Burvīgu, bet reizē nedaudz, nedaudz skumīgu pieredzi piedzīvoju ar filmas “La La Land” (latviskajā versijā “La La Land: Kalifornijas sapņi”) skatīšanos. Filma stāsta par diviem jauniem, aizrautīgiem, sapņainiem Losandželosas māksliniekiem – kvēlu džeza pianistu Sebastjanu (Raiens Goslings), kurš vēlas atvērt savu džeza klubu, lai uzturētu dzīvu džeza mūziku, bet pašlaik nīkst pagaidu darbos, kur jāspēlē neciešama mūzika, kā arī jaunu aktrisi Miu (Emma Stouna), kura nesekmīgi cenšas uzsākt aktrises gaitas Holivudā, paralēli naudu pelnot filmu studijas “Warner Brothers” kafejnīcā. Bēdu, neveiksmju pārņemti, dzīvē nedaudz pagrimuši, bet joprojām entuziasma pilni, jaunie cilvēki nejauši satiekas un acumirklī satuvinās. Vai abu varoņu pieķeršanās viens otram nesāks traucēt abu ilgi lolotajām karjerām mākslas pasaulē, kad filmas galvenajiem varoņiem parādīsies pirmie panākumi? Kas notiks, kad varoņiem nāksies veikt svarīgākās un smagākās izvēles dzīvē? Kāpēc es pieminēju skumīgo pieredzi sākumā, jūs noteikti vaicāsiet. Ja arī nevaicāsiet, es tāpat pastāstīšu.

“La La Land” bija mana šī gada gaidītākā filma. Pēc fantastiskās filmas “Whiplash” (2014), kuras laikā režisors Deimiens Čazels lika drebēt manām kājām un sirdij sisties džeza ritmos, reizē ietriecot manā sirdī savu kino Amora bultu, es zināju, ka tajā brīdī es “parakstījos” uz visu, ko režisors plānojis radīt nākotnē. Pirms kāda laika redzot režisora jaunākās filmas “La La Land” pasakaini skaisto “tīzeri”, sapratu vienu – ja man būtu iespēja šogad redzēt tikai vēl vienu filmu, tā būtu “La La Land”. Par pārējām es nepārdzīvotu ne mirkli.

Protams, pacilātā noskaņojumā devos uz filmas pirmo pieejamo seansu, lai izbaudītu uz lielā ekrāna šo darbu, kurš jau labu laiku saņem balvas kinofestivālos un apbalvošanas ceremonijās, izpelnās augstu atzinību no kinokritiķiem, kā arī ir viens no šī gada galvenajiem “Oskara” balvu pretendentiem. Burvīgi pavadītais laiks kinoteātrī, priecājoties un smaidot visas filmas garumā, mani pēc filmas nedaudz apbēdināja, jo, neskatoties uz filmas satriecošajām kvalitātēm un sniegtajām emocijām, man nācās mainīt domas par recenzijas noskaņu un uzbūvi. Pirms filmas biju paspējis uzmest nelielu skici recenzijas ievadam, kurš, manuprāt, bija interesants un visnotaļ asprātīgs. Kā tas bieži mēdz būt, domas un idejas mainās, tāpēc tagad tie joki paliks pie manis un nomirs manas sirds tumšākajos nostūros, nesagaidot izcelšanu saulītē. Kas par nožēlu. Es, protams, ākstos. Tā ir sīka, nenozīmīga vienība.

Vakars pēc filmas bija pacilājošs, biju enerģijas pilns. Svilpodams filmas tituldziesmas “City of Stars” melodiju (ko, ja godīgi, daru jau vairākus mēnešus), sapņoju par tālo Kaliforniju – par bezbēdīgajām romantisma pilnajām naktīm, dejām mēnessgaismā un neviltotiem smaidiem, kas apburtu ik uz soļa. Man nepieciešams tikai talants, pilīte harizmas, bet galvenokārt liels gribasspēks, darbaspējas un vēlme piepildīt savus sapņus un ieceres. Pēc svilpošanas un “Dievietei.lv” rakstu lasīšanas par tēmu “Kā sasniegt savus sapņus izmantojot saldētas liellopu aknas?” pamanīju, ka jau pēc 45 minūtēm nemanot esmu atmetis ideju par savu sapņu piepildīšanu, pēc trešās notiesātās desmaizes kasīdams vēderu un skatīdamies “YouTube” video par citplanētiešu iespējamo invāziju uz Zemes 2045. gadā. Tāpēc man nekas cits neatlika kā nākamajā dienā vēlreiz doties uz filmu. Šoreiz – lai sacerētu jaunus jokus un varbūt atkal nostātos uz “es piepildīšu savus sapņus, lai ko tas neprasītu” takas, vismaz uz kādu brīdi. Zinu, ka nekad filmas otrreizējā skatīšanās tik īsā laika posmā neatkārtos pirmreizējo pieredzi un gūtās emocijas, bet man ir liels prieks, ka spēju arī otrajā reizē izbaudīt filmas burvīgumu. Pirmās skatīšanās reizes maģija gan diemžēl bija nedaudz zudusi, bet tas nemaina faktu, ka drīz vien labprāt filmu skatīšos vēlreiz.

Filma sākas ar iespaidīgu, vienreizēju ainu (tās filmēšana aizņēma trīs nedēļas) un uzreiz iemet skatītāju filmas krāšņajā karuselī. Skatītājs uzreiz ir gatavs filmai atdoties, ķerot un apēdot visu, ko filma piedāvā un pienes uz paplātes. Runājot par gardumu pienešanu uz paplātes – šī filma ir ārkārtīgi, gardi skaista, gluži kā vizuāla konfekšu kārba. Režisora mīlestība pret kinomākslu un darbu, ko viņš dara, ir pamats un stūrakmens, kāpēc filma ir tik patiesa, emocionāla, mīlestības pilna un kaislīga. Režisora sirdsdarbs ir jūtams katrā ainā un kadrā. Viss, sākot ar krāsu paleti, scenogrāfiju, horeogrāfiju, fantastiskajām dekorācijām, mūziku, gaismu un ēnu spēli, ir savā vietā un nostrādāts līdz perfekcijai. Filmas tehniski virtuozais darbs eleganti savijas ar emocionālo, aizraujošo sižeta līniju, un nevienā mirklī režisors nezaudē pavedienu, jo katra aina un kadrs ir nozīmīgs, un Čazels zina, kāpēc tam jāatrodas filmā, kādu pienesumu tas dod stāstam un tā attīstībai. Arī aktierus Čazels režisē precīzi un pārliecinoši, izprotot viņu lomas līdz kaulam un izspiežot no aktieriem to, kas nepieciešams filmai. Ne vairāk un ne mazāk.

Goslings un Stouna jau iepriekš pierādījuši, ka ļoti labi saprotas uz ekrāna, un šī filma nav izņēmums. Filmas komanda trāpīja desmitniekā, saliekot abus talantīgos aktierus kopā un ļaujot aktieriem izpaust savus talantus pie tik talantīga režisora. Goslings un Stouna filmā ir spīdoši, pārliecinoši pārvaldot savus atveidotos personāžus un sniedzot vajadzīgo emocionālo pienesumu un noskaņu.

“La La Land” ir filma par uzdrīkstēšanos, ticību, kaisli un par to, ka mums jāseko saviem sapņiem, lai arī cik tāli un nesasniedzami tie ir. Es zinu, ka tas skan naivi, pārsaldināti, turklāt mani pašu kaitina šādi teksti, bet pamēģiniet noskatīties šo filmu un pateikt, ka tā nav! Labākajā gadījumā mums tikai kādas pāris reizes gada laikā ir iespēja izbaudīt tik elektrizējošu, iespaidīgu kino pieredzi. Pāris filmas ainas ir tik lieliskas, ka jūti kinoteātra auditoriju elpojam vienā taktī. Tajā brīdī viss liekas tuvāks un saprotamāks. Filmas vieglais plūdums un veiklā, enerģiskā montāža radīja krāšņu, gaisīgu, atraktīvu filmas elpu un kustību.

Radošs, teicams operatora darbs, skaista, sapņaina mūzika, spoža montāža, izcils režisora darbs un spilgti aktierdarbi. Brīnišķīgs darbs visas filmas komandas izpildījumā. Kino mēdz būt skaista, saulaina, sāpīga pasaka. Tāda pasaka ir “La La Land” – īsts kino skaistums.

Filmas vērtējums – 4.5/5

Joprojām svilpojot un dziedot:

“City of stars,
Are you shining just for me?
City of stars,
There’s so much, that I can’t see.
Who knows?
Is this the start of something wonderful and new?
Or one more dream, that I cannot make true…..?”

Deimiena Čazela fans,
Reinis Važa