Laikā, kad stereoskopiskais 3D pirmajā acu uzmetienā liekas industrijā ļoti pieklusis (lai neteiktu “miris”), ik pa laikam starp entajām 3D filmām parādās TĀ viena filma, kas maina skatītāju uztveri par to, kas ir “labs 3D”.

"Ex Machina" ir filma, kas jāredz, neatkarīgi no tā, vai zinātniskā fantastika ir "jūsu lauciņš" vai nav; tā ir spēcīgs apliecinājums tam, ka labs kino nepakļaujas ne žanra, ne ģeogrāfiskām, nedz kādām citām robežām vai kategorijām.

Māmiņa! Šis vārds skan mīļi un aicinoši. Turpretīm, skatoties kanādieša Ksavjē Dolana tāda paša nosaukuma filmu, skatītāju var pārņemt vilšanās, dusmu, apjukuma, maiguma vai žēluma sajūta, pat izmisums un vaina. Tik spēcīgas un pretrunīgas emocijas raisa šis stāsts!

Filma ļāva līdzpārdzīvot Rīsas varones ceļam, cienīt viņas apņēmību doties vienai pašai tik grūtā pārgājienā un sajust tās sāpes, ko viņa pārdzīvoja, zaudējot māti. Mātei varētu dot Oskaru, vai Rīsai - to lai lemj Kinoakadēmija.

Filma vēlreiz atgādina, ka armija nav tikai vieta, kur dodas uzblīduši tefteļi ar lauku labumiem aiz vaigiem, bet arī saprātīgi cilvēki ar skaidru prātu. Emociju spektrs nedaudz bāls, taču plašs un specifisks.

Ksavjē Dolana filmas vienmēr izceļas ir specifisku estētiku. Tām pārmet manierīgumu un paštīksmes pilnus kadrus, kuriem, iespējams, atskaitot estētiskās īpašības, nekāda saturiskā pamatojuma nav. Taču tāds ir vēl pavisam jauniņā franču-kanādiešu režisora stils. Bet "Toms fermā” ir pat ļoti atšķirīga no viņa iepriekšējiem darbiem.