Kino pasaules apsēstība ar vilcieniem ir tikpat sena kā pats kino – ne velti Edvīna Portera “Lielā vilcienu aplaupīšana” (1903) tiek uzskatīta par action filmu aizsācēju. Un vilciena tēlam ir plaša metaforu amplitūda, ko izmantojis gan fon Trīrs, gan Bonda filmas, – tas ved uz nākotni, uz citu pasauli (Expecto Patronum!), vai, dzīvei burtiski skrienot gar acīm, tuvina mūs nāvei. Bet, pirms tā pienāk, var ielūkoties blakussēdētāja telefona ekrānā vai kļūt par liecinieku intīmiem brīžiem svešu cilvēku dzīvēs.
“Meitene vilcienā” ir uzņemta pēc Paulas Hokinsas tāda paša nosaukuma romāna motīviem – grāmatas, kas tās autorei nesa pasaules slavu un presē tika nodēvēta par Hičkoku jaunajai paaudzei. Lai gan vienpusīgie raksturi izpelnījās arī pārmetumus, uz papīra Hokinsas stāsts piedāvā visus priekšnoteikumus satricinošam psiholoģiskam trillerim: ir galvenā varone, kas katru dienu brauc ar vilcienu, slīgstot savās domās un alkohola pudelē, ir klaustrofobiska vilciena telpa, ir pagātnes noslēpumi un (šķietami) intriģējoši sieviešu tēli. Tomēr Teita Teilora režisētais galadarbs nebūt nav trilleris un arī tēlu psiholoģijā neiedziļinās. Apšaubāmā motivācija un ironiskie plot twist’i sniedz visai nabadzīgu bāzi skatītāja empātijai un interesei vispār – filmai ir atņemta jebkāda mistērija un tās pielīdzināšana Hičkoka darbiem ir tikpat vietā kā džinsi Operā. Tāpat izkūpējusi arī vilciena maģija.
Iespējams, ekranizācijas procesā tika izvēlēti nepareizie motīvi, bet varbūt Teits Teilors, kurš nav ne Finčers, ne Aronofskis, vienkārši nebija piemērotākais režisora amata kandidāts. Kinovēsturē ir daudz piemēru, kad režisora talants ir atsvēris materiāla nepilnīgumu un virspusēji stāsti ir izklāstīti fascinējošā, oriģinālā formā (de Palma!). Šis nav tas gadījums – filmā vienkārši nav nekā savdabīga, kas to paceltu virs shematisko filmu pelēkās masas. Emīlija Blanta alkoholiķes Reičelas lomā gan ir absolūti ticama (tikai pēc filmas noskatīšanās uzzināju, ka aktrise filmēšanas laikā bijusi stāvoklī, kas nodrošināja dabisku “alkoholiķa pampumu”).
Galamērķī sastapu vien vēlmi atkārtoti noskatīties “Caur sniegiem”. Lēkt šajā vilcienā vai arī palikt uz perona – lai tas paliek katra paša ziņā.
Zane Timoņina,
īpaši Kinoblogeri.lv
