Ilgi gaidītā un vairākkārt atliktā jaunā zinātniskās fantastikas filma no godalgotā režisora Pona Džunho ar Robertu Patinsonu galvenajā lomā beidzot ir noskatīta, un tā, iespējams, ir viņa līdz šim visiespaidīgākā un asprātīgākā lielbudžeta filma, kas piedāvā aizraujošu sižetu, aktuālu satīru un reālistiskus vizuālos efektus.
Sižeta centrā ir Mikijs Bārnss (Roberts Patinsons) – dzīves neveiksminieks, kurš kopā ar draugu Timo (Stīvens Jūns) nolemj atvērt franču makarūnu restorānu, jo domā, ka tie būs ejošāki nekā burgeri.
Tomēr viņu cerības uz ienesīgu biznesu ātri izgāžas, un abi nonāk milzīgos parādos nežēlīgiem naudas aizdevējiem gangsteriem. Lai izvairītos no atmaksas un sadalīšanas gabalos, Mikijs pieņem radikālu lēmumu: kļūt par aizvietojamu strādnieku klonu un pamest Zemi, pievienojoties politiķa Keneta Māršala (Marks Rafalo) misijai uz Nīflheimas koloniju.
Neskatoties uz to, ka filma veidota pēc grāmatas “Mickey7” motīviem, tās sižets velk paralēles ar režisora iepriekšējiem darbiem – “Okja” un “Snowpiercer”. Līdzīgi kā “Snowpiercer”, arī šeit lielākā daļa darbības norisinās noslēgtā un industriālā transportlīdzekļa iekšienē, kas ir nosēdies uz sniegotas planētas – šajā gadījumā kosmosa kuģī, nevis vilcienā. Stāstā parādās arī tādi motīvi kā vadoņa kults, cerība uz utopiju un īpatnēja pārtika.
Runājot par “Okja”, arī šeit būtisku lomu spēlē savdabīga, noslēpumaina citplanētiešu radība, kas, līdzīgi kā supercūka Okja, sākotnēji šķiet draudīga, taču filmas gaitā liek mainīt priekšstatu par sevi. Šis elements papildina stāstu par cilvēces attiecībām ar citām sugām un morālajiem izaicinājumiem, kas saistīti ar svešas vides kolonizāciju.
Neskatoties uz to, ka aktieru sastāvs neliek vilties un Roberts Patinsons izcili atveido gan Mikiju, gan viņa klonus, visvairāk pārsteidza Marks Rafalo kā kolonijas vadītājs un politiķis Kenets Māršals. Ja tas vēl nebija skaidrs no oficiālajiem treileriem, viņa tēls ir nepārprotama pašreizējā ASV prezidenta Donalda Trampa parodija. Rafalo sniegums ir ne tikai asprātīgs, bet arī pārdomāts – viņš precīzi atveido gan Trampam raksturīgos žestus un manieri, gan runas stilu. Aina, kurā viņš tērpies līdzīgi Trampam, vēl vairāk pastiprina šo salīdzinājumu.
Lai gan iepriekš minēju, ka filma apskata diezgan nopietnas tēmas, tā ir arī ļoti smieklīga – netrūkst asprātīgas satīras un labi nostrādāta fiziskā humora. Dialogi ir asi un trāpīgi, bet komiskās situācijas bieži vien slēpj dziļāku sociālo kritiku, tādēļ filma ir ne tikai izklaidējoša, bet arī intelektuāli aizraujoša. Sižets ir politiski aktuāls, un, lai gan filma tika pabeigta jau 2023. gada janvārī, tā veiksmīgi atspoguļo un interpretē sabiedrībā plaši atpazīstamus notikumus. Saturs saglabā savu nozīmīgumu, piedāvājot asprātīgu un precīzu skatījumu uz mūsdienu politisko un sociālo realitāti.
Viens no filmas trūkumiem ir klonu koncepts, kas netiek pilnībā izmantots. Lai gan galvenais varonis ir Mikijs 17 un lielu lomu spēlē arī viņa dubultnieks Mikijs 18, pārējie Mikiji filmā tiek atainoti vien uz dažām sekundēm, neatstājot būtisku iespaidu uz sižetu. Nav skaidrs, kāpēc sākotnējais Mikiju skaits tika palielināts no 7 uz 17, ja tiem nav piešķirta ne interesanta personība, ne nozīmīga loma stāstā, atstājot sajūtu, ka ideja palikusi līdz galam neattīstīta. Filma neslēpj savu sociālo komentāru tik niansēti kā “Parazīts”, un, ja tiek gaidīta līdzvērtīgu pieeja, var tikt piedzīvota vilšanās. Tomēr tas nenozīmē, ka vēstījums nav spēcīgs – tas ir tiešāks un mazāk ietīts simbolismā.
“Mikijs 17” skatāms kinoteātros no 7. marta, bet, iespējams, varat vēl paspēt uz īpašo “Kino Kulta” pirmizrādi jau 5. marta vakarā!
