Joks par to, ka misija vairs nav nemaz tik neiespējama, ja reiz tā tiek veiksmīgi izpildīta nu jau piekto reizi, vienmēr vajās šo un arī visas pārējās (izņemot filmu sērijas pirmo daļu, jo viņa vienmēr būs “atsevišķš stāsts”) “Mission Impossible” filmas. Bet tas ir labdabīgs joks, jo, šķiet, retajam ir kādas ilūzijas un kas svarīgāk – pretenzijas, ka Ītans Hants (jeb, būsim godīgi, Toms Krūzs), kārtējo reizi riskējot, piemēram, nokrist no pasaules augstākā debesskrāpja Dubajā, par mata tiesu izspruks dzīvs un izglābs pasauli no tāda-vai-citāda pasaules gala.
Reiz strauji tautās iemīlēts un tikpat strauji ienīstais viens no pēdējiem patiesiem Holivudas superstāriem, piecdesmit trīs gadus vecais Toms Krūzs pēdējo piecgadi ir ļoti (vēl akurātāk nekā iepriekš) uzmanīgi veidojis savu karjeru, izvēloties filmas, kas akcentē viņa stiprās puses (jā, es par tādu uzskatu arī kopumā slikti novērtēto mūziklu Rock of Ages). Turklāt ļoti aktīvi piedalās to reklamēšanā un, virspusēji skatoties, dara to ar patīkamu vieglumu un jauneklīgumu. Attiecīgi tauta viņu atkal iemīlējusi un šķietami tagad nekas viņam nav neiespējams… arī sestā “Neiespējamā Misija” filma, ko sākšot filmēt jau nākamvasar.
Patiesībā jau aiz viņa frāzēm “I do it because it’s entertaining to you all. I want to entertain you.” un “I can’t help it. I can’t stop. Help me!”, intervijās vēlreiz un vēlreiz apliecinot, ka praktiski visi filmā izpildītie pārdrošie “triki” ir autentiski un paša aktiera izpildīti, slēpjas uzmanīgi izpildīts plāns, viņa publiskā tēla publicitātes plāns, jo neba viņš ir kļuvis par mazāk kvēlu Scientaloģijas piekritēju vai ir mazāk, teiksim tā, vispārināti vērtējot, mazliet traku cilvēku. Pateicoties šim plānam, kas ietver stingru punktu, ka neviens no viņa intervētājiem nedrīkst jautāt par Scientoloģiju un viņa klātbūtnē pieminēt nesen šai reliģiozi filozofiskai mācībai veltīto dokumentālo filmu, viņš kā The New Yorker rakstā definēts no “the bad kind of crazy” kļuvis par “the good kind of crazy”. Cik ilgi tā turpināsies neviens nevar paredzēt, bet tā kā nereti pierādijies ar centību (un daudz naudas) Holivudā no lielākā dranķa var kļūt par “iekārojamāko”. Tas nozīmē slavenību publiskā tēla “restarts” iespējams jebkuram. Nu varbūt ne leģendārajam amerikāņu komiķim Bill Cosby.
Bet, runājot par jaunāko Misiju jeb Mission: Impossible – Rogue Nation, ir patīkami redzēt, ka tās veidotāji ar filmu sērijas krusttēvu, pašu Tomu Krūzu, priekšgalā skaidri redz šī monstrōzās lielbudžeta franšīzes efektīvākās sastāvdaļas un nemēģina no filmas uz filmu to padarīt vērienīgāku t.i. pa prasto – lielākiem sprādzieniem, vairāk smukiem un modīgiem aktieriem un sasniegt kaut kādus absurdus (protams, ka nosacīti) neiespējamības “tikai Holivudas filmās” līmeņus, kā to, piemēram, dara Fast and Furious filmas. Teiksiet, ka tieši jauni absurda līmeņi ir Misijas viens no raksturīgākajiem elementiem – jau pieminētie Krūza izpildītie triki, bet īstenībā jau Krūza pārgalvība ir kas cits, kaut kas kas Holivudas lielbudžeta filmās vairāk raksturojams ar radošu pieeju vērienam. Elementi, kas padara filmu unikālu un gluži vienkārši interesanti skatīties. Tie nav sprādzieni, apšaudes un pakaļdzīšanās ainu virknējumi, kas tik ļoti notrulinājuši mūsu skatīšanās pieredzi, ka ap 20. minūti vieglā garlaicībā jāžāvājas, bet gan sekvences kā, piemēram, Turandotas operas mēmais kautiņš, Marokas pakaļdzīšanās un arī filmas ievads. Tās paliek atmiņā uz ilgāku laiku un kaut kādā ziņā identificē filmu.
Interesanti, ka jaunajā “Mission Impossible” filmā tik ļoti akcentēts aktrises Rebecca Ferguson (Hercules, The White Queen) tēls, ka kaut kādā ziņā šis manevrs jāsalīdzina ar jaunākās “Mad Max” filmas unCharlize Theron tēla pozīciju, kur nav tālu, ka filmas vairāk vēsta par šiem, it kā sekundāriem tēliem nekā par galveno varoni un viņa antagonista sadursmēm. Turpretim ar blīkšķi iepriekšējā “Mission Impossible” daļā iepazīstinātais Jeremy Renner tēls, ko visur akcentēja kā Ītana Hanta “aizstājēju”, te iedalīta ļoti maza loma un, kā pats aktieris publiski izteicies, nojausma par notiekošo filmēšanas laukumā viņam esot bijusi ļoti, ļoti aptuvena, lai neteiktu vairāk. Attiecīgi tā vien izskatās, ka Ītana Hanta “noiešana malā” uz nenoteiktu laiku ir atlikta. Un tā vien šķiet, ka aktierim Jeremy Renner jāsāk pierast pie domas, ka viņš kā pilnvērtīgs superstārs vēl nav uzskatāms ne “Mission Impossible”, ne Bourne un arī ne Marvel un Avengers franšīzēs.
Vēl tikai nobeigumā piebildīšu, ka “Rogue Nation” salīdzinājumi ar “Mission Impossible” pirmo, daudz tumīgākas un noslēpumainas atmosfēras spiegu trillera filmu, ir mazliet pārspīlēti. Jaunā daļa ir skrupuloza un mērķtiecīga (nu kā jau pats Toms Krūzs – bad-ass teicamnieks) šīs franšīzes stila izkopšanas auglis salīdzinot ar Misijas trešo un ceturto daļu. Un varam būt visi pavisam droši, ka nekad (vismaz Toma Krūza virsvadībā) vairs nebūs “Mission Impossible” daļas, kas tuvinātos Brian De Palma režisētajai daļai un vairs nekad nebūs iespaidīgāks ļaundaris kā Philip Seymour Hoffman tēls Misijas trešajā filmā.
Vērtējums: 4 / 5
Ģirts Luste, KinoTeikumi.lv (raksta oriģināls)
