Lietuviešu režisors Audrius Stonis savā dokumentālajā filmā it kā stāsta par lietuviešu zinātnieci Aušru Revukaiti, kura trīs desmitgades ir pavadījusi Kazahstānā, dzīvojot ledāja piekājē, kur veic pētījumus un mērījumus. Kāpēc “it kā” stāsta? Jo “Sievietes un ledāja” meditatīvajā ceļojumā nav vietas verbālām pārrunām par dzīvi.
Mākslas un politikas savstarpējās attiecības un mijiedarbība ir tikušas apspriestas un analizētas neskaitāmas reizes, un katram par to ir savs viedoklis. Bet, lai ko arī mēs katrs individuāli nedomātu par mākslas un politikas meņģēšanos, nenoliedzami ir tas, ka ir mākslinieki, kuru darbi ir uzsvērti un apzināti politiski.
Nu jau labu laiku visa pasaule interneta plašumos var vērot tūkstošiem videoklipu ar autoavārijām, amizantiem atgadījumiem un pat krītošiem meteorītiem. Tas viss, pateicoties lētiem štruntiņiem, kas ir atrodami teju visos Krievijas autovadītājiem piederošo spēkratu priekšējos paneļos.
Tieši šāds dokumentālais kino var atvērt acis tiem, kas dzīvo tumsā. Tikai stundu garš un maksimāli koncentrēts. Sencovs var būt stāsta varonis vai ļaundaris – to katrs izlems pats. Tiesas sēde, “neapšaubāmie pierādījumi” un situācija tiek objektīvi izskaidrota. Stāstu uztvert ir viegli, bet sagremot grūti.
