Viedokļi

“Harijs Poters un Fēniksa ordenis” jeb “Nu gan ir galīgā dimbā”

Piektā filma par Hariju Poteru - “Harijs Poters un Fēniksa ordenis” nāca ar gana ievērojamām pārmaiņām. Sākot ar šo filmu, pie franšīzes stūres rata piesēdās Deivids Jeitss, kurš tad arī noteica toni visām pārējām filmām, turklāt notikumi tajā sāka uzņemt arvien nopietnākus un drūmākus apgriezienus.

11.11.2016

Piektā filma par Hariju Poteru – “Harijs Poters un Fēniksa ordenis” nāca ar gana ievērojamām pārmaiņām – gan pašā stāstā, gan notiekošajā ārpus ekrāna. Sākot ar šo filmu, pie franšīzes stūres rata piesēdās Deivids Jeitss, kurš tad arī noteica toni visām pārējām filmām, turklāt notikumi tajā sāka uzņemt arvien nopietnākus un drūmākus apgriezienus. Ja jau ceturtajā grāmatā un filmā bija skaidrs, ka nu tikai nepatikšanas ir tā patiešām sākušās, tad piektajā filmā Harijam & Co. problēmas jau sāk bangot pāri kaklam. Voldemorts ir atgriezies, turklāt, it kā ar to vēl nebūtu gana, Cūkkārpā ir uzradies, iespējams, vēl lielāks bieds.

Kad Harija Potera grāmatas sāka iznākt latviešu valodā, man palaimējās būt vienā vecumā ar Hariju, kas ļāva vēl jo izjustāk pārdzīvot viņa nedienas un būtībā arī uzaugt kopā ar šo varoni. To lieliski varēja just, lasot grāmatas, kuras ar katru papildinājumu kļuva arvien sarežģītākas un smagākas (arī vārda tiešā nozīmē – neaizmirsīsim, ka piektā grāmata latviski tika izdota divās daļās), Harijam un viņa pasaulei atspoguļojot arvien lielāku izpratni par to, cik patiesībā savāda ir pasaule un cilvēki tajā.

Harry Potter and the Order of the Phoenix/Harijs Poters un Fēniksa ordenis

Piektais stāsts par Hariju ienesa pilnīgi jaunas vēsmas notikumos – līdz ar Sedrika nāvi ceturtajā daļā Harijs zaudēja zināmu naivumu, un pasaule viņam apkārt kļuva tumšāka un briesmīgāka. Jeitsam ir fantastiski izdevies atainot Harija atsvešinātību, paranoju un šausmīgos pārdzīvojumus. Filmu ieskauj aizdomas, bailes, neuzticēšanās, bieži vien redzamie Harija murgi sniedz filmai sapņainu baisumu. Turklāt šī filma visizteiktāk atspoguļo burvju pasaules politisko pusi – ar Burvestību ministrijas mahinācijām, propagandas lomu cilvēku dzīvēs, politiķu nevēlēšanos atzīt problēmas utt. – ja šķiet, ka mūsu valdības un politiķi ir neprašas, tad vismaz varam priecāties, ka ministru prezidents kategoriski nenoliedz jukuša maniaka eksistenci. Diezgan nopietnas lietas, ar ko noņemties piecpadsmitgadīgiem jauniešiem. Turklāt Sedrika bojāeja parādīja, ka drošībā nav neviens. To, protams, mēs visi skaudri izjutām, kad piektās grāmatas kulminācijā Harijs zaudē savu krusttēvu un vienu no interesantākajiem tēliem visā stāstā – Siriusu.

Viss šis drūmums lieliski atspoguļojās arī filmas vizuālajā stilā, ejot vēl solīti tālāk Alfonso Kuarona iesāktajā virzienā trešajā filmā, ko tālāk bija izkopis arī Maiks Ņūels ceturtajā. “Harijā Poterā un Fēniksa ordenī” visa darbība, šķiet, norisinās mazos skābūžos un šauros koridorus, nevainojami paspilgtinot klaustrofobisko atmosfēru, kādā Harijs ir nonācis. Turklāt šī filma vēl spilgtāk par iepriekšējām iekrāsojas zilpelēkos toņos, Jeitsam saglabājot šo stilu līdz pašām franšīzes beigām. Arī pati maģija ir kļuvusi nešpetnāka – lāsti tiek šķaidīti apkārt vien uz nebēdu un pat zižļu kustības, šķiet, ir saraustītākas, nervozākas. Taču Jeitss sagādā arī patiešām skaistus un iespaidīgus mirkļus – piemēram, aina Vajadzību istabā, kuru izgaismo neskaitāmie uzburtie aizstāvji (šeit drīkstam paust savas sāpes un vilšanos par to, kādu aizstāvi ieguvām “Pottermore” testā. KUR IR MANS KAĶIS, ROULINGA, KUR???).

Harry Potter and the Order of the Phoenix/Harijs Poters un Fēniksa ordenis

Ja ir kāds trūkums, ko varbūt var pārmest piektajai filmai, tad tā ir sajūta, ka galvenās trijotnes lomu atveidotāji šeit ir kļuvuši nedaudz stīvāki nekā iepriekšējās filmās. Bet varbūt arī tas pieder pie lietas – tīņu drāmas visiem liek uzvesties nedaudz savādi. Tas gan dod iespēju paspīdēt pārējiem – Evana Linča ir brīnišķīgs papildinājums ansamblim ar savdabīgo Lunu, Gerijs Oldmens miedz ar aci tā, ka visi ģībst, bet Helēna Bonema Kārtere ārdās pilnīgi nenormālās Bellatrises lomā. Protams, turpina priecēt arī viss pārējais britu aktiermākslas zieds.

Taču piektās grāmatas ekranizācija nekad nebūtu nostrādājusi, ja Jeitsam un pārējiem nebūtu izdevies perfekti atveidot visas franšīzes, šķiet, baisāko tēlu (jā, savā ziņā pat baisāku par pašu Voldemortu) – Doloresu Ambrāžu. Kad es lasīju piekto grāmatu, šajā lomā iztēlojos Hiacinti Burkā – domāju, ka piekritīsiet, ka tas būtu bijis nevainojams variants, – bet arī Imelda Stauntone ir vienkārši fantastiska, perfekti iemiesojot visu Ambrāžas lišķīgumu, pretīgumu, varaskāri un ļaunumu. Voldemorts ir briesmīgs, jo viņš ir vienkārši atklāti ļauns, bet Ambrāža ir pat vēl bīstamāka, jo teorētiski jau skaitās “labajā” pusē. Tas, ka viņa spēj būt tik drausmīga, neesot nāvēde, liek šermuļiem skriet pār kauliem.

Harry Potter and the Order of the Phoenix/Harijs Poters un Fēniksa ordenis

Interesanti, ka, lai gan “Harijs Poters un Fēniksa ordenis” ir biezākā grāmata sērijā, tās ekranizācija ir viena no īsākajām filmām franšīzē. Izgriezts tātad ārā ir diezgan daudz, bet, neskatoties uz to, Jeitsam ir izdevies paturēt gandrīz visu labāko (man gan traki būtu gribējies redzēt vēl vairāk no Burvestību ministrijas noslēpumainajām telpām – tā istaba ar smadzenēm!), bet kopumā filma sagatavo lielisku augsni vēl jo drūmākajiem notikumiem, kas sekos. Turklāt pašā filmas kulminācijā redzamā Dumidora un Voldemorta cīņa ir vairāk nekā iespaidīga – patiešām var just, ka cīnās ārkārtīgi spēcīgi burvji.

Par spīti vispārējam drūmumam, kas valda šajā filmā, tajā ir arī priekpilni un vienkārši aizraujoši brīži. Harija ceļojums prom no Dērsliju mājas liek aizrauties elpai, Freda un Džordža atvadas no Cūkkārpas notiek ar kārtīgu, viņu cienīgu blīkšķi, filma, lai gan ne tik detalizēti kā grāmatās, arī parāda nervozo eksāmenu atmosfēru skolā, turklāt neiztiekam arī bez humora – Filča nepārtrauktās nedienas ir lielisks “komiskā atvieglojuma” brīdis pat visspraigākajās situācijās. Un vienu lietu tiešām noliegt ir grūti – Dumidoram IR stils.

Kā jau minēju, Jeitss ar šo filmu pārņēma vadības grožus visā franšīzē, turpinot iesākto arī jau nākamnedēļ gaidāmajā “Fantastic Beasts and Where to Find Them”, ko visi kopā skatīsimies jau 16. novembrī plkst. 18.30 “Kinoblogeri un Cēsu alus piedāvā” seansā kinoteātrī “Kino Citadele”!