādā šķita pārliecinoša. Vilties nelika arī otrā plāna aktieru – Toma Vilkinsona, Risa Ifansa un jo sevišķi Zakarija Kvinto – sniegums. Jaunākajās “Star Trek” daļās redzamais Kvinto gādāja par filmas emocionālāko un atmiņā paliekošāko ainu, tikmēr Šeilīnas Vudlijas atveidotajai Snoudena dzīvesbiedrei Lindsijai tika veltīta šķietami nepelnīti liela uzmanība, kam galu galā filmas kopējā kontekstā izskaidrojumu neizdevās rast. Lindsija kā daļa no Snoudena stāsta parādās arī “oskarotajā” dokumentālajā filmā “Citizenfour”, skatītājam radot priekšstatu par ļoti stipras un pietiekami gudras sievietes klātbūtni Eduarda dzīvē, kura ir spējīga tikt galā ar “pārsteigumiem”, kas viņu varētu sagaidīt. Vismaz pats Snoudens šķita par to pārliecināts. Savukārt Stouna interpretācijā par šīm attiecībām Lindsijas varone tiek vienkāršota līdz another girl from the block/dumiķītes līmenim un noteikti ierindojama pie filmas vājākajiem posmiem.

Snowden (2016), (2)

Ir vairāk nekā skaidrs, ka Snoudena tēma nav paredzēta izklaides nolūkiem un tās pārcelšana uz lielo ekrānu nebūt nav pats pateicīgākais darbs. Par to var pārliecināties, noskatoties jau minēto “Citizenfour”, kur nemitīgi profesionālismi un kiberpasaules lingo nereti traucē vēstījuma uztverei. “Snowden” lielākoties ir veiksmīgi izdevies atbrīvoties no šīs specifiskās valodas, ļaujot arī sētniekam saprast, par ko ir runa, taču vienlaikus neatklājot arī neko jaunu ne par Snoudenu, ne par filmā apskatīto problēmu.

P.S. Pie iesakāmas skatāmvielas par t.s. whistleblower tematiku noteikti pieminēšanas vērta ir cita Holivudas vecmeistara Maikla Manna režisētā “The Insider” ar Alu Pačino un Raselu Krovu galvenajās lomās.

Filmas vērtējums – 2,5/5