Kas jādara – jādara, un ir skaidrs, ka izvairīties no aktuālā kino fenomena “Greja piecdesmit nokrāsas” īsti nebūs iespējams kaut vai tādēļ, lai, kā saka, būtu tiesīgs d*rst. Tomēr, kā jau tas bieži vien filmās (un dzīvē) notiek, viss izrādījās galīgi ne tā, kā cerēts, un tas pēdējais varbūt pat nebūs nepieciešams (tāpat kā būtībā arī šis raksts, kura mērķis ir pacelt diskusiju, nevis iedrošināt uz vai atrunāt no filmas apmeklēšanas).

Vispirms par galveno, jo kino, protams, ir slikts – citējot nemākulīgus kino recenzentus (tātad arī pašam sevi) un salīdzinot filmu ar ēdienu (ko nedrīkst darīt nekur un nekad), šis ir Holivudas ekvivalents junk food terminam tā absolūti sliktākajā nozīmē, kur aiz spožas, glancētas un tik mākslīgas fasādes slēpjas kaut kas, ko nevajadzētu, piedodiet, ievietot sevī nekādā gadījumā. Bet izskatās kārdinoši un pievilcīgi un arī vismaz pirmajā brīdī garšo labi, tāpēc tiks patērēts milzu apjomos.

Noslēdzot gastronomijas tēmu, ir pilnīgi skaidrs, ka filmas (!) autori ir patiesi centušies, lai izvilktu apšaubāmo pirmavotu puslīdz skatāmā līmenī – aktieriem ir lieliska ķīmija (kas, atceroties kaut vai “Jupiter Ascending”, mūsdienās ir retums), vizuāli un audiāli filma ir līmenī un pat vairāk, un arī saturiski britu režisore Sema Teilore-Džonsone mēģina tam visam piešķirt kādu dziļāku nozīmi. Diemžēl visu labo centienu ceļā kā asfalta rullis stājas grāmatas autore E.L. Džeimsa un viņas absolūtā kontrole pār filmas uzņemšanu, un, kolīdz varoņi atver muti, ir jātaisa ciet ausis, bet no personāžu loģikas seju rotā visas 50 nokrāsas, tikai šoreiz jau lillā. Un ir reizē skumji un bezcerīgi par to, ka pat glancētā Holivuda mums ir spējusi dāvāt asus, erotiski izaicinošus stāstus (no visa šitā cienītāja Džo Esterhaza scenārijiem līdz filmai “Secretary” ar publikas mīluli Džeimsu Speideru), bet, ja šim visam tik ļoti spīd cauri “Krēslas” ausis (un loģika), tad tās tiešām ir beigas bez steigas (filmas garums 125 min).

Bet arī autori man nemaz TIK ļoti negribas pelt, jo grāmatas (?) un arī filmas pamatdoma ir visai nevainīga, pat ņemot vērā visas pletnes un pārējo, – nabaga dāma, tāpat kā visi mēs, vienkārši vēlas būt mīlēta un arī princi baltā BMW, turklāt princim nemaz tā uzreiz nav jāatdodas, pat ja viņš tāds nedaudz “jokains” (bet kurš no mums nav?). Diezgan nekaitīga un veselīga doma, manuprāt, daudz labāka nekā, piemēram, Larsa fon Trīra filmu pamatdoma (“cilvēki ir mēsli un ir bez žēlastības jāiznīcina”). Biju gatavs filmu ienīst, bet ir gandrīz otrādi – tāpat kā ar “Blackhat” vai “Jupiter Ascending” (vai “Waterworld”, “The Postman”, “Heaven’s Gate”, “Battlefield Earth”… uiii), šo uzskatu par “interesantu neveiksmi”, pameklēšu tagad ar interesi, kā tieši filmēja un ko viņiem tur ļāva/neļāva, tiešām interesanti. Bet 2/5 par šo versiju.

Un par svarīgāko, par pikantajām ainām – ja redzēti ASV kabeļtelevīziju seriāli “Game of Thrones”, “Banshee”, “Shameless” un citi, tad filma diez vai piedāvās ko vairāk (bet noteikti – mazāk), un skumji paliek vien par tiem cilvēkiem, kuri tiešām gaidīja no lielbudžeta Holivudas filmas kaut ko “vairāk”… Atceroties pirmo rindkopu, kur viss izskatās tik gards, tik gards, bet iekša galīgi sapuvusi – nu kāpēc to ēst?