Katru gadu man vajag vienu īpašu filmu, kuru gaidīt tā, lai ir desmitiem bloga ierakstu un sirds sažņaudzas pie katra treilera, un pat nav īsti svarīgi, vai galarezultāts sevi attaisnos – cerība ir galvenais (pērn, piemēram, šāda filma bija “Prometheus”). Bet, tā kā es esmu ļoti apķērīgs džeks (un ļoti labi zinu, kas man patīk), es samazinu risku līdz minimumam un negaidu visādus sūdus – un jo patīkamāk ir tad, ja filma ne tikai attaisno, bet pat brīžiem pārspēj uz sevi liktās cerības (kuras ir uzmanīgi jāmenedžē). Nu, kā “Pacific Rim”!
Un tādēļ, ka par filmu šeit jau bijis tik daudz, ietaupīšu jums pūles ar pavisam īsu notikumu atstāstu – fanu iecienītais režisors Giljermo del Toro, kurš filmē tikai vai nu sev (“Cronos”, “Pan’s Labyrinth”), vai viņiem (“Mimic”, “Blade II”), vai vispār nevienam (nenotikušie “The Hobbit”, “At the Mountains of Madness”), kaut kāda zvaigžņu un planētu sarindojuma rezultātā ir ticis pie budžeta, kas ir lielāks nekā visai viņa līdzšinējai filmogrāfijai kopā, un salīdzinošas radošās brīvības tā apgūšanai. Rezultātā Giljermo ir vienkārši realizējis visas savas bērnības dienu fantāzijas (visas un kopā), uzņemot filmu par to, kā milzu roboti, piedodiet, hujārī milzu monstrus no citas dimensijas – ja jums jautā, par ko ir filma, tad tieši par to tā arī ir! Plus, tas ir tuvākais, kas līdz šim mums ir bijis live-action anime ekranizācijai – pēc stila, satura, vizuāli un tā tālāk.
Un tas tik tiešām nav joks – arī šeit mājas brūk un pilsētas cieš “Man of Steel” līmeņa destrukciju, taču nosodošs podkāsts šoreiz nebūs jāieraksta, jo šī ir tā retā reize, kad mums ir iespēja kino vērot kaut ko, kas tiešām iepriekš vēl nekad nebija redzēts (kā milzu roboti reālistiski hujārī milzu monstrus), galvenokārt tāpēc, ka filmas autori lieliski apzinās, ka tieši to mēs arī esam atnākuši redzēt! Pazīstamu aktieru trūkums filmas pamatsastāvā raisīja bažas cipargalvās un to līdzjutējos? Nožēlojami, jo Luters Idriss Elba jau kādu laiku ir kvalitātes zīme, par Čārliju Hanemu šaubu nav nevienam, kas skatās megaseriālu “Sons of Anarchy” (ceru, ka visi) un arī Giljermo talismans Rons Perlmans, protams, ir šeit. Bet pirmajā vietā tomēr ir roboti (precīzāk – jēgeri) un starpdimensiju mošķi, kuriem arī tiek veltīta visa filmas autoru un arī skatītāju uzmanība.
Bet, lūdzu, neuzskatīsim Giljermo par mesiju, ģēniju vai Kubriku, pat ne blokbāsteru līmenī – filma ir ļoti labi pārdomāts, krāšņs, iespaidīgs, efektīvs un tā tālāk, bet joprojām diezgan klišejisks (“tradicionāls”) un plašām skatītāju masām viegli uztverams izklaides produkts. Nu, kā “Blade II” – tikai x100. Taču, ja tavas bērnības fantāzijas sakrīt ar Giljermo vai arī vienkārši esi žanra fans – “Pacific Rim” apmeklējums ir tavs pienākums!
