Tā vien liekas, ka ir pagājusi gandrīz vesela mūžība kopš Džonija Depa pēdējās cienījamās filmas, kurā viņš parādītu savas aktiera prasmes – manās acīs tā ir “Sweeney Todd: The Demon Barber of Fleet Street”, kas nu jau ir gandrīz astoņus gadus veca! Izskatās, ka Depa kungs ir beidzot nācis pie prāta un atmetis ar roku lielajiem kases grāvējiem, vismaz līdz nākošajam gadam, piedaloties daudz mazāka budžeta filmā, bet vai tā ir ilgi gaidītā filma ar Džoniju Depu, kura viņu atgriezīs nopietnu aktieru aprindās?
Filma stāsta centrā ir īru mafijas vadītājs Džeims “Vaitijs” Boldžers (Džonijs Deps) un FIB aģents Džons Konolijs (Džoels Edžertons), kuri, būdami bērnības draugi, izveidoja savstarpēju apvienību, lai iznīcinātu kopīgu ienaidnieku – itāļu mafiju. Protams, ka kaut kas noiet ne tā kā cerēts un Vaitijs kļūst par vienu no nežēlīgākajiem un ietekmīgākajiem gangsteriem Bostonas vēsturē.
Par galveno vispirms – jā, ir vērts iet skatīties filmu tikai dēļ Džonija Depa, jo katra ainā, kurā ir viņa tēlotais Vaitijs Boldžers, tava uzmanība ir pret viņu un brīžiem pat nākas justies neērti pateicoties tam, cik ļoti pretīgs (labā nozīmē!) un iespaidīgs ir Depa tēlojums. Nebūšu pārsteigts, ja nākamā gada sākumā redzēsim Depam labākā aktiera nominācija tieši par šo lomu, bet vai šis ir vienīgais labais tēlojums ko filma piedāvā? Noteikti nē! Lai gan būdams industrijā jau diez gan ilgu laiku izskatās, ka tikai tagad Džoels Edžertons sevi sāk parādīt kā nopietnu un spējīgu aktieri, kuram šogad šis jau ir otrs izcilais tēlojums (filma “The Gift” būtu pirmais). Arī jāpiebilst, ka brīžiem vien liekas, ka Džoels Edžertons ar savu tēlojumu pārsit Depu pateicoties tam, ka ar viņa tēlam ir vieglāk just līdz dēļ tā, ka viņa tēls vairāk cilvēcīgāks.
Filma piedāvā spēcīgu un iespaidīgu otrā plāna aktieru klāstu – Korijs Stols (“Ant-Man”, “House of Cards”), Kevins Beikons, Dakota Džonsone (jā, uzskatu, ka viņa bija labākais no “50 Shades of Grey”), Benedikts Kamberbačš, Ādams Skots u.c.. Tomēr brīžiem liekas, ka Kamberbača kungs ir paņemts tikai dēļ savas popularitātes, nevis tāpēc, ka viņš būtu atbilstošs lomai, jo kā Džonija Depa tēla brāli man viņu bija grūti iztēloties.
Ja piemin filmas scenāriju, tad jāatzīst, ka tas nav nekas ievērības cienīgas un brīžiem pat ir filmas vājākais aspekts – klišejiskie un paredzamie notikumu pavērsieni un uz filmas beigām sižets sāk likties ļoti iestiepts un garlaicīgs, kas rada vēlmi pamest filmu daudz ātrāk, kā to vajadzētu darīt (kas ir diez gan liels mīnuss, ņemot vērā, ka filma ir vairāk kā divas stundas gara).
Lai gan ne tik izcila filma, kā sākotnēji cerēts, pateicoties tās scenārija trūkumiem un izstieptajam garumam, uzskatu, ka ir vērts to redzēt neskatoties uz šiem trūkumiem, jo, kā jau minēju sākumā, ir pagājis diez gan liels laika sprīdis kopš pēdējās labās Depa filmas un šī fakta dēļ vien filmu nevajadzētu laist garām.
