Viens no filmu žanriem, kura virzienā vienmēr varam lūkoties, kad vēlamies piedzīvot spēcīgu katarsi un līdzpārdzīvojumu, ir atriebības filmu žanrs. Redzēt, kā cilvēks, kam ir nodarīts pāri, saviem pāridarītājiem spriež nereti baisu, bet ārkārtīgi pelnītu tiesu, ne vienmēr ir viegli, bet lielākoties – savādi priecējoši. Pat ja atainotie notikumi reizēm liek asinīm sastingt dzīslās no to šaušalīguma.

Tāpēc par godu tam, ka no 16. marta kinoteātros ir skatāma franču režisores Korālijas Faržē fantastiskā atriebības filma ar ļoti tiešo nosaukumu “Atriebība”, palūkosimies uz to, kas šajā ļoti īpašajā žanrā ir sastrādāts pēdējo 10 gadu laikā.

2009. gads – “Inglourious Basterds”

Viens no režisoriem, kuru pilnīgi droši varam dēvēt par ekspertu atriebības filmu veidošanā, ir, protams, Kventins Tarantino, kura darbos šī tēma sastopama ļoti bieži. Viņš ir arī vienīgais  režisors, kuram ir tas gods tikt pārstāvētam šajā sarakstā divreiz, un, ja mēs palūkotos vēl 10 gadus tālākā pagātnē, sarakstā noteikti vieta atrastos arī viņa “Kill Bill” diloģijai un, iespējams, arī “Death Proof”. Arī Kventina 2009. gada lieliskā variācija par Otrā pasaules kara tēmu “Inglourious Basterds” atmiņā paliek ne tikai ar bezkaunīgo, vēsturi pārrakstošo noslēgumu, bet arī ar, iespējams, visas filmas spēcīgāko stāsta līniju – Šošannas atriebību par nacistu pulkveža Hansa Landas organizēto viņas ģimenes aukstasinīgo slepkavību.

2010. gads – “True Grit”

Brāļi Koeni divas reizes pēc kārtas līdzīgas filmas netaisa, tāpēc daļēji tas pat nebija pārsteigums, ka pēc pārdomu pilnās un pieklusinātās “A Serious Man”, brāļi metās vesternu skarbajos apkampienos, ekranizējot Čārlza Portisa romānu “True Grit”, kas, protams, jau reiz bija piedzīvojis lielā ekrāna versiju 1969. gada filmā ar Džonu Veinu galvenajā lomā. Koeni uzcītīgāk sekoja Portisa tekstiem un filmas galveno uzmanību pelnīti pievērsa četrpadsmitgadīgās, bet ļoti apņēmīgās Metijas Rosas centieniem atriebt sava tēva slepkavību. Filma sagādāja fantastisku lomu Džefam Bridžesam (kurš par sniegumu “True Grit” būtu vairāk pelnījis “Oskaru” nekā par “Crazy Heart”, par kuru viņš to saņēma gadu iepriekš) un padarīja par īstu zvaigzni tobrīd vēl ļoti jauno Heiliju Stainfeldu.

2011. gads – “The Girl with the Dragon Tattoo”

Ne vienmēr filmu galvenajā uzmanības centrā ir jābūt atriebības stāstam – reizēm pietiek ar atriebes pilnām epizodēm vien, lai tomēr liktu filmām iespiesties atmiņā kā lieliskiem piemēriem par taisnās tiesas spriešanu pašu rokām. Tieši to “Meitenē ar pūķa tetovējumu” paveic pati meitene ar pūķa tetovējumu jeb Līsbete Salandere, kuru Deivida Finčera veidotajā Stīga Lārsona romāna ekranizācijā atveido Rūnija Mara, bet 2009. gada zviedru filmā – Noomi Rapase. Līsbete savam izvarotājam atdara ar to pašu un vēl vairāk, rūpīgi izplānojot savas rīcības tā, lai viņas pāridarītājs nekad vairs neuzdrošinātos viņai piedurt ne pirkstu.

2012. gads – “Django Unchained”

Kā jau solīts, sarakstā otro reizi parādās Kventins Taratino – šoreiz ar savu 2012. gada veikumu “Django Unchained”, kas tikai Kventnam raksturīgajā stilā interpretēja vesterna tēmu ar skarbu atriebības stāstu centrā. Filmas nosaukumā minētais un Džeimija Foksa atveidotais Džango tiek atbrīvots no verdzības važām un kopā ar Kristofa Valca doktoru Šulcu dodas pa pēdām vīram, kura nagos ir nonākusi viņa sieva Brumhilde (Kerija Vašingtone). Un atriebība Džango izdodas vairāk nekā iespaidīga, uzlaižot gaisā veselu villu, beigu beigās triumfāli kopā ar sievu dodoties, cerams, skaistākas nākotnes virzienā.

2013. gads – “Iron Man 3”

Atriebība ir spēcīgs katalizators dramatiskiem notikumiem, tāpēc nav nekāds brīnums, ka šo paņēmienu bieži vien dažādās formās sastopam arī komiksu ekranizācijās. Kā nekā – pārcilvēcīgi spēcīgie varoņi kļūst ļoti cilvēcīgi, kad tiem liek pārdzīvot tik skaudras un saprotamas emocijas. Atriebība kā motivācija sastopama arī Tonija Stārka jeb Dzelzs vīra trešajos solo piedzīvojumos – galveno ļaundari Aldriču Kilianu daļēji motivē pārciestais aizvainojums, ko viņš piedzīvo, kad Tonijs viņam “iedod kurvīti” kādā ballītē, bet pašu Toniju mesties cīņā pret Mandarīnu mudina vēlme atriebt pāridarījumu viņa miesassargam un vienkārši čomam Hepijam.

2014. gads – “John Wick”

Kianu Rīvss savas karjeras laikā ne vienu reizi vien ir pierādījis, ka ar viņu labāk daudz nejokot, jo viņš spēs riebekļiem sakurināt tādu pirti, ka maz neliksies. Šķiet, ka šo ieteikumu bija palaiduši garām filmas “John Wick” ļaundari, kuri bija gana bezprātīgi, lai nožmiegtu Rīvsa atveidotā algotā slepkavas Džona Vika šuneli. Viņiem par to, protams, nācās kārtīgi samaksāt – un maksāt bija gatavi arī skatītāji, kuri, balsojot ar savām biļetēm, negaidīti lieliskajai filmai sagādāja arī turpinājumu, kas bija vismaz tikpat lielisks. Gaidām trešo daļu!

2015. gads – “The Revenant”

Saraksts, protams, būtu nepilnīgs, ja tajā mēs neiekļautu Leonardo Di Kaprio triumfa brīdi – “Cilvēku, kurš izdzīvoja”. Filmas centrā esošais cilvēks Hjū Glāss, protams, ne tikai izdzīvoja pēc lāča uzbrukuma, bet arī metās atriebties Tomam Hārdijam, kurš bija pametis Glāsu likteņa varā. Filmas uzņemšanas laukumā arī kaislības sita augstu vilni, un varam diezgan droši apgalvot, ka pēc tam ne viens vien tās veidošanā iesaistītais būtu bijis gatavs pats mesties atriebties par pārdzīvojumiem, ko sagādāja darbs pie filmas. Bet viss labs, kas labi beidzas, – vienīgais, ko varam pārmest šim atriebes stāstam, ir, ka pēc tā nācās pielikt punktu “Di Kaprio grib “Oskaru”” memes.

2016. gads – “Nocturnal Animals”

Tomam Fordam vajadzēja veselus septiņus gadus, lai pēc brīnišķīgās un sāpīgi skaistās filmas “A Single Man” atkal priecētu mūs ar kādu lielā ekrāna veikumu. Par laimi, Fords ar savu otro režijas veikumu “Nocturnal Animals” pierādīja teiciena “Kas lēni nāk, tas labi nāk” patiesumu, izveidojot neparastu stāstu stāstā, kur stāstījumu pavedieni savijās kopā sapņainā, skaistā un emocionālā virknē. Īpaši izcelt šajā mikslī noteikti varam vienu no stāsta elementiem – Džeika Džilenhola uzrakstītā romāna galvenā varoņa (kuru arī atveido Džeiks Džilenhols) centienus atriebties par nežēlīgajām sievas un meitas slepkavībām. Kā visam ķirsītis pa virsu – Maikls Šenons viegli neprātīga detektīva lomā, kādas aktierim padodas kā nevienam citam.

2017. gads – “Murder on the Orient Express”

Atriebības stāsti spēj sagādāt ne tikai baudāmu līdzpārdzīvojumu, redzot, kā kāds atriebj pāridarījumu, bet reizēm tie spēj arī kalpot kā pamati lieliskām detektīvintrigām, liekot minēt, kurš tad beigu beigās ir bijis tas, kurš ir bijis tas, kurš ir ņēmis tiesas spriešanu savās rokās. Tieši atriebības tēma ir centrālā Agatas Kristi romānā “Slepkavība Austrumu ekspresī”, kur kāda gangstera slepkavību metas izmeklēt neviens cits kā slavenais detektīvs Erkils Puaro. 2017. gadā jaunu šī stāsta versiju piedāvāja Kenets Brana, pats atveidojot Puaro – turklāt ar, iespējams, krāšņāko, bet noteikti dīvaināko sejas apmatojumu Puaro ekrāna vēsturē.

2018. gads – “Revenge”

Acīgākajiem skatītājiem, protams, bija iespēja “Atriebību” izbaudīt vēl 2017. gadā, kad filma bija skatāma vienā ekskluzīvā seansā festivālā “Spektrs”, bet tagad iespēja iekavēto labot ir arī visiem pārējiem. Korālijas Faržē veidotais atriebes stāsts ir stilīgs, spilgts un drosmīgs, nekautrējoties no baisiem skatiem, bet vienmēr saglabājot arī vieglu ironijas piegaršu. Turklāt filma kļūst īpaši aktuāla, ja uz to skatāmies no šībrīža sociāli politiskās un politiski sociālās puses – stāsts par sievieti, kura atriebjas saviem izvarotājiem, ir lielisks papildinājums ar #metoo saistītajām diskusijām.

“Atriebība” jau skatāma kinoteātros – informācija un biļetes pieejamas šeit!